Tenara izteica savu sajūsmu, zinādama, ka tādējādi iepriecinās veco vīru, turklāt vēdeklis patiešām bija ļoti skaists un viņš sacīja: Diez vai tu visos savos ceļojumos esi redzējusi daudz lietu, kas varētu mēroties ar šo te?
- Nē, neesmu vis. Vidusielejā nekā tamlīdzīga nav, — Tenara atbildēja.
- Vai tad, kad tu dzīvoji šeit, manā namiņā, es tev kādreiz parādīju tā otru pusi?
- Otru pusi? Nē, viņa atbildēja, un tad vairs nelīdzēja nekas: vēdeklis katrā ziņā bija jānoņem no sienas, un viņai vajadzēja kāpt augšā, lai to uzmanīgi noāķētu, jo vecais audējs nevarēja ne pietiekami labi redzēt, ne
uzkāpt uz krēsla. Viņš deva raižpilnus norādījumus Tenara ielika vēdekli viņam rokās, un viņš pārlaida tam savu aizplīvuroto skatienu, mazliet pievēra vēdekli, lai pārliecinātos, ka spraišļi darbojas brīvi, tad aizvēra to pavisam, apgrieza otrādi un pasniedza Tenarai.
— Ver vaļā lēnām! viņš teica.
Tenara darīja, kā teikts. Vēdekļa ielocēm sakustoties acu priekšā sāka locīties pūķi. Smalkām, gleznām līnijām uzkrāsoti uz dzeltenā zīda, tie slīdēja un kustējās starp mākoņiem un kalnu virsotnēm bāli sārti, zili un zaļi, tāpat kā cilvēku stāvi otrā pusē.
— Pacel to pret gaismu! večuks teica.
Tenara pacēla vēdekli un, gaismai plūstot caur zīdu, I redzēja abas puses, abus auduma gleznojumus, saplūstam vienā — mākoņi un kalnu galotnes bija pilsētas torņi, vīriešiem un sievietēm bija spārni, un pūķi lūkojās pretī ar cilvēku acīm.
— Vai redzi?
— Redzu, viņa nomurmināja.
— Es tagad to redzu vairs tikai gara acīm Nav daudz tādu, kam es to rādītu.
— Tas ir brīnumains.
— Es to gribēju parādīt vecajam magam, Vēdeklis teica, bet vienmēr gadījās te šis, te tas, un tā es nepaguvu to izdarīt.
Tenara vēlreiz apgrieza vēdekli, turēdama to pret gaismu, tad nolika atpakaļ iepriekšējā stāvoklī; pūķi pazuda tumsā, un vīrieši un sievietes pastaigājās dienasgaismā.
Pēc tam Vēdeklis izveda Tenaru ārā parādīt savas cūkas; abi glītie barokļi teicami pieņēmās apaļumā, iedami pretī rudens desu laikam. Abi pārrunāja Niedres neveiklības cūkēdiena piegādē. Tenara pastāstīja vecajam viram, ka gribētu kādu auduma gabalu, lai pašūtu mazajai kleitu, un Vēdeklis, juzdamies par to ļoti iepriecināts,tūdaļ sadabūja viņai prāvu gabalu smalka linu audekla; tikmēr jaunā sieviete, Vēdekļa mācekle, kura reizē ar vecā audēja amatu šķita pārņēmusi ari viņa noslēgtību, sarauktu pieri nemitīgi klabināja platās stelles.
Iedama mājup, Tenara mēģināja iztēloties pie šīm stellēm Terru. Tā varētu nodrošināt pieklājīgu iztiku. Darbs lielākoties ir vienmuļš, visu laiku atkārtojas viens un tas pats, taču aušana tiek uzlūkota par cienījamu amatu un dažu meistaru rokās pat par izsmalcinātu mākslu. Un cilvēki ir pieraduši, ka audēji mēdz būt noslēgti, bieži vien neprecējušies, itin kā pilnīgi iegrimuši savā darbā, taču pret viņiem vienmēr izturas ar bijību. Un, strādājot istabā pie stellēm, Terru nevienam nevajadzētu rādīt savu seju. Bet nagotai nūjai līdzīgo roku? Vai šī roka spētu mest atspoli, valdīt stelles? Un vai meitenei tiešām visu mūžu vajadzēs slēpties?
Bet ko lai viņa dara? "Zinot, kāda būs viņas dzīve…"
Tenara piespieda sevi domāt par kaut ko citu. Par kleitu, kas jāšuj. Cielavas meitas apģērbi bija no rupjas, pašaustas drānas, pelēki un neizskatīgi. Pusi no šī audekla varētu nokrāsot dzeltenu vai varbūt sarkanu ar purva rubijām un vēl pašūt virsū valkājamu baltu priekšautu vai virskleitiņu ar volānu. Vai tiešām meitene jānobēdzina tumšā kaktā pie stellēm un viņa nekad nevarēs valkāt svārkus ar volānu? Ja audumu piegriezīs uzmanīgi, vēl paliks pāri gabals kreklam un otram priekšautiņam.
