Geds tūlīt piecēlās un atnāca pie vārtiņiem.
- Paskaties dzesētavā, viņš teica.
Geds skatījās uz Terru tā, it kā neredzētu viņas atbaidošās rētas un it kā vispār viņu lāgā neredzētu: vienkārši meitenei pazudusi kaza, un šī kaza jāatrod. Drīzāk viņš domās redzēja kazu. — Vai varbūt tā aizskrējusi un iejukusi ciemata ganāmpulkā, — viņš piemetināja.
Terru jau skrēja uz dzesētavu.
- Vai viņa ir tava meita? Geds jautāja Tenarai. Līdz šim viņš par Terru nebija teicis ne vārda, un Tenara šajā brīdī spēja iedomāties vienīgi to, ka vīrieši ir ļoti savādi.
- Nē, un mazmeita arī ne. Bet viņa ir mans bērns, sieviete atbildēja. Kas liek viņai atkal izturēties pret šo ' cilvēku zobgalīgi, ar ironiju?
Geds izgāja pa vārtiņiem, un tieši tajā brīdī Kripata drāzās viņiem pretī kā brūni balta zibens Šautra; labu gabalu aiz muguras viņai sekoja Terru.
- Hei! Geds piepeši iesaucās un ar lēcienu aizšķērsoja kazai ceļu, tā ka tā metās uz atvērtajiem vārtiņiem un ieskrēja tieši Tenarai rokās. Tenarai izdevās satvert Kripatas kakla siksnu. Kaza tūdaļ kļuva rātna un paklausīga kā jērs un palika stāvam, ar vienu dzelteno aci skatīdamās uz Tenaru, ar otru uz sīpolu dobēm.
- Ārā! Tenara uzsauca, izveda kazu no vilinošās vietas un aizvilka uz akmeņainajām ganībām, kur tai pienācās būt.
Geds bija apsēdies zemē, tikpat aizelsies kā Terru vai pat vēl vairāk, jo viņš smagi dvesa un izskatījās apdullis, taču tagad vismaz nebija asaru. Lai nu vēl saka: kur kaza, tur nelaime!
- Niedrei nevajadzēja likt tev pieskatīt Kripatu, Tenara sacīja satrauktajai Terru. Kripatu nevar novaldīt neviens. Ja viņa atkal izlaužas no aploka, pasaki Niedrei un neuztraucies. Norunāts?
Terru pamāja ar galvu. Viņa lūkojās uz Gedu. Meitene reti skatījās uz cilvēkiem; it sevišķi vīriešiem viņa nemēdza veltīt vairāk par acumirkļa skatienu, taču pašlaik viņa lūkojās Gedā cieši un neatlaidīgi, piešķiebusi galvu kā zvirbulēns. Vai kaut kur dzimst varonis?
6. Pasliktināšanās
Kopš saulgriežiem bija pagājis jau krietni vairāk par mēnesi, bet vakari pret rietumiem vērstajā Pārkarē joprojām bija gari. Terru bija vēlu pārnākusi no zālīšu vākšanas pastaigas kopā ar Sūnas tanti, pastaiga bija ilgusi visu dienu, un meitene bija pārāk nogurusi, lai ēstu vakariņas. Tenara aizveda Terru gulēt un kādu laiku dziedādama auklēja viņu. Kad meitene bija pārguruši, viņa nespēja aizmigt, bet gulēja, savilkusies čokurā ka paralizēts dzīvnieks, stīvi raudzīdamās savās halucinācijās, līdz viņu pārņēma murgi un, nevienam neaizsniedzama, viņa mētājās kaut kur starp miega un nomoda stāvokli. Tenara bija atklājusi, ka spēj to novērst ar auklēšanu un dziedāšanu. Kad viņa bija nodziedājuši visas dziesmas, kuras bija iemācījusies, būdama Vidusielejas zemnieka sieva, viņa uzsāka kargadiešu nebeidzamās, monotonās meldijas, kuras atcerējās no savas priesterienes bērnības Atuanas kapenēs, un iemidzināja Terru ar rāmi vienmuļajām upurēšanas gaudām, kas bija skanējušas Bezvārda gariem un Tukšajam tronim vietām, ko sen jau sedza zemestrīces smilšu un drupu kārta. Viņa nejuta šajās dziesmās nekādu citu spēku kā vienīgi dziesmas spēku, un viņai patika dziedāt savā dzimtajā valodā, kaut arī viņa nezināja, kādas dziesmas Atuanā māte mēdz dziedāt bērnam un kādas dziesmas māte dziedājusi viņai pašai.
Beidzot Terru gulēja ciešā miegā. Tenara pārcēla viņu no klēpja uz guļvietu un bridi pagaidīja, lai pārliecinātos, ka meitene nav pamodusies. Tad, aplaidusi istabai skatienu un pārliecinājusies, ka ir viena, viņa ar tādu kā vainīgu steigu, tomēr ar svinīgu pacilātību un prieku uzlika savu šauro, balto plaukstu uz tās Terru sejas puses, kurā aci un vaigu bija aprijusi uguns, atstādama nelīdzenu, bālganu rētu. Zem viņas pieskāriena viss pazuda. Meitenes apaļā, maigā, aizmigusi sejiņa bija vesela un neskarta. Šķita, ka Tenaras pieskāriens atjauno patiesību.
