Nlgrums nu ir kā ar roku atņemts, lecu klāt pētīt - pirmais un galvenais - kādi ragi?! Žuburi - trīs uz trīs. Pieticīgi, skolā tas varētu būt kāds trijnieks ar mīnusu. Meklēju trāpījuma vietu, bet neatrodu - asiņu nav. Prātā tūlīt pazib jautājums: sak, vai tiešām pirmais šāvējs pirmajā mastā viņam trāpīja, bet alnis "nolika karoti", tikai ieraugot mani, šo zaļoksni - iesācēju, kā laternas stabu uz meža stigas stāvam? Bridi vēlāk noskaidroju, ka trāpījums tomēr ir mans, labajos sānos gandrīz desmitniekā. Nu gan skrienu atpakaļ uz stigas un māju tuvākajiem vīriem, lai dodas šurp. Manuprāt, bezgala lēni viri lasās pie upura, it kā speciāli negribot saprast, ka man gribas izkratīt sirdi, ātrāk un pamatīgāk izstāstīt katram atsevišķi' kā tas bija "natūrā". Un tomēr - bezgala patīkami! - mazpamazām sāk skanēt apsveikumi, vienlaikus arī izbrīns par zaļknābja veiksmi, un, protams, arī par fantastisko apstākļu sakritību ar medību vadītāja aprēķiniem. Starp citu, vēl šodien apbrīnoju šādus meža un dzīvnieku pazinējus. Berkolds pēc pirmā "pūdeļa" momentāni aprēķināja, ka alnis ies tieši tajā virzienā, uz purviņu, un precīzi "nolika" vietu, kur katram trieciengrupas vīram jāstāv. Bet tas taču bija 2 km attālumā, kā man rādījās, šajā viendabīgajā mežā!
Taču tobrīd manā galvā rosās ari citas, vēl spārnotākas domas. Še tev! Pirmā medību diena manā mūžā, un tāda veiksme! Tas ir jāatzīmē! To darām kāda paziņas mājā. Trofeju ragus augstsirdīgi dāvinu sirdij tuvam cilvēkam - Valdim Kazākam. Šai stundā matemātika ir vienkārša - ja katrā izbraucienā man "kritīs" ragi, tad jāsāk jau savlaicīgi no "bālākajiem" atbrīvoties...
Kas ir, tas ir, aknas tiek godam apslacītas. Otrā rītā pamostos paša mājās, skats normāls: aļņa galva pagalmā, gaļas porcija vannas istabā bļodā, guļamistabas kaktā pieslieta bise... Stop! Manējā taču bija īsti jauna! Bet šī... Tavu kaunu, esmu pārvedis mājās svešu, pie tam vecu ieroci! Bet kur manējā?!
Pēc vairāku dienu rūpīgas meklēšanas, kuras virsraksts ir: "tikai starp mums, večiem", tiek noskaidrots: beidzoties buļļa aknu mielastam un savācot savas mantiņas, priekšnama tumsā esmu paņēmis šo veco, tās pašas sistēmas bisi, bet manējo pievācis kaimiņš, arī jauns čalis. Taču tā - tikai pusbēda... Kaimiņam, izrādās, īsākais ceļš uz mājām - laivā pāri ezeram. Nepiebraucot krastam, laiva apgāžas, kaimiņš, "kunga dūšā" būdams, glābjas, kā var, un knapi tiek krastā. Rīta gaismiņā šis cilpo pie ezera, un skats ir šāds: dažus desmitus metru no krasta ūdenī peld mugursoma, kuru, metoties peldus, viņš rokā dabū. Izrādās, mugursomā ir gaļas porcija un buļļa plaušas, kuras arī noturējušas somu virs ūdens... Taču mana jaunā, mana pirmā bise, kura pirmajā reizē nepievīla, vēl šodien dus Augulienas ezera dibenā!
Ko darīt? Tikai vienu! Nedod Dievs, ja sievas to saodis! Tā nu braucam uz Gulbeni un pārrakstām kaimiņa veco "pagali" manā mednieka biļetē. Ta, lūk, iet, kad parskatas! Bet citādi - visnotaļ cienījamas manas pirmās medības...
***
1965. gada medību sezonā uz aļņiem jau eju kopā ar Krāslavas medniekiem. Tolaik tās puses mežo" aļņu skaits bija visai pieticīgs, atšķirībā no septiņdesmito gadu beigārrt un astoņdesmito sākuma, kad katrā pāris hektāru lielā krūmu pudurī vai meža nogabalā bija reāla iespēja sastapt kādu platradzi.
