— Tādā dienā kā šī es uz kuģa esmu tikai lieks smagums, mags atbildēja. -Turklāt, ja kuģi vada tāds meistars kā kapteinis Serrathens, kam vēl vajadzīgs laikdaris?
Mēs visi esam tik galanti, viņa nodomāja, kundzes, kungi, valdnieki un maģistri, klanīšanās un komplimenti. Tenara paskatījās uz jauno karali. Viņš lūkojās pretī smaidīdams, taču atturīgs.
Viņa jutās tāpat, kā pirms daudziem gadiem bija jutusies Havnorā: primitīva, neveikla lauciniece blakus šo vīriešu izsmalcinātībai. Bet, nebūdama vairs meitene, viņa šoreiz nejuta īpašu bijību, tikai brīnījās par to, kā vīrieši vada savu pasauli šajā masku dejā un cik viegli sievietei iemācīties to dejot.
Viri apgalvoja, ka līdz Velmutai būšot tikai dienas brauciens. Ar šādu teicamu ceļavēju burās viņi jau pievakarē iebraukšot ostā.
Joprojām juzdamās ļoti nogurusi pēc iepriekšējās dienas ilgstošā uztraukuma un sasprindzinājuma, Tenara labprāt pavadīja dienu sēdeklī, ko plikgalvainais jūrnieks bija viņai sameistarojis no salmu matrača un buru audekla, vērodama viļņus un kaijas, un Gontas kalna aprises, kas pēcpusdienas gaismā izskatījās zilas un sapņainas un mainījās, kuģim slīdot gar stāvajiem krastiem tikai paris jūdžu attālumā no cietzemes. Viņa atveda arī Terru pasēdēt saulē, un meitene atlaidās viņai blakus, gurdi lūkodamās tālumā.
Kāds bezzobains jūrnieks ar ļoti tumšu ādas krāsu, pakaviem līdzīgām kāju pēdām un atbaidoši mezglainiem kāju pirkstiem atnāca pie viņām un nolika kaut ko uz audekla blakus Terru. Tas meitenītei, viņš piesmakušā balsī teica un tūlīt devās atpakaļ, tomēr tālu neaizgāja. Darīdams savu darbu, viņš palaikam pameta cerību pilnu skatienu uz meitenes pusi, lai redzētu, vai tai dāvana patīk, un tad izlikās, ka nav skatījies. Terru nepieskārās mazajam, audeklā ievīstītajam sainītim To vajadzēja attīt Tenarai. Sainītī bija smalki izgrebta delfīna figūriņa no kaula vai ziloņkaula, apmēram īkšķa garumā.
Tas var dzīvot tavā pītajā maisiņā, Tenara teica, kopā ar abām kaula lellītēm.
Tad Terru atdzīvojās tiktāl, lai izvilktu savu pīto maisiņu un ieliktu tajā delfīnu. Tomēr Tenarai vajadzēja iet un pašai pateikties pazemīgajam dāvinātājam. Terru nepaskatījās uz viņa pusi un nerunāja. Pēc brītiņa viņa teica, ka gribot iet atpakaļ kajītē, un Tenara viņu tur atstāja kaula cilvēciņa, kaula dzīvnieka un kaula delfīna sabiedrībā.
Cik viegli, Tenara saniknota domāja, cik viegli ir tādam Ašajam atņemt bērnam saulesgaismu, atņemt viņai kuģi un karali, un visu bērnību, un cik grūti ir to visu atkal atdot! Veselu gadu es esmu centusies viņai to atdot, I bet viņš ar vienu pieskārienu to visu atņēma un aizmeta! Un kāds viņam no tā labums, kāds atalgojums vai varas apziņa? Vai vara nozīmē tukšumu?
Tenara piebiedrojās karalim un magam pie kuģa treliņiem. Saule jau bija noslīdējusi diezgan zemu rietumos, un kuģis peldēja, krāšņas gaismas apņemts; šis spožums atsauca viņai atmiņā sapni par lidojumu kopā ar pūķiem.
- Tenaras kundze, karalis teica, es nelūgšu tevi nodot ziņu manam draugam Man šķiet, ka tas nozīmētu uzvelt tev smagu nastu un ari iegrožot viņa brīvību, un es nevēlos darīt ne vienu, ne otru. Pēc mēneša notiks mana kronēšana. Ja kroni turētu viņš, tad mans valdīšanas laiks sāktos tā, kā vēlas mana sirds. Bet, vai tā būs vai nebūs, tas tomēr bija viņš, kurš atveda mani uz manu karaļvalsti. Viņš mani darīja par karali. Es to neaizmirsīšu.
— Es zinu, ka tu neaizmirsīsi,—Tenara klusi atbildēja. Jaunais karalis bija tik dedzīgs, tik nopietns, aizsedzies ar savas kārtas ieražu bruņām un tomēr tik viegli ievainojams savā krietnumā un sirds skaidrībā. Tenaras sirds iesmeldzās viņa dēļ. Viņš domā, ka ir iepazinis sāpes, bet viņam vajadzēs tās iepazīt vēl un vēlreiz, visu savu mūžu, un tās nekad neaizmirsīsies.
Un tāpēc viņš atšķirībā no Ašā nekad nedarīs to, ko darīt ir viegli.
- Es labprāt nodošu tavu zinu, Tenara atbildēja. Tā man nav nekāda nasta. Vai viņš to uzklausīs, tas paliek viņa ziņā.