Terru! Tenara iesaucās, tuvodamās mājai. Kad vina gāja projām, Niedre un Terru bija palikušas kārklu aplokā. Tenara iesaucās vēlreiz, gribēdama parādīt Terru atnesto drēbi un pastāstīt viņai par iecerēto kleitu. No
dzesētavas puses neveikli tuvojās Niedre, vilkdama pavadā Kripatu.
- Kur Terru?
- Pie tevis, Niedre tik nesatricināmi atbildēja, ka Tenara vispirms paskatījās apkārt un tikai pēc tam saprata, ka Niedrei nav ne jausmas, kur meitene atrodas un viņa tikai pateikusi to, kam gribētu ticēt.
- Kur tu viņu atstāji?
Niedrei nebija ne jausmas. Agrāk viņa nekad nebija Terru pametusi, un šķita, ka viņa apjēdz: Terru jācenšas pēc iespējas neizlaist no acīm, tāpat kā kazas. Bet varbūt tā bija Terru, kura to visu laiku sapratusi un pati turējusies pārējo redzeslokā? Tā nodomāja Tenara, nekā sakarīga no Niedres neizdibinājusi, un sāka meklēt un saukt meiteni, taču atbildes nebija.
Cik vien ilgi iespējams, viņa vilcinājās tuvoties kraujas malai. Pirmajā ierašanās dienā Tenara bija paskaidrojusi Terru, ka vina nedrīkst viena kāpt lejā pa stāvajiem laukiem lejpus mājas vai staigāt gar stāvo krauju ziemeļu pusē, jo ar vienu aci ir grūti pareizi novērtēt attālumu vai dziļumu. Terru bija paklausījusi. Viņa vienmēr paklausīja. Taču bērni mēdz aizmirst. Nē, Terru neaizmirstu. Bet viņa varētu pievirzīties pārāk tuvu malai, pati to nemanīdama. Nu, protams, vina būs aizgājusi uz Sūnas mājām! Noteikti, jo vakar vakarā taču viņa aizgāja turp viena pati un tagad vairs nebaidītos iet vēlreiz. Jā, citādi nevar būt!
Bet arī tur viņa meiteni neatrada. Sūna nebija Terru redzējusi.
Es viņu atradīšu, es atradīšu, mīlulīt! burve mierināja Tenaru, tomēr viņa nesteidzās augšup pa meža taku meklēt Terru, kā Tenara bija cerējusi, bet sāka vīt matus mezglā, grasīdamās ķerties pie meklēšanas burvībām.
Tenara aizskrēja atpakaļ uz Ogiona mājām, visu laiku saukdama meiteni vārdā. Šoreiz viņa pārlaida skatienu stāvaiam pļavām lejpus mājas, cerēdama ieraudzīt sīko stāvu spēlējamies starp lielajiem laukakmeņiem. Taču vina redzēja tikai jūru, viļņu sagrumbotu, tumšu jūru savas nokalnes tālākajā malā, un viņu pārņēma šķebīgs nespēks.
Tenara saukdama aizgāja līdz Ogiona kapam un pa meža laku pakāpās vēl gabaliņu augšup. Kad viņa nāca par pļavu atpakaļ, piekūns medīja tajā pašā vietā, kur to nesen bija vērojis Geds. Šoreiz putns metās lejup, cirta ar knābi un pacēlās gaisā ar sīku radījumu ķetnās. Tas strauji laidās uz mežu. Baro mazuļus, Tenara nodomāja. Daudz dažādu, ļoti spilgtu un precīzu domu reizē uznira viņas prātā, kad viņa gāja garām zālē izklātajai, tagad jau izžuvušajai veļai: jāatceras pirms tumsas to savākt… Vēlreiz uzmanīgāk jāpārmeklē mājas apkārtne, dzesetava, slaukšanas nojume. Tā ir viņas vaina. Viņa likusi tam notikt, domādama, ka varētu padarīt Terru par audēju, nobēdzināt viņu tumsā, lai strādā, lai ir godājama. Kaut gan Ogions teica: "Māci viņu, māci viņai visu, Tenara!" Kaut gan viņa labi zina: ļaunumam, kas nav labojams, ir jāpaceļas pāri. Kaut gan labi zināja, ka bērns viņai uzticēts, tomēr neprata attaisnot šo uzticību, pievīla bērnu, zaudēja viņu, zaudēja savu lielo likteņa dāvanu.
Rūpīgi pārmeklējusi visas pārējās ēkas, Tenara atkal iegāja mājā, ieskatījās nišā un apgāja apkārt otrai guļvietai. Tad viņa sev ielēja ūdeni, jo mute bija izkaltusi, gluži kā smilšu pilna.
Aizdurves puskrēslā sakustējās trīs koka nūjas Ogiona zizlis un abi ceļa spieķi, un viens no tiem teica: Šeit.