Tiešām, tā ir ne ar ko nesalīdzināma sajūta, kad tu lēnām, ar baudu tukšo tādu vienkāršu alumīnija bļodiņu, kurā apjaut sakopotu ugunskura spelts un dūmu garšu, meža spirgtumu, dabas pirmatnējās smaržas un, protams, arī vīru darba augļus.
Jā, kopējo drūmo noskaņojumu šādas pusdienas stipri kliedē, un viss beidzas kā gaišās pasakās: "papīri" sadabūti, bet vīri šķiras ar vienu domu: ja rīkojies ar stobrierg dzīvnieku pasaulē, tad emocijām un klaigāšanai nav vietas! Tikai vēsu prātu!
Karaliski - ar un bez bises
Septiņdesmito gadu beigās Krāslavas rajonā tradicionālas kļuva tā sauktās karaliskās medības uz dižmedījumiem, turklāt šī "svētku diena" parasti tika nolikta kaut kad sezonas vidū. Bet ar ko tad šī diena atšķīrās no ierindas mednieku iksestdienas izdarībām? Atbilde vienkārša - ar to, ka "karaliskajās medībās" piedalījās tikai īpaši lūgtas personas. Jāskaidro tuvāk, proti, oficiālu ielūgumu no rajona mednieku biedrības prezidija parasti saņēma katrs rajonā sekmīgi strādājoša mednieku kolektīva vadītājs. Šis gājiens turklāt deva morālu pamatojumu arī likumīgam medību nosaukumam "Rajona mednieku aktīva organizēts pasākums". Kad šie priekšdarbi bija veikti, nāca svarīgākais - pie galda apsēdās pirmais sekretārs, izpildkomitejas priekšsēdētājs un manis jau agrāk pieminētais maestro Volodja un sāka papildināt sarakstu ar vīriem, kuri skaitās mednieki un šai brīdī ir "ļoti vajadzīgi", lai rajons varētu veikt celtniecības darbus, dabūt "kombikormu", minerālmēslus vai vienkārši "blatu" pie Rīgas kungiem. Še jāteic, ka "derīgo vīru" katru gadu bija ne mazāk kā trīs desmiti, un arī es nezin kāpēc vairākus gadus tiku iekļauts šai saraks'tā, tā ka turpmākās ziņas varat uzskatīt par smeltām no pirmavotiem.
Vēl gan jāpiebilst, ka līdz turpmāk aprakstītajiem notikumiem rajona medniekus vadīja "vecs buks", kurš daudziem likās pārāk liberāls pret vadību, pārāk draudzīgs pret uniformās tērptiem vīriem... Nu, nē! Tā neder. Jānomaina! Sacīts - darīts! Liekam jaunu vietā, tieši pirms "karaliskajām medībām"...
Taču katrs jauns priekšnieks, ja vien viņā ir kaut mazākās godkāres kripata, savu ēru sāks ar īpašiem gājieniem - kaut vai tāpēc, lai pierādītu, ka viņš, nevis "aizgājējs" ir īstais vīrs īstajā vietā. Tā notika arī ar mūsu jauniecelto medību šefu, kurš paziņoja, ka nu viss būšot pilnīgi citādi...
Tātad sākam "karaliskās medības" ar jauno rajona mednieku priekšnieku un jaunām vēsmām mednieku lietās!..
