Tā arī izdaru - Balvos nopērku 16. kalibra gaiļu divstobreni par 45 rbļ.
Atkal kāds spilgts atmiņu zibsnis. Pāvels mani gatavo pirmajām pīļu medībām - viņa dzīvoklītī lādējam patronas. Viss it kā sapirkts, taču izrādās, ka pietrūkst stampiņas, ar ko čaulītē prapjus noblīvēt. Pāvels iziet pagalmā un, no egles malkas pagales ar cirvīti fiksi šo daiktu iztēsis, sniedz man, pieteikdams: "Tas tā, uz ātro, vēlāk nopirksi īsto veikalā!" Kopš tās dienas pagājuši jau 36 gadi, bet vēl šobaltdien, lādējot patronas, lietoju tikai šo stampiņu - tā ir tik parocīga, atmiņām piesūcināta,nudien, kā no zelta!
Atmiņas... Līdz pat 1975. gadam rakstīju medību dienasgrāmatu. Pēc tam nāca ļoti noslogoti darba gadi, rakstu darbiem neatlika laika, un viss piedzīvotais turpināja krāties tikai smadzeņu lappusēs. Nu atkal rakstīšanai laika pietiek, bet notikumu hronoloģija... Tādēļ turpmāk - par spilgtākajiem manas mednieka dzīves notikumiem, pēc principa - par katru manu "mežabrāli" atsevišķi...
Alnis. Pirmais sarakstā
Tiešām, manā mūžā pirmās medības bija uz aļņiem, feāpēt tās atceros loti sīki...
Diena saulaina (meteorologs Pērkons šodien teiktu - №1). Mans saviļņojums jo lielāks tādēļ, ka vīri nolemj pirmo mastu dzīt tepat Beļavā, tas ir, mana kolhoza teritorijā, jo es pa šo laiku sazin kā esmu pamanījies kļūt par kolhoza priekšsēdētāju (mani, galīgi jaunu, zaļu latgales zeņķi, beļavieši "skaidrā prātā" ņēma par priekšnieku tādēļ, ka iepriekšējais runāja pretī rajona "pirmajam").
Medību kolektīva vadītājs Berkolds stāda vīrus ierindā un, nudien, tāpat kā šodien, lasa penteri: pirms šaušanas kaimiņš jāredz skaidrāk par alni, stobru griez "pret sievasmāti", ne pret Jāni utt. Stāvam vienā rindā, noskaitām "pirmais - otrais", un Berkolds noskalda: nekādu izņēmumu - visu dienu pirmie dzen, bet otrie stāv uz numuriem, tad mainās utt. Man sākumā iekrīt dzīšanas kārta, par ko esmu itin priecīgs (lampu drudzis kā nekā!), bet "vecais Berkolds" pats taisa izņēmumus:
- Nu, tu, prīkšnīk, nezini šo mežu, - stāvi uz numura.
Man gan tā drusku neērti pret veciem vīriem, bet Berkolda vārds šodien likums - jāklausa. Stāvu, vīkstu savu jauno "gaiļenieci" un lūdzu Dievu, lai neviens makāns uz mani neuznāk, jo ne par kripatiņu neesmu pārliecināts, ka es šo dabūšu beigtu. Dzīvu alni tak vēl redzējis neesmu, un, ja misēsies, tad rītu šo "priekšnieka varoņdarbu" apspriedis visas kartupeļu racējas un kantoristi...
