Nav divu domu, ka ezerā jābrien man. Par laimi, tajā dienā kājās garie gumijas zābaki un arī ezers šai vietā dziļumā iet nolaideni. Aizbrienu, zābakus pat nepiesmēlis, ņemu cūku aiz auss un aizvelku līdz krastam. Apskatām un vērtējam: svars apmēram 100 kg, lode trāpījusi augšžoklī starp šņukuri un acīm. Secinām, ka šāds ievainojums pirmajā brīdī radījis šoku, pēc tam nākusi "augšāmcelšanās". Vēlāk, suņa dzīta, cūka izvēlējusies īsāko atkāpšanās ceļu - peldus pāri līcim. Jā, tas viss loģiski, taču kāpēc šī cūka neslīka? Atbildes vietā raustu plecus vēl šobaltdien.
***
1975. gada 11. janvāris. Meža cūku medības Sauleskalna teritorijā, Dricmuižas mežos. Sniega sega kādi 5 cm, temperatūra -11°C. Izdzenam pāris mastu - tukšs. Nākamajā mastā esmu dzinējos. Izcirtumā, kurā saaugušas apsītes un eglītes cilvēka augumā, pamanu svaigas, lielas cūkas pēdas, bet lielajām visriņķī - maziņas, nudien, pupas lieluma pēdiņas. Zili brīnumi, tās taču var piederēt tikai sivēntiņiem! Kliedzu kaimiņiem - citiem dzinējiem, lai nāk šurp! Saskrienam kopā kādi trīs vīri un nu brīnāmies par šo dabas joku, vai, pareizāk būtu teikt, - kļūdu! Ko nu? Ejam tālāk, līdz biezoknī pazib strīpainas radībiņas, akurāt kaķa lielumā! Jožu vienai pakaļ un - atkal zili brīnumi! - pēc kādiem 30 metriem arī noķeru! Sivēns braši kviec un cenšas man kost rokā. Bet tepat, tepat jau arī mastam gals, visi atkal salasāmies bariņā. Malējie numuri stāsta, ka esot manījuši cūku aizejam pāri klajumam uz tuvējiem krūmiem. Dodamies turp. Jā, pāri pļavai aiziet tās pašas lielās pēdas, ko pavada ķēdīte "pupiņu"... Mūsu lēmums ir vienbalsīgs, laižam vaļā arī manējo gūstekni, kurš, starp citu, ir ļoti labi barots - kuilītis kā apaļa bumbiņa. Palaižu. Pirmos metrus strīpainītis jož šķērsām mammas ieturētajam virzienam, tad pagriežas par 90" un aiziet precīzi pakaļ savējiem. Pavadām skrējēju ar skatieniem, pamatoti cerot, ka sivēnmāte kopā ar Māti Dabu šo brīnumiņu izauklēs...
***
Septiņdesmito gadu beigās Rēzeknē satieku kādu draugu. Protams, obligāti jāpārrunā pēdējie jaunumi medību laukā. Draugs stāsta, ka pie viņa tēva mājas šogad esot varens kolhoza kviešu lauks, kurš robežojoties ar tikpat varenu purvu, tādēļ skaidrs, ka meža cūkas kviešus apmeklēšot. Ielūdz ciemos. Paldies, bet par konkrētu dienu vēl sazvanīsimies. Runāts, darīts, un kādu pēcpusdienu jau esmu drauga tēva mājās. Oho! Izlūkgājiens jau veikts, un tajā konstatēts, ka purva malā cūkas mielojušās ar kviešiem. Sēžam pagalmā uz soliņa, mājas saimnieks, omulīgs, sirms vīrs, no klētiņas atnes īsta miezīša krūzi, tas derot pie vīru valodām...
