5. Atveseļošanās
Viņš gulēja kā miris un tomēr nebija miris. Kur viņš bijis? Kam izgājis cauri? Tovakar uguns gaismā Tenara novilka viņam notraipītās, noplīsušās, no sviedriem stīvās drēbes. Viņa nomazgāja Gedu un noguldīja kailu starp linu palagu un mīksto, biezo kazvilnas segu. Kaut gan Geds bija augumā neliels, vidēju miesas būvi, agrāk viņš tomēr bija samērīgs un spēkpilns; tagad viņš izskatījās noliesējis, izdilis līdz kaulam, vārgs un bezspēcīgs. Pat rētas, kas izvagoja plecu un kreiso sejas pusi no deniņiem līdz apakšžoklim, šķita sarāvušās un tādas kā sudrabotas. Un viņa mati bija sirmi.
Es esmu pagurusi no sērošanas, Tenara nodomāja. Pagurusi no sērošanas, pagurusi no bēdām. Es nesērošu viņa dēļ! Vai tad viņš neieradās pie manis uz pūka muguras?
Reiz es gribēju viņu nogalināt, sieviete atcerējās. Tagad likšu viņam dzīvot, ja vien spēšu. Tad viņa palūkojās uz Gedu ar izaicinājumu un bez žēluma acīs.
Kurš no mums kuru izglāba no Labirinta, Ged?
Viņš gulēja, neko nedzirdēdams un nekustēdamies. Tenara jutās ļoti nogurusi. Viņa nomazgājās ūdenī, ko bija uzsildījusi Gedam, un ielīda gultā blakus mazajam, siltajam maigajam klusumam aizmigušajai Terru.
Miegā viņai pavērās liels, vējains plašums rožaini zeltainā dūmakā. Viņa lidoja. Viņas balss sauca: Kalesin! Un no gaismas dzīlēm viņai atsaucās cita balss.
Kad Tenara pamodās, laukos un uz mājas jumta Čivināja putni. Piecēlusies sēdus, viņa rietumpuses zemā loga nelīdzenajā rūtī ieraudzīja rīta gaismu. Viņā bija uzdīdzis vai atplaiksnījis kaut kas agrāk nebijis, kaut kas jauns, taču pārāk sīks, lai to pētītu vai par to domātu. Terru joprojām gulēja aizmigusi. Tenara sēdēja viņai blakus, raudzīdamās pa mazo lodziņu mākoņos un saulē un domādama par savu meitu Ābeli, cenzdamās atcerēties viņu kā mazu bērnu. Atmiņā atausa tikai neskaidrs tēls, kas pazuda, līdzko viņa mēģināja tajā ieskatīties ciešāk, mazs, tukls augumiņš, kas kratās smieklos, mīkstas, plīvojošas matu cirtas… Un otrais bērns, kurš salīdzinājumā ar tēvu Kramu pa jokam tika nosaukts par Zvirgzdu… Tenara nezināja viņa īsto vārdu. Zvirgzds bērnībā bija tikpat slimīgs, cik Ābele veselīga. Viņš bija piedzimis pārāk agri, bijis pārāk sīks un divu mēnešu vecumā gandrīz nomiris no krupa; nākamie divi gadi bija pagājuši, gluži kā aprūpējot vārgu zvirbulēnu, par kuru nekad nevar zināt, vai no rīta tas vēl būs dzīvs. Taču zēns turējās, un mazā dzirkstele neapdzisa. Augdams lielāks, viņš izveidojās par sīkstu puisi un vienmēr bija kustīgs un nemiera pilns; saimniecībā no viņa nebija nekāda labuma, saskarsmē ar dzīvniekiem, augiem un cilvēkiem viņam trūka pacietības; vārdus viņš lietoja tikai vajadzības pēc un nekad tos netērēja priekam, savstarpējai mīlestībai vai zināšanu apmaiņai.
