Tenara aizbīdīja ciet pieliekamās telpas durvju bultu. Tā aizslīdēja bez skaņas, blīvi iekļaudamās stenderes masīvajā metāla ligzdā.
Viņa dzirdēja atveramies pienkambara ārdurvis. Viens no iebrucējiem beidzot bija iedomājies pirms loga atlaušanas izmēģināt durvis un atklājis, ka tās nav aizbultētas. Atkal bija dzirdama balsu murdoņa. Tad sekoja klusums pietiekami ilgs, lai Tenara dzirdētu savus satrauktos sirdspukstus; tie dunēja ausis tik skaļi, ka viņa baidijās, vai tie ļaus sadzirdēt citas skaņas. Viņa juta nevaldami drebam kājas; aukstums no grīdas līda augšup
zem svārkiem kā ļaundara roka.
-Te ir vaļā, gandrīz blakus atskanēja vīrieša čuksts,
Tenaras sirds skaudri salēcās. Viņa uzlika plaukstu uz bultas, domādama, ka tā patiešām ir vaļā viņa to varbūt atbīdījusi, nevis aizbīdījusi -, un jau gandrīz atslidināja to atpakaļ, bet tad izdzirda iečīkstamies durvis starp pieliekamo telpu un pienkambari. Šo augšējās eņģes Čīkstoņu viņa labi pazina. Viņa pazina arī Čukstētāja balsi, taču tā nozīmēja pavisam citādas izjūtas. Te ir pieliekamais, sacīja Ašais, un nākamajā brīdī notrīcēja durvis, pret kurām Tenara bija atspiedusies. Šīs ir aizbultētas, balss teica, un durvis notrīcēja vēlreiz. Tievs gaismas stars, gluži kā naža asmens, iezibējās šķirbā starp durvīm un stenderi. Tas pārslīdēja Tenaras krūtīm un viņa atrāvās, it kā tas būtu viņu ievainojis.
Durvis nodrebēja vēlreiz, bet ne pārāk stipri. Tās bija masīvas, ar kārtīgām eņģēm, un bulta stingri turējās savā vietā.
Otrā durvju pusē atskanēja apslāpēta balsu dūkoņa. Tenara nojauta, ka viņi mēģinās iekļūt mājā pa galvenajām durvīm. Nākamajā brīdī viņa jau atradās pie tām un stūma ciet bultu, pati nezinādama, kā tur nokļuvusi. Varbūt tas viss ir ļauns sapnis. Tādu sapni viņa bija redzējusi jau agrāk: svešinieki mēģina iekļūt mājā un bāž durvju šķirbās plānus nažu asmeņus. Durvis… vai ir vēl kādas durvis, pa kurām tie varētu ienākt? Logi… guļamistabas logu slēģi… Tenaras elpa lauzās tik ātri un saraustīti, ka viņa baidījās, vai spēs aizkļūt līdz Terru istabai, bet pēc brīža viņa jau bija tur un grūda ciet masīvos koka
aizvirtņus. Eņģes bija stingras, un slēģi aizdarījis ar skaļu troksni. Tagad viņi zina. Tagad viņi nāk šurp. Viņi mēģinās iekļūt pa blakusistabas, Tenaras istabas, logu. Viņi tur nokļūs ātrāk, nekā viņa pagūs aizgrūst slēģus. Jā, viņi bija tur.
Mēģinādama atsvabināt kreiso slēģi no āķa, Tcnara, redzēja āra tumsā kustamies sejas, izplūdušus plankumus Āķis bija iestrēdzis. Viņa to nespēja izkustināt. Rūtij piesspiedās svešas plaukstas saplacinātais baltums.
- Tur viņa ir!
- Laid mūs iekšā! Mēs tev neko nedarīsim.
- Mēs tikai gribam ar tevi parunāt.
- Viņš tikai grib redzēt savu meitiņu.
Beidzot Tenara bija atdabūjusi vaļā āķi un aizgrūda slēģi priekšā logam. Bet, ja viņi pārsitīs stiklu, aizvirtņi no ārpuses būs viegli atlaužami vaļā. Vienīgais to stiprinājums bija neliels krampītis, kuru spēcīgs grūdiens viegli izrautu no koka.
Laid mūs iekšā, un mēs tev neko nedarīsim! balss uzsauca.
Vina dzirdēja svešo kāju čerkstoņu uz sasalušās zemes starp kritušajām lapām. Vai Terru ir pamodusies? Slēģu aizgrūšanas troksnis varēja viņu pamodināt, taču no gultas nebija dzirdama neviena skaņa. Tenara apstājās durvīs starp savu un Terru istabu. Valdīja melna tumsa un klusums. Viņa baidījās pieskarties meitenei un to uzmodināt. Jāpaliek istabā kopā ar viņu. Jācīnās par viņu. Nupat taču rokā bija kruķis kur tas palicis? Ā, viņa to nolika zemē, lai aizdarītu slēģus. Tumsā tas nebija atrodams. Tenara taustījās aklajā melnumā, un viņai šķita, ka istabai nav sienu.
