Kamēr viņš pētīja nakts tumsu, rindas atkal iznira no domu mijkrēšļa, un tās bija šādas:
Un bērni tur apsēžas zemē,
Savas dzīves klāj smiltīs turpat
Un atceras nāves, kā nebūs Tatās zernēs un laikos nekad.
Kaut kur orķestris spēlē…
Tur debesīs mēness arvien.
Neviens tur vasarā negul Un nemirst nekad neviens;
Laiks mūžīgi rit uz priekšu,
Pukst sirdis un neapklust,
Dunot vecajām mēness bungām,
Kad Mūžība plūst un plūst.
- Tas nu ir par daudz! Nudien, par daudz! Es nespēju… vīrietis dzirdēja sevi čukstam. Varbūt šādi rodas dzeja? No kurienes tā parādās? Un vai tagad jau būtu viss? viņš sev jautāja.
īsti nezinādams, ko lai iesāk, viņš ļāva galvai atkal atslīgt uz spilvena un, lūk, dzejolis rindojās atkaclass="underline"
Kaut kur klīst vecie ļaudis,
Līdz kviešos diendusā mieg;
Kad augšā ar mēnesi ceļas,
Atkal spirgti bēmi ir tie.
Kaut kur vāvuļo vecie bēmi,
Kā ir mirušam būt — tie zin Un raudot to noslēpumu,
Kas pagultē noglabāts, min.
Un sēž tie ap garu galdu,
Miesas dzīres kur Dzīve dzer,
Kur nespēja pārtop par spēju,
Jaunas maskas kur cietušie tver.
Kaut kur orķestris spēlē.
Ak, meldiju iegaumē jel!
Tad mūžam griezīsies dejā —
Būs jūnijs…
Vēl jūnijs…
Un vēl…
Un vieda vairs nebūs nāve,
Un mūžam tā klusu stāvēs —
Būs jūnijs… vēl jūnijs… un vēl.
Nu viņu apņēma pilnīga tumsa. Mijkrēslis bija aprimis.
Vīrietis plati atvēra acis un neticīgs raudzījās griestos. Tad pagriezās uz sāniem, paņēma no naktsgaldiņa pasta atklātnīti un krietnu brīdi pētīja attēlu.
Beidzot viņš sev pusbalsī jautāja: Vai es jūtos laimīgs?
Un atbildēja: Nē, laimīgs es nejūtos.
Lēni un domīgi viņš izkāpa no gultas, saģērbās, izgāja no mājas, devās uz vilcienu staciju, nopirka biļeti un iekāpa pirmajā vilcienā, kas brauca uz rietumiem.
Tāpēc.
Ko nu? viņš nodomāja, palūkojies uz sliedēm. Šī vieta nav kartē iezīmēta. Tomēr, kad vilciens palēninājagaitu, es lēcu, tāpēc ka…
Pagriezies pret mazo, laikazoba sagrauzto stacijas ēku, kas likās lēni grimstam vēja sapūstajās smilšu kāpās, viņš ieraudzīja apdilušu izkārtni ar uzrakstu: VASARA. ARIZONA.
3. nodaļa
- Lūgtum, ser! kāda balss sacīja.
Nolaidis skatienu lejup, ceļinieks ieraudzīja gaišmatainu pusmūža vīru ar dzidrām acīm; tas sēdēja stacijas ēkas trauslā Iievenīša paēnā, ērti atlaidies krēslā.
- Ko tad ņemsim? pusmūža vīrietis apvaicājās, ar ciešu skatienu uzlūkodams ceļinieku. Biļeti uz nākamo vilcienu? Vai arī taksometru uz pansiju?, “Ēģiptiešu brīnumi” tepat vien ir, divu kvartālu attālumā.
- Ak Dievs… Nemaz nezinu. Jaunākais vīrietis noslaucīja nosvīdušo pieri un nedroši palūkojās uz visām pusēm. Es jau tikai nupat ierados. Izlēcu no vilciena… Sazin kāpēc…
- Nekad neapspiediet impulsīvas vēlmes! teica stacijas priekšnieks. Ja laimējas, karstā dienā šādi var ielēkt nevis pannā, bet vēsā, jaukā ezeriņā. Nu, ko izvēlēsimies?
Stacijas priekšnieks gaidīja.
- Taksometru, divi kvartāli, uz “Ēģiptiešu brīnumiem”! Jā! jaunais vīrietis ātri sacīja.
- Lieliski! Ņemot vērā, ka tur nav ne ēģiptiešu, ne piramīdu. Un tā Kaira, kas Ilinoisas pavalstī, atrodas tūkstoš jūdžu uz austrumiem. Tomēr brīnumu pie mums netrūkst.
Pusmūža vīrietis piecēlās, noņēma no galvas cepuri ar uzrakstu “Stacijas priekšnieks” un uzlika citu, ar uzrakstu “Taksi”. Viņš jau grasījās paņemt ceļinieka somu, bet tad jaunais vīrietis iejautājās: Vai tad jūs tā vienkārši pametīsiet…
- Staciju? Kas šai notiks! Sliežu ceļš nekur neved, iekšpusē nekā ņemama nav, un paies vismaz pāris dienu, līdz te atkal iegadīsies kāds vilciens. Ejam! Uzmetis koferi plecā, viņš iznāca no ēnas un nogriezās ap stūri.