Viegli un negribīgi Tenara atvilka plaukstu un atkal ieraudzīja nedziedināmo zaudējumu, kas nekad vairs nebūs atgūstams.
Noliekusies viņa noskūpstīja rētu, klusi piecēlās un izgāja no mājas.
Saule rietēja, plašas, pērļainas dūmakas ieskauta. Tuvumā neviena neredzēja. Zvirbuļvanags droši vien bija aizgājis uz mežu. Viņš bija pasācis iet uz Ogiona kapvietu un klusumā zem dižskābarža pavadīja daudzas stundas; spēkiem atjaunojoties, viņš sāka klejot arī pa Ogiona iemīļotajām meža takām. Ēdiens viņu acīmredzami nevilināja; Tenarai ikreiz vajadzēja pierunāt viņu ēst. No sabiedrības viņš vairījās un centās vienmēr būt viens. Terru viņam labprāt būtu visur gājusi līdzi, un, tā kā viņa vienmēr bija ļoti klusa, tas nebūtu traucējums, tomēr viņš drīz kļuva nemierīgs un raidīja meiteni mājās, lai tālāk ietu viens kurp, to Tenara nezināja. Mājās viņš atgriezās vēlu, tūlīt likās gulēt un no rīta, kad Tenara ar Terru modās, nereti atkal bija jau pazudis. Tenara mēdza atstāt viņam maizi un gaļu līdzņemšanai.
Tagad viņa redzēja Gedu nākam šurp pa pļavas taku, kura Ogiona pēdējā pastaigā, kad viņa balstīja veco vīru bija likusies tik gara un cieta. Viņš nāca stingrā soli, dzidrā gaisa ieskauts, zālei viļņojot vējā gar kājām, ieslēdzies savās nepieejamajās bēdās, ciets kā akmens.
— Vai tu tagad būsi mājas tuvumā? Tenara viņam pa gabalu vaicāja. Terru ir aizmigusi. Es gribu drusku pastaigāties.
- Jā. Ej vien, Geds atbildēja, un viņa devās projām, domādama, cik vienaldzīgi vīrietis uztver neizbēgamas saistības, kas regulē sievietes dzīvi: vienmēr kādam jāpaliek aizmiguša bērna tuvumā, viena cilvēka brīvība nozīmē kāda cita nebrīvību, ja vien netiks sasniegts kāds mūžam mainīgs un kustīgs līdzsvars, tāds kā ķermeņa līdzsvars, ejot uz priekšu, kā šobrīd viņai, balstoties pēc kārtas uz abām kājām; viena, tad otra, vingrinājums apbrīnojamajā staigāšanas mākslā… Tad Tenaras domas pārņēma debesu arvien košākās krāsas un maigais, neatlaidīgais vējš. Viņa gāja uz priekšu, neļaudamās tēlainai jūsmai, līdz sasniedza smilšakmens klintis. Tur Tenara apstājās un nolūkojās, kā saule paslēpjas rāmajā, rožsārtajā dūmakā.
Viņa notupās un vispirms ar skatienu, pēc tam ar pirkstgaliem atrada klintī garu, seklu vagu, kas sākās no pašas klints malas: Kalesina astes nospiedumu. Vēl un vēlreiz Tenara pārlaida tai roku, lūkodamās mijkrēslī un sapņodama. Vienubrīd viņa ierunājās. Šoreiz vārds nebija kā uguns mutē, bet šņācoši un klusi izlīda no mutes: Kalesin…
Tenara paskatījās uz austrumiem. Gontas kalna galotne virs mežiem bija sarkana no gaismas, kas spīdēja šeit, lejā. Pamazām krāsa nobālēja. Viņa novērsās un,
paskatīdamās vēlreiz atpakaļ, redzēja, ka virsotne kļuvusi pelēka, izplūdusi un mežotās nogāzes satumsušas.
Tenara gaidīja vakarzvaigzni. Kad tā iemirdzējās virs dūmakainās krēslas, viņa lēni devās uz mājām.
Uz mājām un tomēr ne uz mājām. Kāpēc viņa dzīvo šeit, Ogiona mājās, nevis pati savējās, kāpēc gādā par Ogiona kazām un sīpoliem, nevis par savu dārzu un ganāmpulku? "Gaidi," viņš bija teicis, un viņa bija gaidījusi; pūķis bija ieradies, un Geds tagad ir vesels pietiekami vesels. Viņa savu ir padarījusi. Viņa ir gādājusi par šo māju. Tagad viņa vairs te nav vajadzīga. Laiks doties projām.
Bet, līdzko Tenara iedomājās, ka jāiet projām no šī augstā klints līdzenuma, šīs vanaga ligzdas, un atkal jādodas uz zemieni, uz ērtajiem laukiem un tīrumiem, uz aizvēja pasargāto iekšzemi, viņai kļuva skumji un sažņaudzās sirds. Kur paliks sapnis, ko viņa te sapņoja, gulēdama zem mazā lodziņa ar skatu uz rietumiem? Un pūķis, kurš bija atlidojis uz šejieni pie viņas?