Vīri dzen dūšīgi, un - tavu laimi! - masts tukšs! Beļavā cita kārtīga masta nav, tādēļ laižam uz Liteni. Tur lielā valsts meža masīvā tiek izraudzīts viens kvartāls, kurā pēc mežsarga pārliecības jābūt aļņiem. Dzinēji sāk savu darāmo, paiet vēl apmēram 10 minūtes, līdz beidzot atskan divi šāvieni, diezgan patālu no manis. Atkal klusums, līdz beidzot pa numuru ķēdi ar roku mājieniem tiek raidītas zīmes - jāpulcējas. Pēc dažām minūtēm esam bariņā, centrā, protams, ir medību vadītājs, kurš uztraukts paziņo: pēc paša šāvēja un viņa kaimiņa slēdziena abi šāvieni aizgājuši "pēc piena", - aļņu bullis esot aizkātojis pa labi pārredzamu mežu bez nevienas skrambiņas. Sekot tam pa pēdām neesot prāta darbs, tāpēc vadītāja slēdziens ir šāds: jaunākie vīri (kuru vidū arī es kā pats jaunākais) nekavējoties tiek atlasīti specuzdevumam.
Priekšnieks stingrā, pārliecinātā balsī paziņo: lūk, pa šo kvartāla stigu ar pilnu tvaiku jāskrien līdz stigu krustojumam, tad - tam pāri un tikai nākamajā kvartālā jāsāk pašiem "uz aci" un ar prātu pa stigu palikt uz numuriem, bet vismaz diviem vīriem skrējiens jāturpina līdz nākamajam stigu krustojumam, kura kreisajā pusē būs purviņš. Tad tur šiem abiem finālistiem pēc savas saprašanas jāieņem vietas un "jāsastingst" ar pilniem stroķiem, līdz parādās bullis vai atnāk dzinēji, vai finālisti oficiāli tiek noņemti no numura.
Nekavējoties metamies skrējienā. Sākumā temps kā simts metros stadionā. Taču, tā kā ģērbušies esam rudenīgi (vilnas džemperi, žaketes, lietusmēteļi, gumijas zābaki, vēl, protams, bises), irdenās smiltis uz stigas itin drīz liek sevi manīt... Vēl tikai pirmais stigu krustojums, bet mūsu komanda jau neturas ciešā bariņā - tā ir izstiepusies garā strīpā. Otrajā kvartālā arī es aizvien biežāk sāku atskatīties un manu, ka vīri viens pēc otra paliek stāvēt. Kājas svina smagas, elpu liek ciet, beidzot esmu palicis vienīgais skrējējs. Jāiztur, lai vai kas! Uzskrienu kalniņā, un - tavu laimi! - stigu krustojums! Lejā, pa kreisi, tiešām - brikšņi un purviņš. Apstājos ieraut elpu. Rauju, rauju, līdz pēkšņi pamanu, ka tur, lejā, biezoknī uz zaļo lapu fona bez trokšņa - nu gluži kā rēgs! - parādās aļņu buļļa galva! Pie tam ragaiņa galva, kakls un tātad ari skats vērsts uz mani, bet es, mūlāps, stāvu kā stabs visā augumā plikā vietā! Zibenīgi apjēdzu, ka jāšauj. Pie tam - tikpat zibenīgi, jo "viņš" mani redz, tātad savu gājienu pāri stigai visticamāk neturpinās, bet tūlīt, tūlīt metīsies atpakaļ biezoknī, uzrauju gaiļus, sviežu plinti pie pleca un bliežu zaļajās lapās, cerot, ka aptuveni tur varētu būt buļļa korpuss, - kā nekā attālums ir apmēram 40 soļu, turklāt redzamā galva un kakls man liekas pārāk mazs mērķis, lai trāpītu at Brenneka lodi.
Šāviens!
Vienīgais orientieris - galva 1 - pazūd krūmos; tā ka otru lodi nepaspēju laist brīvībā.
Absolūts klusums...
Nu ir ziepes! Šāvu taču tikai iedomātā mērķī, tas ir, krūšu kurvī, kuru sedza lapas...
Kādu bridi tāds apstulbis arī stāvu, mierinot sevi, ka varbūt vīri man kā iesācējam šo gājienu piedos. Eh, ko tur! Atmetu pārdomām ar roku un eju skatīt vietu. Kārklu krūmi, gara zāle, ahā! - te ir pēdas zālē, vēl te, uz priekšu un... apmēram 30 m no šāviena vietas guļ bullis. Beigts un galīgi pagalam!