Spēcīgs belziens satricināja mājas ārdurvis, kuras veda uz virtuvi.
Ja vien izdosies atrast kruķi, viņa paliks tepat un cīnīsies
Šurp! viens no svesajiem iesaucas, un Tenara sa-prata ko viņš atradis. Viņš pētīja virtuves logu platu, ' viegli aizsniedzamu logu bez aizvirtņiem.
Ļoti lēni vismaz Tenarai pašai tā likās — viņa aiztaustijas līdz istabas durvīm. Tagad tā bija Terru istaba.
Agrāk tā bija Tenaras dēla un meitas istaba. Bērnistaba, Tapēc durvju iekšpusē nebija bultas. Lai bērni nemēģinātu iebultēties vieni paši un nepārbītos, ja neizdotos bultu atgrūst vaļā.
Kalna viņā pusē, aiz dārza, savā namiņā guļ Strauts un Terce. Ja viņa sāktu kliegt, varbūt Tērce dzirdētu. Ja atvērtu guļamistabas logu un skaļi sauktu… bet varbūt labāk pamodināt Terru, abām izkāpt pa logu un skriet pa dārzu projām… bet vīri ir tepat blakus un varbūt to vien gaida!
Tenara vairs nespēja izturēt. Šausmu sastingums, kas bija viņu sasaistījis, lūza, un viņa iedrāzās virtuvē, neapvaldītās dusmās redzēdama to viscaur sarkanā gaismā, paķēra no kapājamā dēļa garo, aso miesnieka nazi, atgrūda vaļā durvju bultu un nostājās durvīs. Nāciet nu! viņa iesaucās.
Nākamajā brīdī atskanēja kliedziens, tad gārdzoša skaņa, un vīrieša balss iesaucās: — Sargies! — Pēc tam cita balss iekliedzās: — Re, re, skaties!
Tad iestājās klusums.
Gaisma no atvērtajām durvīm pārslīdēja aizsalušo peļku melnajai virsmai, iedzirkstījās melnajos ozolu zaros un kritušajās, sudrabainajās lapās, un, skatienam noskaidrojoties, Tenara ieraudzīja, ka uz takas kaut kas rāpjas uz viņas pusi tumša, bezveida masa, kas tuvojās
un elsodama griezīgi vaidēja. Gaismas apļa malā šaudījās un skrēja melni stāvi un zibēja gari nažu asmeņi
— Tenara!
- Stāvi.' viņa iekliedzās, paceldama nazi.
- Tenara.' Tas esmu es Vanags, Z virbuļvanags!
— Paliec turpat.' viņa pavēlēja.
Kustīgais, melnais stāvs sastinga blakus melnajai bezveida masai, kas gulēja uz takas. Gaisma no durvju puses blāvi apspīdēja augurnu, seju un gaisā izslietas siena dakšas ar gariem zariem; kā burvja zizlis, Tenara nodomāja. Vai tas esi tu? viņa jautāja.
Tagad vīrietis bija notupies pie melnā kamola uz takas Es laikam viņu nogalināju, Geds teica. Paskatījies pār plecu atpakaļ, viņš piecēlās kājās. No pārējiem iebrucējiem vairs nebija ne miņas. Kur viņi palika? -Aizbēga. Palīdzi man, Tenara! Vienā rokā viņa joprojām turēja nazi. Ar otru roku vina satvēra aiz elkoņa vīrieti, kurš bija sabrucis uz takas. Geds satvēra guļošo zem padusēm, un viņi divatā ievilka to pāri slieksnim mājā. Vīrietis gulēja uz virtuves klona grīdas, un no krūtīm un vēdera viņam aumaļām plūda asinis. Augšlūpa viņam bija atvilkta no zobiem, un acīs rēgojās vienīgi baltumi.
- Aizbultē durvis! Geds teica, un Tenara aizgrūda bultu.
- Palagi ir sienasskapī, viņa teica, un Geds sameklēja palagu, saplēsa to strēmelēs, un viņa daudzkārt aptina tās vīrietim ap krūtīm un vēderu, kur ar pilnu sparu bija ietriekusies trīs no četriem dakšas zariem, atstādami trīs skrandainus asins avotus; kamēr Geds turēja vīrieša rumpi tā, lai Tenara varētu to apsaitēt, visi trīs avoti nemitīgi asiņoja.
Ko tu šeit dari? Vai atnāci kopā ar viņiem? , Jā. Tikai viņi to nezināja. Vairāk tur neko nevar līdzēt Tenara. Viņš ļāva vīrieša ķermenim noslīgt zemē apsēdas, smagi elpodams un slaucīdams seju ar asinīm notrieptās plaukstas virspusi. Es laikam esmu viņu nogalinājis, viņš atkārtoja.
„ Varbūt. Tenara vēroja koši sarkanos plankumus ļēni izplešamies pār biezā auduma strēmelēm, kas ieskāva virieša kalsno, matiem apaugušo rumpi un vēderu. Viņa piecēlās un sagrīļojās, jo reiba galva. Ej pie uguns! viņa teica. Tu esi knapi dzīvs.