Tā nu esmu kārtējās aļņu medībās Bērziņu padomju saimniecībā, kurā tie bagātākie masti robežojas ar Baltkrieviju. Dabā gan šī robeža nemaz nav atzīmēta, un, protams, neviens to arī neapsargā. Stāvu uz numura kā pēdējais mednieks līnijā un pēkšņi redzu - pa kreisi no manis iznāk aļņu bullis!
Slēdziens zibenīgs - baisie ragi, uz galvas šim, zemnieku valodā izsakoties, vesels kultivators!
Attālums līdz kultivatora īpašniekam gan pārsniedz instrukcijās noteikto, taču, tā kā kaimiņa jeb tuvākstāvoša mednieka; kurs būtu labākā pozīcijā, blakus nav un arī mežs ir itin skrajš, izšķiros piar šāvienu. Raidu divus "brennekus" pēc kārtas tur, kur, manuprāt, tobrīd atrodas "desmitnieks".
Bullis raujas uz priekšu un pazūd koku aizsegā. Dzinēju flangā - klusums. Dodos uz notikuma vietu - asiņu nav, bet pēdas mitrajā augsnē labi saskatāmas. Eju pa tām, pēc pāris simtiem metru redzu - stāv mans bullis, labi redzams, šāviena attālumā...
Atkal duplets, atkal bullis pazūd lapotnē! Tā tas turpinās vēl veselas četras reizes, kuru laikā saprotu - bullis nāvīgi ievainots, kolēģu tuvumā nav, tātad jāturpina tikai man. Beidzot! Beidzot meža masīvs beidzas, tuvumā vīd lauku ceļš, bet tā malā kārklu krūmos guļ mans "mērķis" visā savā godībā. Pie tam šī milzu masa vainagota ar 6x6 "lāpstu"...
Kad pirmā sajūsma par dižo guvumu noplakusi, metu skatienu apkārt un - sasodīts! - pa kreisi, metrus divsimts tālāk ieraugu tipisku Baltkrievijas sādžu. Tā nepārprotami ir Baltkrievija, jo sādžā māja slejas pie mājas, ēkas ir ar augstu iebūvētiem logiem, bet vispārliecinošākais pierādījums - logu apmales krāsotas zilā krāsā. Ak, kungs, ja reiz esmu Baltkrievijā ar visu savu trofeju, tad, krāslavietis būdams, lieliski zinu, ka šai republikā aļņus medī tikai speciālas komandas, lai izpildītu valsts gaļas sagādes plānu, bet medniekiem amatieriem šis prieks ir liegts. Ko nu?! Nē, šādu trofeju baltkrieviem nevaru ziedot! Ņemu atpēdu un pēc pailga pārgājiena Latvijas virzienā pūšu stobrā.
Sanākam visi kopā. Spriedums viens - trofeja jāpaņem, bet arī konspirācija jāievēro, jo sādžā var gadīties milicijas darbinieks vai kāds cits ar uzplečiem, un tad mēs, latgalieši, diezin vai varēsim pierādīt, ka bullis ir mūsu īpašums. Tādēļ daži vīri dodas atpakaļ pie mašīnām, kuras jāpiebrauc maksimāli tuvu dīrāšanas vietai, bet pārējie - "pārkāpj robežu", lai pilnīgi slepeni ķertos pie trofejas apstrādes. Sādžā klusums, mēs strādājam, gaļas gabali jau gandrīz gatavi slīgt mugursomās, kad pēkšņi pamanām - pāri klajumam no sādžas mūsu virzienā kājo kāds pāris ar spaiņiem rokās. Noplokam kārklu krūmos un ar pieredzējušu aci izvērtējam - tie ir parasti sēņotāji, nevis milicijas vai čekas sūtīti pārģērbti represīvi darboņi. Labi, ka tā, taču, ja šie iedzimtie ieraudzīs "asinsvietu", tad trauksme sādžā būs neizbēgama un sķaļa. Diskutēt nav laika, grūžu rokas kārklu krūmā, aiz kura esmu noslēpies, sapurinu to un rūcu nelabā balsī, tēlojot, ka te nu tiešām ir viens baiss zvērs, kurš pārītim, nudien, neiesaka tuvoties. Rezultāts ir negaidīti labs - baltkrievu sēņotāji draudzīgi un steidzīgi pagriežas uz sādžas pusi, bet mēs tikpat steidzīgi sakravājam savas mantiņas, vicojam uz mūsu mašīnu stāvvietu, bagāžnieki pilni, un "gali ūdenī"...