Tenara nesaprata, kā varējusi viņu ārā pazīt. Varbūt pec balss. Gedam mugurā bija ganu ziemas apģērbs, plats aitādas apmetnis ar gludo pusi uz āru, un galvā adīta, uz pieres savilkta ganu cepure; viņa seja bija rievu izvagota un vēju appūsta, mati gari un tēraudpelēki. Viņš smaržoja pēc ugunskura dūmiem, sala un aitām. Viņš trīcēja, viss viņa augums drebēja. Ej pie uguns! Tenara atkārtoja. Piemet vairāk malkas!
Geds paklausīja. Tenara piepildīja tējkannu un, turēdama to aiz garā metāla kāta, uzlika uz uguns.
Viņas svārki bija notriepti ar asinīm, un viņa mēģināja tos tīrīt ar aukstā ūdenī samērcēta audekla stūri. Pēc tam viņa iedeva audekla gabalu Gedam, lai viņš varētu noslaucīt no rokām asinis. — Kā tas saprotams? viņa jautāja. Tu atnāci kopā ar viņiem, bet viņi to nezināja?
Es nācu lejup. No kalna. Pa ceļu, kurš ved no Kahedas avotiem.—Viņš runāja zemā balsī, it kā nebūtu atguvis elpu, un drebuļi darīja runu neskaidru. — Dzirdēju aiz muguras vīrus un pagāju sānis. Iegāju mežā. Man negribējās sarunāties. Es nezinu. Viņi bija tādi savādi. Es baidījos no viņiem.
Tenara nepacietīgi pamāja ar galvu un apsēdās viņam pretī pie pavarda, sažņaugusi klēpī saliktās rokas un saliekusies uz priekšu, lai labāk dzirdētu stāstīto. Slapjie svārki saldēja kājas.
- Dzirdēju, ka viens no viņiem garāmiedams piemin Ozolu mājas. Pēc tam nolēmu sekot. Viens vīrs visu laiku runāja. Par bērnu.
- Ko viņš teica?
Geds klusēja. Beidzot viņš teica: Ka dabūšot viņu
atpakaļ. Un sodīšot, viņš teica. Un arī tev atmaksāšot Par meitenes nozagšanu. Viņš teica… Geds apklusa,
-Ka sodīšot arī mani.
Viņi visi tā teica. Runāja par to.
- Šis nav Ašais. Tenara pamāja uz vīrieti, kurš gulēja zemē. Vai tas ir…
- Viņš teica, ka tas esot viņa bērns. Geds paskatījās uz vīrieti un atkal pievērsās ugunij. Viņš mirst. Mums jādabū palīdzība.
- Viņš nenomirs, Tenara teica. No rīta es aizsūtīšu pēc Efejas. Pārējie joprojām klīst kaut kur tuvumā… cik viņu bija?
- Vēl divi.
- Ja viņš nomirs, tad nomirs, ja izdzīvos, tad izdzīvos. Ne tu, ne es nedrīkstam iziet no mājas. Baiļu uzplūdā viņa strauji piecēlās kājās. Vai tu ienesi iekšā dakšas, Ged?
Viņš pamāja uz dakšām, kas bija atslietas pie sienas blakus durvīm; četri garie zari spīgoja cauri pustumsai.
Tenara atkal apsēdās pavarda sēdeklī, bet tagad viņa trīcēja, drebēja no galvas līdz kājām tāpat kā Geds. Pastiepies garām pavardam, viņš pieskārās Tenaras rokai. -Būs labi, viņš teica.
- Ja nu viņi aizvien ir tepat ārā?
_ Viņi aizbēga.
-var atgriezties.
Djvi pret diviem? Un mums ir dakšas. viņas balss pārtapa tikko sadzirdamā, šausmu pilnā čukstā
Šķūņa nojumē karājas dzirkles un sirpji,
Geds papurināja galvu. Viņi aizbēga. Viņi redzēja…ši te, un tevi durvis. Un ko darīji tu?
_ Viņš metās man virsū. Un es metos pretī.
-Es domāju: pirms tam. Uz ceļa.
_ Viņiem ejot sametās auksti. Sāka līt, viņi nosala un tad runāja, ka nākšot uz šejieni. Pirms tam bija runājis tikai šis viens par meiteni un tevi, par to, kā… pārmācīšot jūs abas. Gedam aizžņaudzās kakls. Man slāpst, viņš teica.
Man arī. Ūdens vēl nevārās. Stāsti tālāk! Geds ievilka elpu un mēģināja sakarīgi turpināt Pārējie divi viņā daudz neklausījās. Varbūt bija visu to diezgan jau dzirdējuši. Viņi tikai steidzās uz priekšu. Gribēja tikt līdz Velmutai. It kā bēgtu no kāda. It kā gribētu drīzāk tikt projām. Bet tad kļuva auksts, un tas viens tikai runāja par Ozolu mājām, un beidzot tas ar ādas cepuri teica: "Labs ir, tad iesim uz turieni un pavadīsim šo nakti ar…" Ar atraitni, jā.
