Kārdifs aizturēja elpu. Sirds dauzījās.
Jo, kamēr viņš tā stāvēja, viena no dievietēm, mūžīgi daiļajām jaunavām, ieslīdēja mēness gaismas lokā, vēsajā nakts gaisā viegli nodrebēdama.
Viņš pats nezināja, ko jūt šausmas vai prieku. Galu galā viņš atradās miroņu valstībā, turklāt pašā pusnaktī. Bet sieviete? Galīgi kaila, nu, varbūt ne gluži: apsegdams krūtis, pa viņas augumu lejup aizvijās nakts miglai līdzīgs zīds; tas liegi viļņojās, skaistulei pametot pārējo bālo tēlu sabiedrību.
Sieviete nāca šurp starp kapakmeņiem, mēma kā aukstais marmors, kas viņa_yairs nebija, līdz nostājās Džeimsa Kārdifa priekšā; melnie, vijīgie mati sprogojās virs mazajām ausīm, valgās acis bija zilo ceriņu krāsā. Viņa liegi pacēla roku augšup un pasmaidīja.
- Tu… nočukstēja Kārdifs. Kāpēc tu esi šeit?
Viņa klusi atbildēja: Kur citur es varētu būt?
Un, saņēmusi Kārdifu aiz rokas, klusumā izveda viņu ārā no kapsētas.
Atskatīdamies viņš redzēja aizmugurē paliekam vārdu rēbusus un gadskaitļu mīklas.
Viņi visi ir dzimuši, bet neviens nav miris, Kārdifs domāja. Tukšie kapakmeņi gaida, kad tajos iegravēs to vārdus, kuru dvēselēm jāizgaist Mūžībā.
- Vai tiešām? Viņš izdzirdēja balsi, taču sievietes lūpas nebija pakustējušās.
Un tu man sekoji, viņš domāja, lai es nelasītu kapakmeņu uzrakstus un neuzdotu jautājumus.
Bet kas noticis ar bērniem, kuri neatgriežas mājās?
Un, kā slīdēdami pa ledu vai plašu mēness gaismas jūru, viņi atgriezās tur, kur sardzē klusi stāvēja simtiem saulespuķu, un bez skaņas viņu pēdas mina taciņu un lieveņa kāpnes, un tad kāpnes augšā uz tornīša istabu viens, divi, trīs stāvi, līdz viņi iegāja pa vaļējām durvīm, kur atsegtā gulta viņus gaidīja spoža kā ledājs, balta kā sniega kupena karstā vasaras naktī.
- Jā, viņa sacīja.
Pēc tam viņš kustējās kā mēnessērdzīgs. Pie kājām uz parketa parādījās viņa nomestās drēbes, izsvaidītas gluži kā bērnam spēlējoties. Nostājies pie kupenai līdzīgās gultas, viņš vēl nodomāja: Tikai vienu, pēdējo jautājumu! Tur, kapsētā… Vai zem tiem kapakmeņiem kāds arī ir aprakts? Vai tur vispār kāds guļ?
Tomēr bija jau par vēlu. Nepaguvis pavērt muti jautājumam, viņš iegāzās sniegā. Un, grimdams baltajā kupenā, ar kliedzienu ievilka krūtīs gaismu; bangai atplūstot, viņš piepeši sajuta siltumu, kāds viņu apskāva un glāstīja,
taču viņš nevarēja saskatīt, kas viņu skauj un glāsta, līdz beidzot atslābis ieslīga miega jūrā.
Otrā rītā pamodies, viņš juta, ka nevis peld, bet paguris šūpojas ūdens virspusē; viņš bija lēcis no klints, un, kamēr viņš zemūdens valstībā lidoja augšup, līdz acīs iešķīlās zibensspoža gaisma, kāda neredzama būtne visu laiku ar viņu kopā lielās bailēs un priekā visiem spēkiem bija pie viņa turējusies, līdz beidzot viņš atkal bija iegāzies gultā ar visu dvēseli un miesu.
Kad viņš vēlreiz pamodās, vētra bija norimusi, lidojums beidzies, viņš sajuta mazu rociņu savējā un pat aizvērtām acīm manīja Nefu guļam blakus un elpojam ar viņu vienā ritmā.
Viņa ierunājās: Vai tu kaut ko gribēji jautāt?
- Rīt pajautāšu, viņš nočukstēja. Rīt…
- Jā, viņa klusi atbildēja. Rīt.
Tad viņas mute aizskāra viņa muti, un likās, ka tas notiek pirmoreiz.
Džeimss Kārdifs pamodās no saules, kas strāvoja iekšā pa augsto bēniņu logu. Uz mēles dīdījās jautājumi.
Gulta viņam blakus bija tukša.