Kad Ābelei bija trīspadsmit gadu un Zvirgzdam vienpadsmit, savu klejojumu gaitā pie viņiem bija iegriezies Ogions. Toreiz viņš pie Kahedas avotiem ielejas galā bija devis Ābelei vārdu; skaista savā topošās sievietes p]au kumā viņa bija iebridusi zaļganajā ūdeni, un Ogions bija devis viņai īsto vārdu Hejoha. Pāris dienu viņš bija tuzkavējies Ozolu mājās un apvaicājies zēnam, vai tas ž gribētu iet kopā ar viņu drusku paklejot pa mežiem. Zvirgzds tikai papurināja galvu. — Ko tu darītu, ja varētu izvēlēties? mags viņam bija jautājis, un zēns bija atbildējis to, ko nekad neuzdrīkstējies sacīt tēvam vai mātei: — Es dotos jūrā. — Un pēc trim gadiem, kad Skābardis bija devis viņam īsto vārdu, dēls bija uzkāpis uz tirdzniecības kuģa, kurš brauca no Velmutas uz Oraneu un Ziemeļu Havnoru. Laiku pa laikam viņš bija atgriezies mājās, taču reti un allaž uz neilgu laiku, kaut gan pēc tēva nāves saimniecībai vajadzēja kļūt par viņa īpašumu. Viņš bija baltādains kā Tenara, bet augumā padevies garš kā Krams, ar šauru seju. Viņš nebija sacījis vecākiem savu īsto vārdu. Iespējams, ka viņš to neteica nevienam Tenara nebija redzējusi dēlu jau trīs gadus. Varbūt viņš zina, varbūt nezina par tēva nāvi. Var gadīties, ka viņš pats ir miris, noslīcis jūrā, tomēr Tenara tam lāgā neticēja. Viņš savu dzīvības dzirksti nesīs pāri visiem ūdeņiem un cauri visām vētrām
Kaut kas līdzīgs dzirkstij šobrīd bija iemājojis arī Tenarā — kāda pārliecība, droša apjauta, pārmaiņa, jaunums. Viņa netaujāja, kas tas ir. To nemēdz taujāt. Nemēdz taujāt pēc cita cilvēka īstā vārda. Vai nu tas tiek pateikts, vai ari ne.
Tenara piecēlās un apģērbās. Kaut gan bija agrs, gaisā jautās siltums, un viņa neiekūra uguni. Apsēdusies uz sliekšņa, viņa izdzēra piena krūzi un noskatījās, kā Gontas kalna ēna atvirzās no jūras uz iekšzemi. Vējš bija tik niecīgs, cik uz šīs vēju appūstās klints terases tas niecīgs varēja būt, un vēsmā jautās vasaras vidus, maigs briedums un pļavu smarža. Gaisā dvašoja valdzinoša pārmaiņa.
- Viss ir pārvērties! vecais virs mirdams bija līksmi nočukstējis. Uzlicis roku uz viņas plaukstas un dāvājis viņai velti: savu vārdu, ko aiziedams atstāja pasaulē.
-Aihal! viņa čukstus teica. Atbildes vietā aiz slaukšanas nojumes ieblējās divas kazas, gaidīdamas, kad pie tām atnāks Niedre. Bē-ē! teica viena, un otra dobjākā, metāliskā balsī atsaucās: Bā-ā! Kur kaza, tur nelaime, bija teicis Krams. Kramam, aitu ganam, kazas nebija patikušas. Bet Zvirbuļvanags zēna gados šeit, kalnos, bija ganījis kazas.
Tenara iegāja iekšā. Terru stāvēja, cieši raudzīdamās uz guļošo vīrieti. Tenara aplika roku meitenei ap pleciem, un, kaut gan Teiru parasti atrāvās vai palika nekustīgi vienaldzīga pret pieskārienu vai glāstu, šoreiz viņa tam ļāvās un varbūt pat mazliet paliecās uz Tenaras pusi.
Geds gulēja tai pašā dziļajā pārguruma miegā. Viņa seja bija pavērsta tā, ka labi varēja redzēt četras baltās rētas.
- Vai viņš ir apdedzis? Terru čukstus jautāja.
Tenara uzreiz neatbildēja. Viņa nezināja, kas tās par
rētām. Pirms daudziem gadiem viņa bija Gedam to jautājusi Labirinta Apgleznotajā istabā, izsmējīgi noprasīdama: Vai pūķis? Un viņš bija nopietni atbildējis: Pūķis ne. Viens no Bezvārda gariem radniecīgas cilts; bet es uzzināju tā vārdu… Vairāk neko Tenara nezināja. Taču viņa zināja, ko "apdedzis" nozīmē meitenei.
- Jā, viņa atbildēja.
Terru nenovērsa skatienu no vīrieša. Viņa bija pieliekusi galvu, lai ar veselo aci varētu vieglāk redzēt, un izskatījās pēc maza putnēna zvirbuļa vai žubītes.
- Nāc iesim, manu putnēn, manu žubīt, viņam vajadzīgs tikai miegs, bet tev vajadzīgs firziķis. Vai šorīt kāds bija nogatavojies?
Terru izsteidzās ārā paskatīties, un Tenara viņai sekoja.
Ēzdama firziķi, meitene apskatīja vietu, kur iepriekšējā dienā bija iestādījusi kauliņu. Acīmredzot viņa jutās vīlusies, ka tur nav izaudzis kociņš, tomēr neko nesacīja.
— Aplaisti to, — Tenara teica.
Rīta pusē atnāca Sūnas tante. Viņas burves un rokdarbnieces mākslās ietilpa ari groziņu pīšana no Pārkares purvāju meldriem, un Tenara bija lūgusi iemācīt viņai šo prasmi. Atuanā pavadītajās bērnu dienās Tenara bija iemācījusies mācīties. Gontā, būdama jaunatnācēja, viņa bija atklājusi, ka cilvēkiem patīk mācīt. Un viņa bija iemācījusies ļaut sevi mācīt, tā palīdzēdama turieniešiem viņu pieņemt un piedot viņas svešatnību.