Vēl pustumsā automašīnas viena pēc otras piestāj pie jaunuzceltā rajona mednieku nama. Sapulcējāmies konferenču zālē. Sasveicinos ar pazīstamiem un vienlaikus blenžu uz svešajiem - it kā nedaudz jocīgi redzēt šai mājā tik daudzus "ļoti pareizi ģērbtus" vīrus. Kāpēc "pareizi ģērbtus"? Tādēļ, ka tajos gados par piemērotām, smukām un praktiskām mednieku formām mēs, Latgales lauķi, nemēģinājām pat sapņot - nebija ne tādas rocības, ne sakaru, lai tiktu pie mednieku apģērba kārtas. Un tieši tāpēc sabraukušie kungi tik ļoti izcēlās mūsu "pelēko zvirbuļu" vidū. Nu labi, uzaicinātie mednieki ir ieradušies un kopā ar mums sēž zālē krēslos. Uz paaugstinājuma pie prezidija galda uzrausies jaunais rajona mednieku priekšnieks, lai teiktu savu uzrunu šai iespaidīgajai kompānijai. Un uzruna tik tiešām ir varena, pilnīgi atšķirīga no iepriekšējā priekšnieka vilktās vagas... Tātad šodien medību vadības grožus turēšot rokās viņš pats, bet pamatā izrīkotājs uz vietas, tas ir, tad, kad briežutis jau krīt aiz apkakles, būšot tomēr Volodja G.
"Jā, vecīt, arī tu nespēj pārzināt mūsu plašās medību platības un zvēru takas, nu tieši tāpat kā iepriekšējais", tā secinu pie sevis... Bet tikmēr jaunais turpina...
Šodien licencēti varēšot nošaut četrus aļņus, piecas meža cūkas, par tādiem sīkumiem kā lapsas, jenoti un zaķi te neiederoties runāt, savukārt mūsu veco paziņu vilku gan nevienam bez šāviena iesakot garām nelaist.
Pēc godam izturētas pauzes jaunais priekšnieks komandiera balsī skalda tālāk, ka viņam, lūk, esot līdz kaklam tādas izdarības, kādas līdz šim notikušas "karaliskajās medībās". Proti, kad vīri, par piemēru, nošaujot alni un tad visi klīstot tam riņķī un apkārt, un cits citu mēģinot pierunāt - kas tagad dīrās, kas dalīs gaļu, kur liks ādu utt. Tādēļ šodien, mums būšot ne tikai karaliskas medības, bet arī paraugmedības disciplīnas un organizētības ziņā. Priekšnieks tver rokā papīra lapu un pavēlošā tonī lasa. Tātad: numurus noliks pa vietām tas un tas, dzinējus komandēs Saša, ādu dīrās Ivans, Andrejs utt., zarnas apraks Pēteris ar Pāvulu, ādas savāks Kostja, pusdienās ēdienu izdalīs Alberts...
Viss paredzēts.
Mēs, "vecie buki", gan smīnam, jo ļoti ticam mednieku pieredzei, kura izsenis pierādījusi - ja viss ir ņemts līdzi pie starta līnijas, tad finišā būsi ar tukšu kuli...
Beidzot dodamies pie dabas, lai sāktu šīs tik pārdomātās programmas izpildi.
Īstie "meža veči" zina, ka ir dienas, kurās, izstaigājot daudzus kvartālus vai hektārus, tu mežā nepamanīsi ne zirneklīti... Un šoreiz arī ir tieši šāda diena! Konferenču zālē radītās komandas strādāja vaiga sviedros, diemžēl īsti pie darba tika tikai divas: dzinēji un pusdienu pasniedzēji. Pie tam Alberts pusdienu galdā cēla vienīgi no savas mašīnas ārā vilktus armijas tipa spaiņa lieluma termosus, kuros, it kā paredzot medībdienas neveiksmes, izgudris slēpās mājās šmorētas cūku kājiņas un šņukuri ar pelēkiem zirņiem. Pa starpām pavīdēja šis un tas arī "acu gaismai". Acis pēcpusdienā, protams, vēl bija gana gaišas un gribošas saskatīt uz līnijas jebkuru četrkājaino, bet katra masta noslēgumā rādījās tikai dzinēji, kuri plātīja rokas - tukšs kā gaļas un auto veikalos tajos gados... Viens labums no visa šā jampadrača gan bija - nekad mūspusē vairs nav dzirdēts, ka pirms medībām būtu organizēta zarnu racēju komanda...