Tātad pirmais alnis ir, bet šā masta īpašā īpatnība ir tā, ka pat tad, ja zvēri iziet caur mednieku līniju, ezera krasts nedod viņiem izvēles brīvību iet pa kreisi vai pa labi, ir tikai viena fiksēta pāreja uz Bogdanu mežu. Mednieku stratēģiskais plāns še ir vienkāršs, proti, pirmo dzenam "drauga mājas" mastu; ja veiksmes trāpījumos nav, tad uz ātro lecam "bobikos" un pēc brīža esam otrajā līnijā Bogdanu mežā.
Šis sīkais skaidrojums šai stāstā nepieciešams tāpēc, lai tu, lasītāj, saprastu, kādā steigā tuvāk stāvošie mednieki pulcējas pie šāviena vietas, lai "pa fikso" izšķirtos, vai nepieciešams lietot autotransportu nākamās pārejas nosegšanai vai ne. Tā arī šoreiz skats ikdienišķs: bullis guļ, kādi četri vīri mīņājas riņķī. Vladislavs steidzina uz mašīnām, jo mastā bijis vēl viens bullis, kurš aizgājis neaiztikts. Viens no medniekiem gan ieminas, ka "gar zemi dabūtais" tāds aizdomīgs, - rau, pat ausis kustina, bet cits, tāds karstasinīgāks vīrs, pieskrien pie gulošā makāna, iebāž pirkstu lodes plēstajā caurumā krūšu kurvī un nokliedzas: "Kādas te var būt domas par dzīvošanu! Nav jēgas taisīt troksni ar otro šāvienu!"
Tādi argumenti pārliecina visus, tādēļ lecam mašīnā un - prom uz otro pāreju, kurā, kā vēlāk izrādās, šoreiz - kapa klusums. Nekas, braucam atpakaļ pie "gulošā", bet tur ap pliku vietu jau sapulcējušies visi pārējie, un iet vaļā pārmetumi, līdzjūtības, bet vairāk par visu - joki un asprātības.
Vieta tiešām tukša - alnis mežā, pie tam vēlākās stundās pat ar suņu palīdzību šo "faķlru" tā ari neizdodas dabūt rokā. Ko nu? Neko - meža sardze tādus jokus nesaprot - licence jānoraksta.
***
Laikam jau stāstīju, ka mūsu pusē katras kolektīvās medības" sākas agrā rīta stundā un - obligāti ar medību vadītāja instruktāžu. Standarta gājieni: vīri nostatīti vienā rindā, un sākas, kā smejamies, pātari. Piemēram: šodien iespēja "atšaut" to un to, šaut tikai ar tādiem un tādiem lādiņiem, dzinēji šaut nedrīkst, šaut tikai pa skaidri saskatāmu mērķi; uz numuriem skaidri jāredz blakus stāvošais kolēģis, mednieku līnija nedrīkst mest straujus līkločus utt. Un tā katru ritu, pie tam obligāti "jāieborē" katrs sīkums katram klausītājam, kurš stāv ierindā. Bet ar visu to vīriem, palaistiem mežā, dažreiz iet kā pa celmiem, kuru, protams, šajos hektāros netrūkst...
Tā arī šoreiz. Aleksandram, kurš godīgi stāvējis uz numura, "uzdrāžas virsū" trīs aļņi. Atskan ierastais duplets un uzreiz pēc tā - arī kliedziens pilnā rīklē: "Šauj pa pēdējo!" Pie tam šis izmisuma baurojums tiek atkārtots vairākas reizes, jo bļāvējs taču redz, ka alnis, kuram šis mērķējis, aiziet līdzi bariņam, turklāt zvēru skrējiena virziens mats matā tēmēts uz vietu, kur jāstāv papildu numuriem. Šie vīri, saprotams, skaidri dzird histēriskos brēcienus un bliež virsū pēdējam alnim no tiem diviem, kuri laužas cauri ugunslīnijai.
Viss kārtībā - lieta darīta, uzdevums izpildīts - "pēdējais" aizsūtīts "uz mūžīgiem medību laukiem". Sapulcējamies. Kā parasti, visu pārspriežam, un saruna ir apmēram šāda:
- Tātad tev gāja pa šāvienam trīs aļņi, tu izšāvi pa pēdējo, un visi trīs aizjoza bez skrambas.
- Nu ja!
- Bet tev nesās garām divi aļņi, un tu paņēmi uz grauda otro - pēdējo.
- Jā, tā bija!
limm, rēķini nesaskan, un eksperti dodas pa pēdām. Ārprāts - tepat guļ bez dzīvības arī otrs zvērs, kuru pirmais šāvējs nokrustījis par pēdējo! Joki mazi, jo licence mums tikai viena. Mežsargs stāv kā klints, un viņa lēmums ir strikts: dabūjiet otru licenci, tad vienu alni varēs nodot gaļas kombinātā valstij, otrs tiks pašiem. Pēc ilgām drūmām debatēm pieņemam lēmumu, ka mūsu vadībai jābrauc pie kaimiņu kolektīva, kurš ir bagāts ar "papīriem", un jāizlūdzas licence, citādi mēsli neizbēgami - kļūsim par "brakonjeriem".
Vienojamies par turpmāko rīcību: kamēr meklē kaimiņus, vienu alni varam sadalīt, bet otru neaiztiekam, jo, kas to zina, kā būs ar "papīriem".
Tajos laikos mums nebija lepnu medību māju, kur ar šiku veikt gaļas pirmapstrādi, nebija nedz mednieku virtuves, nedz somu pirts, un vispār, viss tika veikts zem klajas debess, un lielākoties pēc medībām bez jebkādas "aknu balles" vakaros izklīdām pa mājām, pie mīļajām sieviņām.
Taču šoreiz mums nav, kur skriet, pareizāk sakot - nedrīkstam to darīt, jo obligāti jāsagaida sūtņi ar dokumentiem. Kuram ugunskuru, liekam katlu uz uguns, bet turpmākais ir Ivana ziņā. Te jāpaskaidro, ka Ivans Tihomirovs bija rajona priekšnieks, bet vienlaikus arī labs, kaislīgs mednieks, mūsu kolektīva biedrs. Un vēl - pāri visam - nepārspējams pavārmākslinieks: viņa mašīnā, braucot uz medībām, vienmēr bija katli, bļodiņas, krējuma, etiķa, gurķīšu, garšvielu burciņas, bet, par nožēlu, reti kad mums, meža večiem, pietika laika un pacietības ļaut izpausties šim Ivana talantam.
Taču šodien nu gan ir tā reize, kad Ivans bez steigas var izrīkot, kurus gaļas gabaliņus likt katlā,kurā minūtē virumam kādu garšvielu piešpricēt... Un beidzot arī mēs varam nesteidzīgi izbaudīt un apjūsmot šo meža restorāna produktu.