Aizgājusi.
Baidās no patiesības ? viņš domās jautāja. Nevar būt, viņa noteikti atstājusi zīmīti pie leduskastes durvīm! Kaut kā viņš to zināja. Ej paskaties!
Zīmīte tur bija.
Mister Kārdif!
Šorīt atbrauc daudz tūristu. Man viņi jāsagaida. Uz jautājumiem atbildēšu pie brokastgalda.
Nefa
13. nodaļa
Tālumā… vai tik tur klusu neatbalsojās lokomotives pūtiens, vai nebija jaušama smaga mehānisma duna?
Stāvēdams lievenī, Kārdifs ieklausījās un atkal kaut kur aiz apvāršņa gaisu satricināja lokomotīves ietaurēšanās.
Tad viņš palūkojās augšup. Vai Nefa devusies šai skaņai pretī? Vai citi pansijas īrnieki arī to dzirdējuši?
Viņš noskrēja lejā līdz dzelzceļa stacijai un nostājās starp kvēlojošajām sliedēm, izaicinādams vilcienu nu, nosvilpies vēlreiz! Taču viss bija klusu.
Dažādi vilcieni… vezdami… ko īsti?
Es ierados pirmais, viņš nodomāja, es cenšos būt krietns.
Kas notiks tālāk?
Viņš gaidīja, bet gaiss vēl arvien bija nekustīgs un apvāršņa līnija nenodrebēja ne reizi. Tāpēc viņš devās atpakaļ uz “Ēģiptiešu brīnumiem”.
Visos logos vīdēja pansijas iemītnieku sejas, viņi visi gaidīja.
- Nekā! viņš iesaucās. Tur nekā nebija! No augšas kāds klusi atsaucās: Vai jūs to droši zināt?
14. nodaļa
Ne pie brokastu, ne pusdienu, ne vakariņu galda Nefas nebija.
Viņš devās gulēt izsalcis.
Pusnaktī vējš klusi iepūta logā, iečukstinādams aizkarus, ieēnodams mēness gaismu.
Tālu pilsētas otrā malā pletās kapsēta, daudz milzīgu, baltu zobu, kas izkaisīti valgā, mēness sudrabotā zālē.
Ap pussimt akmeņu, mirušu nemirušu.
Tīrie meli, viņš nodomāja.
Un attapās lavāmies lejup pa pansijas kāpnēm, no visām pusēm guļošu cilvēku elpas ielenkts. Vienīgā skaņa nāca no mēness apgaismotās virtuves ūdens pilēšana no leduskastes leduspannā. No vitrāžas lodziņa, kas atradās virs ieejas, priekšnams bija piebiris pilns ar citroniem un ceriņiem.
»
Viņš attapās uz putekļainā ceļa divvientulībā ar savu ēnu.
15. nodaļa
Viņi attapās pie kapsētas vārtiem.
Kapsētas vidū viņš sajuta rokās lāpstu.
Viņš raka, līdz…
Zem sausajām smiltīm kaut kas dobji nodunēja. "
Viņš raka ātri, sviezdams zemi projām, un jau noliecās, lai paraustītu zārka malu, bet tajā mirklī aizmugurē atskanēja…
Soļi.
Jā! viņš nodomāja reibinošā satraukumā.
Vina atkal ir šeit! Viņa ieradusies, lai mani atrastu un aizvestu mājās. Viņa…
Sirds sāka pukstēt straujāk, tad pierima.
Pie vaļējā kapa Kārdifs lēni atlieca muguru.
Eliass Kulpepers stāvēja pie kapsētas dzelzs vārtiņiem, apdomādams, ko sacīt Kārdifam, jauneklim, kurš raka tādā vietā, kur neviens nedrīkstēja rakt.
Kārdifs ļāva lāpstai izšļukt no rokām. Mister Kulpeper?
Eliass Kulpepers iekliedzās: Ak Dievs, ak Dievs, dariet to! Paceliet vāku! Nu! viņš vēl uzsauca, redzēdams, ka Kārdifs vilcinās.
Kārdifs noliecās un parāva vāku. Tas nebija ne aizslēgts, ne aiznaglots. Viņš pacēla vāku un stingi skatījās iekšā zārkā.
Eliass Kulpepers pienāca un nostājās viņam blakus.
Abi raudzījās lejup uz…
Tukšu zārku.
- Manuprāt, tagad jums derētu kāda glāzīte, teica Eliass Kulpepers.
- Divas derētu vēl labāk, atteica Kārdifs.
16. nodaļa
Nakts vidū viņi sēdēja šūpuļkrēslos, smēķēdami smalkus cigārus un dzerdami mājas vīnu bez nosaukuma. Kārdifs atlaidās krēslā un