Tenara pārlaida skatienu piestātnēm, taču nevienu citu jūrasbraucēju kuģi tur neredzēja.
- Mans dēls ir jūrnieks, viņa teica Lebannenam. Domāju, ka varbūt viņa kuģis būs piestājis krastā.
- Kā sauc viņa kuģi?
~ Viņš bija trešais palīgs uz "Eskelas kaijas", bet kopš tā laika jau pagājuši divi gadi. Varbūt viņš pārgājis uz
citu kuģi. Viņš ir nemierīgas dabas cilvēks. Temara pasmaidīja. Kad es ieraudzīju tevi, man pirmajā brīdī likās, ka tu esi mans dēls. Bet jūs nemaz neesat līdzīgi, tu ari esi garš, kalsns un jauns. Un es tobrīd biju apjukusi izbiedēta… Parastas bailes.
Mags bija aizgājis uz kuģa priekšgalu pie kapteiņa un Tenara un Lebannens stāvēja blakus divi vien.
— Šo parasto baiļu ir pārāk daudz, viņš teica.
Šī bija vienīgā izdevība runāt ar karali zem četrām acīm, un Tenaras vārdi skanēja sasteigti un nedroši: -Es gribēju teikt., bet nebija jēgas… Vai nevarētu būt tā, ka Gontā ir kāda sieviete,—es nezinu, kas, un man par to nav ne jausmas, bet var gadīties, ka tur ir vai būs, vai varētu būt kāda sieviete un ka viņi meklē, ka viņiem vajag… tieši viņu. Vai tas ir tik neiespējami?
Lebannens klausījās. Viņš nebija kurls. Taču viņi saspringti sarauca pieri, it kā cenzdamies saprast mazpazīstamu valodu. Un viņš klusi atbildēja tikai dažus vārdus: — Tas var būt
Kāda zvejnieksieva no savas mazās laiviņas skaļi iesaucās: — No kurienes? — Un zēns no masta gaiļa ķērcienā attrauca: — No Karaļa pilsētas!
— Kā šo kuģi sauc? Tenara jautāja. Mans dēls gribēs zināt, ar kādu kuģi esmu braukusi.
— "Delfīns", — Lebannens atbildēja, uzsmaidīdams viņai. Mans dēls, mans karalis, mans mīļais zēns, Tenara nodomāja. Kā man patiktu, ja tu paliktu tuvumā!
— Man jāiet pēc savas mazās, — viņa teica.
— Kā tu nokļūsi mājās?
— Kājām. Tikai dažas jūdzes pa ieleju augšup. -Tenara pamāja ar roku uz iekšzemi, kur aiz pilsētiņas kā klēpis starp divām kalnu joslām plata un saulaina stiepās Vidusieleja. Tur pie upes atrodas ciemats, un manas mājas ir
pusjūdzes attāluma no ciemata. Tā ir skaista daļa no tavas karaļvalsts.
Bet vai tu būsi drošībā?
_ Būšu. Šo nakti mēs pavadīsim tepat Velmutā pie manas meitas. Un ciematā visi ir uzticami cilvēki. Es nebūšu viena.
Viņu acis uz bridi sastapās, taču neviens neizrunāja vardu, par kuru domāja.
Vai Roukas vīri vēlreiz brauks šurp? Tenara vaicājaLai meklētu "sievieti no Gontas"… vai varbūt viņu?
Viņu ne. Ja tāds priekšlikums tiks izteikts, es to nepieļaušu, Lebannens atbildēja, neapjauzdams, cik daudz viņš Tenarai pateicis ar šiem dažiem vārdiem. Bet, ja viņi gribēs meklēt jaunu arhimagu vai sievieti no Veidotāja vīzijas, tad iespējams, ka viņu ceļš atvedīs šurp. Un varbūt pie tevis.
Ozolu mājās viņi tiks laipni gaidīti un uzņemti, Tenara teica. Tiesa, ne tik laipni, kā būtu gaidīts tu.
Es atbraukšu, kad varēšu, karalis mazliet skarbi atbildēja un mazliet skumji piebilda: Ja varēšu.
11. Mājās
Kad Velmutas iedzīvotāji padzirdēja, ka ostā iebraucis kuģis no Havnoras un šai kuģī ir karalis, jaunais karalis par kuru stāsta jaunās dziesmas, gandrīz visi steidzās no mājām uz piekrasti. Jaunās dziesmas viņi vēl neprata, toties prata vecās, un vecais Relli atnesa līdzi savu arfu un nodziedāja daļu no "Morreda varoņdarba", jo jaunais Jūrzemes karalis noteikti ir Morreda pēcnācējs. Drīz uz klāja iznāca pats karalis — jauns, slaids, skaists vīrietis, un viņam sekoja viens no Roukas maģistriem un vēl kāda sieviete ar mazu meiteni pie rokas; abas bija satinušās vecos apmetņos un neizskatījās daudz labāk par ubadzēm, taču karalis pret viņām izturējās kā pret karalieni un princesi, un, kas zina, varbūt tā tiešām bija. Varbūt tā ir viņa māte, teica Klūga, cenzdamās pastiepties un redzēt pāri priekšā stāvošo vīriešu galvām, bet tad viņas draudzene Ābele saķēra viņas roku un apslāpētā čukstā iesaucās: — Tā ir… tā ir māte!
