Выбрать главу

Viņas panēma savas nūjas — lazdas un alkšņa zarus ' Ogiona zizli viņas atstāja tumšajā kaktā blakus durvīm Durvis palika plaši atvērtas jūras vējam.

Itin kā dzīvnieka instinkts vadīja Tenaru projām no laukiem un no kalnu ceļa, pa kuru viņa bija nākusi Šurp. Viņa izvēlējās īsu, taisnu taku lejup pa stāvo ganību nogāzi un, cieši turēdama Terru aiz rokas, devās pa to, cerēdama iziet uz līkumotā pajūgu ceļa, kas veda uz Gontas ostu. Tenara zināja: ja viņas sastaps Apsi, tad visam beigas, un ļoti iespējams, ka burvis gaida viņu uz ceļa. Taču varbūt ne uz šī ceļa.

Apmēram pēc jūdzes kāpuma lejup Tenara juta, ka spēj sākt atkal domāt. Pirmā doma bija tāda, ka viņa ir izvēlējusies pareizo ceļu. Jo pamazām atmiņā atgriezās hardiešu vārdi un vēl pēc brīža īstie vārdi; Tenara noliecās, pacēla akmeni un, turēdama to plaukstā, domās sacīja toIk, tad ielika akmeni kabatā. Pievērsusi skatienu gaisa un mākoņu plašumam, viņa domās vienu reizi ļ iesaucās: — Kalessin! — Un viņas prāts noskaidrojās tāpat kā dzidrais, spirgtais gaiss.

Viņas nonāca garā izcirtumā, kuru no abām pusēm apēnoja augsti, zālaini vaļņi un atsevišķi klintsakmeni, un šeit Tenara jutās mazliet neomulīgi. Iziedamas no iz­cirtuma ceļa pagriezienā, viņas lejā ieraudzīja tumši zilo līci, un starp Bruņuklintīm, kas ieskāva ūdens klajumu,

krastam tuvojās skaists kuģis ar uzvilktām burām. Iepriekšejā reizē, ieraudzījusi šādu kuģi, Tenara bija izbijusies taču šoreiz viņa nejuta baiļu. Viņai gribējās skriešus mesties tam pretī.

To nedrīkstēja. Tenara turpināja ceļu Terru solī. Šis solis bija raitāks nekā pirms diviem mēnešiem, un lejupgājiens to darīja vieglāku. Toties kuģis strauji traucās viņām pretī. Burās pūta magvējš, un tas slīdēja pār līci kā lidojošs gulbis. Tas bija piestājis ostā, pirms Tenara un Terru paguva noiet pusceļu lejup līdz nākamajam ceļa likumam.

Jebkāda lieluma pilsētas Tenarai šķita svešas un sa­vādas. Viņa pilsētās nebija dzīvojusi. Reiz viņa neilgu laiku bija skatījusi Havnoru pašu lielāko Jūrzemes pilsētu, un pirms daudziem gadiem viņa kopā ar Gedu bija iebraukusi Gontas ostā, taču viņi nebija kavējušies pilsētas ielās, bet tūlīt devušies augšup pa ceļu uz Pārkares klintīm. Otra Gontas pilsēta, kuru Tenara pazina, bija Velmuta, jo tur dzīvoja viņas meita; tā bija saulaina, miegaina ostas pilsētiņa, kurā tirgotāju kuģis no Andradas salām tika uzlūkots par īpašu notikumu un iedzīvotāju sarunas risinājās galvenokārt ap kaltētām zivīm.

Kad Tenara un Terru sāka iet pa Gontas ostas ielām saule vēl atradās itin augstu virs jūras rietumu pamales. Terru bija nežēlodamās nogājusi piecpadsmit jūdzes un, kaut gan noteikti jutās nogurusi, tomēr nelikās pārmocī­jusies. Arī Tenara jutās nogurusi, jo iepriekšējo nakti bija pavadījusi bez miega; arī satraukums paņēma krietnu tiesu spēka, turklāt Ogiona grāmatas nebija nekādas vieg­lās. Pusceļā vina tās bija ielikusi mugursomā, bet ēdamo un drēbes pārvietojusi vilnas maisā tā bija vieglāk, tomēr nasta joprojām palika smaga. Tā viņas abas gurdā

solī gar vietvietām izkaisītajām mājām nokļuva pie pilsētas vārtiem, kur ceļš ielocījās starp diviem akmenī cirstiem pūķiem un pārtapa ielā. Vīrietis, kurš sargāja vārtus, nopētīja abas gājējas. Terru nolieca apdegušo seju tuvāk plecam un paslēpa apdegušo roku zem priekšautiņa.

Vai jūs ejat uz kādu pilsētas māju, kundze? sargs jautāja, iesāņus pētīdams meiteni.

Tenara nesaprata, ko atbildēt Viņa nezināja, ka pilsētu vārtiem ir sargi. Viņai nebija naudas ceļa nodevai vaj naktsmājām iebraucamā vietā. Gontas ostas pilsēta viņa, nevienu nepazina un atcerējās vienīgi burvi to pašu kurš bija atnācis apglabāt Ogionu… kā viņu sauca?Tenara stāvēja ar pavērtu muti, gluži kā pamuļķīte Niedre.