Nokļuvis stacijas otrā pusē, jaunais vīrietis ieraudzīja nevis taksometru, bet glītu, baltu zirgu, kas pacietīgi gaidīja, aizjūgts priekšā nelieliem, segtiem ratiem; kulbu rotāja uzkrāsots uzraksts: KELLIJAS DEĶEREJA. Svaiga maize.
Taksometra šoferis pameta ar galvu uz kulbu; jaunais vīrietis iekāpa un ērti ierīkojās siltās ēnas un brīnišķās smaržas omulībā.
- Smaržo jauki, vai ne? sacīja taksometra šoferis. Nupat izvadāju pa mājām piecus desmitus klaipu!
- Paradīzes smarža pirmajā radīšanas rītā! apliecināja jaunais ceļinieks.
Pusmūža vīrs ziņkārots viņā palūkojās.
- Tātad ko īsti šeit dara žurnālists ar rakstnieka ambīcijām, kāpēc viņš piepeši ieradies Arizonas pavalsts pilsētiņā Vasarā? tas jautāja.
Tāpēc, jaunais, vīrietis atbildēja.
Tāpēc! atsaucas vecākais vīrietis. Labākais iemesls, kāds vien var būt! Paver daudz iespēju izlemt šā vai tā. Uzkāpis un .
apsēdies uz kučiera bukas un maigi uzlūkojis pacietīgo zirgu, viņš noklikšķināja ar mēli un klusi uzsauca: Nūū, Klod!
Un, izdzirdējis savu vārdu, zirgs viņus aizveda Arizonas pavalsts Vasarā.
kamēr rati iekustējās, kulbā vēl valdīja karstums, bet, kad viņi nokļuva alejas ēnā, gaiss pamazām atdzisa.
Jaunais vīrietis paliecās uz priekšu.
- Kā jūs uzminējāt?
- Ko tad?
- Ka esmu rakstnieks.
Taksometra šoferis palūkojās garāmslīdošajos kokos, tad pamāja ar galvu. Vārdi, nākdami no jūsu mutes, iegūst formu un krāsu. Tāpēc runājiet!
- Biju padzirdējis baumojam par Vasaru…
- Daudzi padzird, bet tikai daži te ierodas.
- Stāsta, ka jūsu pilsētiņa esot no citiem laikiem, citas vietas… un varbūt pamazām izzūdot. Es gan ceru, ka tā vēl ir dzīva.
4. nodaļa
Ļaujiet man ielūkoties jūsu godīgajās acīs! teica taksometra šoferis.
Žurnālists pagrieza galvu un paraudzījās tieši uz pusmūža vīru
Tas vēlreiz pamāja.
- Nē, dzeltenas nav, žults vēl nav galvā sakāpusi. Tad jau spēsiet saredzēt to, kas acu priekšā, un izteikt to, ko jūtat. Ļoti priecājos! Mani sauc Kulpepers. Vārdā Eliass.
- Ļoti priecājos, mister Kulpeper! jaunais ceļinieks sacīja, aizskardams kučiera plecu.
- Mani sauc Džeimss Kārdifs.
- Paskat, kāds saderīgs pāris! teica Kulpepers. “Kulpepers un Kārdifs”! Tā varētu būt kāda smalka advokātu vai arhitektu, vai grāmatiespiedēju firma. Divi tādi uzvārdi bieži vis kopā negadās! Kulpepers un nu arī Kārdifs!
Un krietnais Klods uzņēma naskāku soli pa ēnaino aleju.
Segtajiem ratiem līkumojot pa pilsētas ieliņām, Eliass Kulpepers rādīja pa kreisi un pa labi un pļāpāja bez mitas:
- Lūk, aplokšņu fabrika! Tur sākas visas mūsu vēstules. Lūk, uzņēmums, kas ražo karstu tvaiku… reiz ražoja, vairs neatceros, kam. Un tagad mēs braucam gar “Kulpepera Vasaras Ziņām”. Ja reizi mēnesī gadās kas jauns, mēs to nodrukājam. Četras lappuses lieliem burtiem, lai būtu ērti lasīt. Ta ka, redzat, mēs pa daļai esam darbabiedri! Protams, jūs nebraucat ar zirgu un nekompostrējat biļetes.
- To es tiešām nedaru, noteica Džeimss Kārdifs, un abi klusi pasmējās.
- Un šī, Eliass Kulpepers teica, kad Klods iegriezās alejā, kur gobu un ozolu, un kļavu zari augstu virs braucēju galvām bija savijušies kopā kā zaļi zils jumts, šī ir Saullēkta iela. Te dzīvo mūsu pilsētas labākās ģimenes. Skat, tur tanī mājā Ribtriji un tanī Taunveji. Un…