Kam māte? jautāja Klūga, un Ābele atbildēja: Mana māte! Un tā ir Terru! Tomēr viņa nemēģināja lauzties cauri pūlim uz priekšu pat tad, kad viens no jūrasbraucējiem iznāca krastā un lūdza veco Relli nākt uz klāja un dziedāt karalim. Ābele palika gaidām kopā ar pārējiem. Viņa redzēja, kā karalis uzņem Velmutas dižvīrus, un dzirdēja Relli dziedam. Viņa redzēja, kā karalis atvadās no viesiem, jo kuģis atkal dzīrās doties jflni kamēr nav satumsis, cilvēki teica un doties mājup uz Havnoru. Pēdējās pa kuģa laipu krastā nonāca Terru un Tenara. Pirms šķiršanās karalis katru no viņām apskāva, pēc pieņemtās paražas piespiezdams vaigu pie vaiga, un nometās uz ceļgala, lai apskautu Terru. — O! — pūlis krastmalā izdvesa. Saule rietēja, ietinusies zelta dūmakā, un meta pār līci platu zelta taku. Sieviete un meitene, turēdamās pie kuģa laipas margām, iznāca krastā; Tenara nesa smagu ceļasomu un maisu, Terru seja bija noliekta un paslēpta aiz matu šķipsnām. Laipu ievilka atpakaļ kuģī, jūrnieki sāka darboties ap takelāžu, rīkotāji izkliedza komandas, un kuģis "Delfīns" pagriezās uz jūras pusi. Tad Ābele beidzot izlauzās cauri pūlim.
- Sveika, māt! viņa teica, un Tenara atbildēja: Sveika, meitin! Abas saskūpstījās, tad Ābele pacēla Terru un teica: — Kā tu esi izaugusi! Divreiz garāka nekā tad, kad redzējāmies iepriekš. Ejam, nāciet man līdzi uz mājām!
Tomēr tajā jaukajā namā, kur Ābele dzīvoja ar savu vīru, jaunu tirgoni, meita kopā ar māti jutās mazliet neveikli. Vairākas reizes viņa veltīja mātei domīgu, gandrīz piesardzīgu skatienu. Redzi, man tas viss nekad neko nenozīmēja, māt, Ābele teica, stāvēdama Tenaras guļamistabas durvīs, visi tie stāsti par atjaunoto Miera rūnu… un par to, ka tu atvedi uz Havnoru slaveno Gredzenu. Tas bija tikpat kā viena no dziesmām. Notikumi pirms tūkstoš gadiem! Bet tā taču tiešām biji tu, vai ne?
— Tā bija meitene no Atuanas, Tenara klusu atbildēja, -un tas bija pirms tūkstoš gadiem. Man šķiet, ka ari tagad es varētu nogulēt tūkstoš gadu no vietas.
- Nu tad cj gulēt! Ābele aizgriezās, pēc tam ar lampu rokā pagriezās atpakaļ. Iedomājies, skūpstās ar karali viņa sacīja.
- Liecies nu mierā! Tenara atbildēja.
Ābele ar vīru uzņēma Tenaru savā namā vairākas dienas, bet pēc tam Tenara noteikti vēlējās iet tālāk uz savām mājām. Ābele pavadīja māti un Terru gar rāmas, sudrabainās Kahedas krastu. Vasara gāja uz rudens pusi. Saule joprojām karsēja, bet vējš bija kļuvis dzestrs. Lapotņu zaļums izskatījās paguris un noputējis, un tīrumos tika vākta raža; dažviet tie bija jau kaili.
Ābele nopriecājās, ka Terru kļuvusi daudz spēcīgāka un spēj ik dūšīgi soļot.
- Tev vajadzēja redzēt viņu Re Albi, Tenara teica,
- pirms… un aprāvās. Viņa bija nolēmusi neuzvelt meitai visas šīs raizes.
- Kas tad notika? Ābele jautāja tik ciesā apņēmībā uzzināt noklusēto, ka Tenara padevās un klusi atbildēja:
- Uzradās viens no viņiem.
Terru gāja gabaliņu pa priekšu, lūkodamās pēc mellenēm ceļmalas cērpos; viņas kājas zem apaugušās kleitiņas izskatījās neparasti garas.
- Viņas tēvs? — Ābele jautāja, juzdamās šķebīgi no šīs domas.