Labi, ejiet vien tālāk, sargs garlaikots noteica un aizgriezās.

Tenara gribēja viņam pavaicāt, kur meklēt ceļu uz dienvidiem, lai varētu doties garām zemesragiem uz Velmutu, tomēr neuzdrošinājās vēlreiz piesaistīt viņa uzma­nību kas zina, sargs var nospriest, ka viņa ir klaidone, ragana vai cita nevēlama būtne, kuras viņam un akmens pūķiem jāatvaira no Gontas ostas. Viņas pagāja garām pūķiem, un Terru mazliet paskatījās augšup, lai tos re­dzētu, pēc tam abas turpināja ceļu pa bruģakmeņiem, juzdamās arvien vairāk pārsteigtas, samulsušas un apju­kušas. Tenarai sāka likties, ka no Gontas ostas pilsētas atvairīts nav neviens un nekad. Viss iespējamais bija šeit. Augstas akmens mājas, pajūgi, vezumi, rati, vērši, ēzeļi, tirgus laukumi, veikali, pūļi, cilvēki, cilvēki jo tālāk viņas gāja, jo vairāk cilvēku saradās visapkārt. Terru cieši turējās Tenarai pie rokas, iedama sāniski un slēpdama seju aiz matu šķipsnām. Arī Tenara cieši turējās pie Terru rokas.

Viņa neredzēja nekādu iespēju šeit palikt, tāpēc no­domāja. ka atliek tikai doties uz dienvidiem un turpināt ceļu līdz tumsai diemžēl tā vairs nebija pārāk tālu ar ceribu pārlaist nakti kaut kur mežā. Tenara noskatīja druknu sievieti ar baltu, platu priekšautu, kura vēra ciet veikala slēģus, un devās pāri ielai pie viņas, lai pajautātu, kur meklējams ceļš uz dienvidiem. Sievietes apņēmīgā, sarkanā seja izskatījās itin laipna, bet tieši tai brīdī, kad Tenara saņēma drosmi, lai svešinieci uzrunātu, Terru sažņaudza viņas roku, gluži kā gribēdama paslēpties, un, pacēlusi skatienu, sieviete ieraudzīja pa ielu nākam šurp vīrieti ar ādas cepuri galvā. Tajā pašā mirklī ari vīrietis ieraudzīja Tenaru. Viņš apstājās.

Tenara satvēra Terru aiz elkoņa un gandrīz ar varu pagrieza viņu apkārt. Nāc! viņa uzsauca un devās taisni uz priekšu vīrietim garām. Kad tas bija palicis aizmugurē, Tenara sāka soļot ātrāk, steigdamās pa no­kal ni lejup uz saulrieta apmirdzētā, tumšā un spožā ūdens klajuma pusi, pretī piestātnēm un moliem stāvās ielas galā. Terru skrēja viņai blakus, elsodama tāpat, kā bija elsojusi pēc apdedzināšanās.

Uz sarkani dzelteno debesu fona slējās augsti kuģa masti. Kuģis ar saritinātām burām šūpojās ūdenī pie ak­mens mola aiz airu galeras.

Tenara paskatījās atpakaļ. Vīrietis viņām sekoja netālu aiz muguras. Viņš nesteidzās.

Tenara uzskrēja uz mola, bet Terru drīz paklupa un nespēja atdabūt elpu, lai ietu tālāk. Tenara pacēla viņu uz rokām, un meitene piekļāvās viņai klāt, paslēpdama seju pie viņas pleca. Bet ar šādu nastu Tenara ar grūtībām tika uz priekšu. Kājas viņai drebēja. Solis, vēl viens solis, vēl viens… Tenara nokļuva pie mazā koka tiltiņa, kas

bija uzsliets starp piestātnes molu un kuģa klāju. Viņa uzlika roku uz tā margām.

Kāds jūrnieks, stiegrains virs kailu galvvidu no klāja nomēroja viņu ar skatienu. Kas noticis, kundze?'' viņš jautāja.

-   Vai… vai šis kuģis ir no Havnoras?

-   Protams, no Karaļa pilsētas.

-   Laidiet mani uz klāja!

-   To gan es nevaru, vīrietis pasmīnēdams atbildēja bet viņa skatiens vairs nebija pievērsts Tenarai: jūrnieks raudzījās uz vīrieti, kurš bija pienācis un apstājies Tenarai blakus.

-    Nevajag bēgt, Ašais viņai teica. Es neko sliktu nedarīšu. Es tev nevēlu ļaunu. Tu vienkārši nesaproti Tas taču biju es, kurš sameklēja bērnam palīdzību, vai ne? Man patiešām bija žēl, ka tā noticis. Es tev gribu palīdzēt rūpēties par viņu. Vīrietis izstiepa roku, it ka neatvairāms spēks liktu viņam pieskarties Terru. Tenara nespēja pakustēties. Viņa bija apsolījusi meitenei, ka šis cilvēks nekad viņai vairs nepieskarsies. Tagad viņa redzēja, kā vīrieša plauksta pieduras meitenes kailajai, drebošajai rokai.