Geds paslēpa seju plaukstās. Tenara gaidīja. Tad viņš paskatījās ugunī un saņēmies turpināja. Pēc tam es kādu laiku viņus pazaudēju. Ceļš kļuva līdzens un iznāca ielejā, un es vairs nevarēju tā sekot kā iepriekš, iedams pa mežu tieši aiz viņiem. Man vajadzēja nogriezties un iet pāri laukiem, lai viņi mani neredzētu. Es šeit pazīstu vienīgi ceļu, bet apkārtni ne. Baidījos, ka, pār laukiem iedams, varu nomaldīties un aiziet tavām
mājām garām. Turklāt sāka mesties tumšs. Man jau likās ka esmu pagājis garam, aizsteidzies par tālu. Gāju atpakaļ uz ceļa un gandrīz saskrējos ar viņiem tur, pie pagrieziena. Viņi bija redzējuši paejam garām to večuku. Nolēmuši pagaidīt līdz tumsai, lai droši zinātu, ka neviens te vairs nenāks. Viņi gaidīja šķūnī. Es paliku ārpusē. Turpat aiz sienas.
— Tu esi nosalis, — Tenara neskanīgi teica.
- Bija auksti. Viņš pacēla rokas pret uguni, it kā no Šīm domām viņam atkal būtu sācis salt. Pie šķūņa durvīm atradu siena dakšas. Iznākuši ārā, viņi vispirms gāja uz mājas aizmuguri. Tad es būtu varējis aizskriet līdz priekšējām durvīm un tevi brīdināt, un tā man vajadzēja darīt, bet tobrīd nekas labāks nenāca prātā kā pārsteigt viņus negaidot — man šķita, ka tā ir vienīgā iespēja, izdevība… Domāju, ka visas durvis būs aizbultētas un viņiem vajadzēs kaut ko uzlauzt. Bet tad dzirdēju, ka viņi pa aizmuguri ieiet iekšā. Es ari iegāju… iegāju piena kambari, viņiem no muguras. Un tad viņi nokļuva pie aizbultētajām durvīm. Geds savādi iesmējās. Viņi man tumsā pagāja tieši garām. Es būtu varējis aizlikt kāju priekšā… Vienam no viņiem bija krama šķiltavas, un, kad vajadzēja redzēt durvis, viņi uzšķīla nelielu uguntiņu. Tad viņi devās uz priekšējām durvīm. Es dzirdēju, kā tu aizgrūdi slēģus, un sapratu, ka esi viņus atklājusi. Viņi runāja, ka jāizsit tas logs, pie kura bija tevi ieraudzījuši. Un tad tas ar cepuri ieraudzīja logu… to logu… Geds pamāja uz virtuves logu ar zemo, plato palodzi. Viņš teica: padodiet akmeni, tūlīt būs darīts, un tad abi pārējie pienāca klāt un gribēja pacelt viņu līdz palodzei. Es iebļāvos, viņš novēlās zemē, un viens… šis te… skriešus metās man virsū.
-Ā…ā… iestenējās gulētājs, itin kā piebalsodams Geda stāstam. Geds piecēlās un noliecās pār viņu.
Man šķiet, ka viņš mirst.
-Nē, nemirst, sacīja Tenara. Drebuļi nepārgāja, bet tagad tie bija pārtapuši vieglās iekšējās trīsās. Ūdens sīkdams sāka mutuļot. Tenara uzlēja tēju un, kamēr tā ievilkās, piespieda plaukstas biezajām māla kanniņas malām. Viņa piepildīja divas tases un trešajā ielēja tēju un mazliet auksta ūdens. Dzeršanai tā vēl ir par karstu, viņa sacīja Gedam. Brītiņu pagaidi! Es paskatīšos, vai nevaru iedabūt viņam šo. Apsēdusies uz grīdas vīrietim pie galvas, viņa to mazliet pacēla, piespieda krūzi ar atdzesēto tēju viņam pie mutes un iebīdīja tās malu starp atieztajiem zobiem. Siltais šķidrums ielija vīrieša mutē, un viņš to norija. Nenomirs, Tenara teica. Grīda ir auksta kā ledus. Palīdzi man pievilkt viņu tuvāk pie uguns!
Geds gribēja noņemt pārklāju no sola, kas stiepās gar sienu starp skursteni un priekšnamu. To neņem, tas ir vērtīgs audums! Tenara teica un, aizgājusi pie sienasskapja, izvilka apvalkātu filca apmetni, kuru izklāja svešajam par guļvietu. Uzvēluši nekustīgo ķermeni tam virsū, viņi to apsedza ar otru apmetņa malu. Sarkanie, izplūdušie laukumi uz pārsējiem nebija kļuvuši lielāki.
Tenara piecēlās un brīdi stāvēja kā sastingusi.
- Terra, viņa teica.
Geds paskatījās apkārt, bet meitenes tuvumā nebija. Tenara izsteidzās no virtuves.
Bērnistaba, meitenes istaba, bija pilnīgi tumša un klusa. Tenara aiztaustījās līdz gultai un uzlika plaukstu uz siltā segas ieloka virs Terra pleca.