Vēju Maģistrs drūmi pasmaidīja. Tā vienmēr ir bijis, vecais vīrs teica. Viņa lēmumi vienmēr ir bijuši viņa ziņā.
- Vai tu viņu pazīsti sen?
- Krietni ilgāk nekā tu, mana kundze. Es viņu mācīju, mags teica. Mācīju to, ko pratu… Viņš atbrauca uz Roukas skolu, būdams vēl gluži zēns, un atveda līdzi vēstuli no Ogiona, kurā bija rakstīts, ka šim zēnam esot licis spēks. Bet pirmajā reizē, kad es paņēmu viņu līdzi laivā, lai viņš mācītos sarunāties ar vēju, iedomājies, viņš sacēla jūrā ūdensstabu. Tad es sapratu, kas mums sagaidāms. Nodomāju tā: vai nu viņš pirms sešpadsmit gadu vecuma noslīks, vai ari pirms Četrdesmit gadu vecuma kļūs par arhimagu… Vismaz man patīk iztēloties, ka esmu tā domājis.
- Vai viņš aizvien vēl ir arhimags? Tenara jautāja. Jautājums pauda klaju neziņu, un, kad tam sekoja klusums, viņa ar bailēm nojauta, ka neziņa varbūt nav tas ļaunākais.
Beidzot mags teica: Pašlaik Roukā arhimagu nav. — Viņa tonis bija uzkrītoši piesardzīgs un saspringts.
Tenara neuzdrošinājās vaicāt, ko viņš ar to gribējis teikt.
- Man šķiet, karalis teica, — ka Miera rūnas atjaunotāja var piedalīties jebkura šīs valstības apspriedē; vai tā nav, mans kungs?
Pēc vēl viena klusuma brīža un acīmredzot pēc nelielas iekšējas cīņas mags atbildēja: — Protams.
Karalis gaidīja, taču maģistrs neko vairs nesacīja.
Lebannens pārlaida skatienu mirdzošajam ūdenim un ierunājās kā pasaku stāstīdams: Kad mēs ar vinu atlidojām uz Rouku no vistālākajiem rietumiem, sēdēdami pūķa mugurā… Viņš apklusa, un pūķa vārds pats atbalsojās Tenaras domās: Kalessin, gluži kā gonga skaņa.
- Pūķis mani atstāja tur, bet viņu aiznesa projām. Tad Roukas nama Durvju maģistrs teica: "Viņš ir pabeidzis darāmo. Viņš dodas mājās." Un pirms tam Selidoras piekrastē viņš teica, lai es atstājot viņa zizli turpat, jo viņš vairs neesot mags. Tāpēc Roukas maģistri nolēma izraudzīties jaunu arhimagu.
Viņi uzaicināja savā vidū arī mani, lai es varētu iemācīties to, ko karalim der zināt par Visgudro padomi. Turklāt es biju viens no viņiem, lai aizstātu trūkstošo maģistru Saucēju Torionu, kura mākslu pret viņu pašu pavērsa tas lielais ļaunums, ko mans valdnieks Zvirbuļvanags atrada un iznīcināja. Kad mēs bijām tur, sausajā zemē, starp sienu un kalniem, es redzēju Torionu. Mans valdnieks vinu uzrunāja, izstāstīja viņam ceļu, kā pāri sienai atgriezties dzīvē. Bet viņš negāja šo ceļu. Viņš neatgriezās.
Jaunā vīrieša spēcīgās, glīti veidotās rokas cieši turējās pie kuģa treliņiem. Runādams viņš joprojām lūkojās jūrā. Viņš bridi klusēja, tad turpināja stāstu.
- Tā es kļuvu par vienu no deviņiem, kuri sanāk kopā, lai izraudzītos jaunu arhimagu. Viņi ir… viņi ir gudri vīri, Lebannens pameta skatienu uz Tenaru. — Ne vien skoloti savās mākslās, bet vīri ar dzīves gudrību. Kā jau agrāk biju redzējis, viņi liek svaru kausos savus dažādos uzskatus, lai lēmums būtu drošs. Taču šoreiz…
- Šoreiz bija tā, turpināja Vēju maģistrs, redzēdams, ka Lebannens negrib nopelt Roukas maģistrus, ka ikviens domāja citādi, un lēmuma nebija. Mēs nespējām vienoties. Tā kā arhimags nebija miris, bet joprojām dzīvs un tomēr vairs nebija mags, bet, šķiet, aizvien vēl bija puķu valdnieks… Un tāpēc, ka mūsu Pārvērtību maģistrs joprojām nebija atspirdzis pēc trieciena, ko sagādāja viņa mākslas pavēršanās pret viņu pašu, un ticēja, ka Saucējs piecelsies no nāves gultas, un lūdza, lai mēs viņu pagaidot… Un tāpēc, ka Veidošanas maģistrs nerunāja vispār neko… Viņš ir kargadietis, mana kundze, tāpat kā tu vai tu to zināji? Viņš atbrauca pie mums no KaregoAtas. | Maga acis modri vēroja Tenaru: no kuras puses pūš vējš? Nu, lūk, tā visa dēļ mēs palikām neziņā. Kad Durvju maģistrs taujāja pēc to cilvēku vārdiem, kurus mēs gribētu piedāvāt izvēlei, netika nosaukts neviens vārds. Visi skatījās cits uz citu…