No mūsu soliņa labi pārredzama krietna "šņore" no kviešu lauka. "Vei, vei, kur viens "melnais" jau ganās!" negaidīti iesaucas draugs. Visi trīs lecam kājās! Kā tad, tur, pāri uzkalniņam, soļo meža cūka, redzama gan tikai suķa muguras daļa. Ar steigu bruņojamies. Draugs teic, ka nojaušot virzienu, kur zvērs varētu pārvietoties, tādēļ viņš došoties sagaidīt, bet man norādīšot grāvi lauka vidū, kuru tad lai es pilntiesīgi apsaimniekojot līdz tumsai vai viņa atnākšanai. Aiziet!
Piemetos uz ceļiem grāvja malā un uzreiz sadzirdu vairākus dobjus "uh, uh". "Ē, brāļi, tieši tādas skaņas taču izdod cūkas, spēlējoties aizgaldā,vai aplokā!" ataust manā zootehniķa prātā. Pastiepju kaklu pāri kviešu vārpām - nav divu domu, "melnais" aulekšo tieši man virsū! Ko nu?! Kvieši īsi, nav vairs kur slēpties! Vēl sekunde, un ruksis mani pamana, uz mirkli apstājas, bet ar to arī pietiek, lai es izšautu pa stāvošu lielu gaļas blāķi...
Aizelsies atskrien draugs, kurš, izrādās, bijis tikai pusceļā līdz plānotajai vietai. Aplūkojam guvumu - kuilis pamatīgs. Apspalvojums īss un rets, laikam jau kādi divspārņi šo lenkuši un likuši tā bezprātīgi aulekšot pa kviešu lauku... Lepni iesoļojam pagalmā, kur tēvs nevar un nevar noticēt miesīgam znotam, ka lieta jau darīta, ka jājūdz zirgs un jāved "melnais" tieši pagalmā, jo te ūdens un viss nepieciešamais ir pie rokas...
Ko piebilst? Šoreiz tiešām cūkas laime medniekam, pie tam uz pašas cūkas nelaimes rēķina!
***
Bet vai vienmēr tā iet? Lika pagaidīt!
Kādu vakaru mēs, vairāki vīri, tupam kviešu laukā uz gaidi. Pēkšņi sadzirdu - tepat netālu - skaļu čāpstināšanu, skaņas, kuras vienmēr "uzsit asini" un liek sirdij strādāt skaļā "tuk, tuk" ritmā! Tak kvieši visapkārt padevušies vareni augumā, un es neko nevaru pamanīt. Pa kreisi kviešos vīd traktora iebraukta sliede, kas tur ievilkta pēc pēdējās miglošanas. Uz šādas pa pusei noguldītu stiebru strīpas zvērs varētu būt labi redzams. Kaut šoreiz tā ari notiktu! Jā, ir! Kuilis iznāk uz strīpas un apstājas. Attālums ideāls. Neesmu teicams šāvējs, bet šoreiz gan lādiņu raidu, būdams pilnīgi pārliecināts par rezultātu. Taču tavu brīnumu! Šāviena vietā atskan tikai tāds skaļš, izstiepts šņāciens. Apstulbstu līdz pat matu galiem! Tostarp kuilis mežonīgiem lēcieniem ieauļo mežā! Pārsteigts nolaižu stobru un dzirdu, ka pa to kā zirņi pa reni tā paskaļi izbirst renkuļi. Sasodīts! Skaidra bilde - tais gados lietoju tikai pašķielētas patronas, un šoreiz pats vien esmu vainīgs - lādiņš sagatavots pavirši. Atkārtoti tādu kroplību no sava stobra vairs dzirdējis neesmu. Jānospļaujas pār kreiso plecu...
***
Par gudriem vīriem aļņu medībās jau stāstīju - tādi mīt Gulbenes pusē.
Bet arī Krāslavā ir apbrīnas cienīgi medniekļauclis, īpaši cūku lietās. Piemēram, kad cūkas sanāca medīt Šķaunes apkaimē, tad vīri parasti centās kompānijā uzaicināt mednieku Svarinski ar dzinēju Hitleru. Nezinu, kāpēc suņam bija dots šāds vārds, varbūt niknuma un asinskāres dēļ...