-Terra?
Meitene vienmērīgi elpoja. Viņa nebija pamodusies. Tenara juta mazā augumiņa karstumu, kas šķita piestrāvojam visu vēso istabu.
Iedama ārā, Tenara pārvilka roku kumodei un sataustīja aukstu metālu: tas bija kruķis, ko viņa pirmīt bija nolikusi, lai varētu aizvērt slēģus. Tenara aiznesa to atpakaļ uz virtuvi, pārkāpa pāri guļošajam vīrietim un pakāra kruķi uz āķa blakus skurstenim. Bridi viņa stāvēja, lūkodamās lejup ugunī.
__ Es neko nevarēju izdarīt, viņa teica. Ko es būtu varējusi iesākt? Varbūt vajadzēja tūlīt skriet ārā, kliegt un steigties pie Strauta un Tērces. Viņi nebūtu paguvuši Terru neko nodarīt.
- Tad viņi būtu palikuši iekšā mājā kopā ar meiteni, bet tu ar vecu viru un sievu stāvētu ārpusē. Vai ari viņi būtu paķēruši Terru un aizlaidušies projām. Tu izdarīji visu, ko varēji. Un īstajā brīdī. Gaisma no mājas, tu pati ar nazi durvīs, netālu es ar dakšām, kuras gaismā varēja labi redzēt, un šis te guļus zemē. Un viņi aizbēga.
- Tie, kuri varēja, Tenara noteica. Viņa pagriezās un ar kurpes purngalu pabikstīja guļošā vīrieša kāju, it kā viņš būtu priekšmets, kas izraisa mazliet ziņkāres un mazliet riebuma kā beigta odze. — Galveno izdarīji tu, viņa teica.
- Man šķiet, ka viņš tās pat īsti neredzēja. Uzskrēja tieši virsū. Tas bija kā… Geds nepateica, kā tas bijis. Viņš tikai sacīja: Dzer tēju! im ielēja sev vēl mazliet tumšā šķidruma no kanniņas, kura stāvēja siltumā uz pavarda ķieģeļiem. Tā ir laba… Apsēdies! viņš piebilda, un Tenara apsēdās.
- Kad es biju zēns, pēc kāda laika Geds teica, manā ciematā reiz iebruka kargadieši. Viņiem bija šķēpi gari, ar spalvām pie kātiem…
Tenara pamāja ar galvu. Dievbrāļu karotāji, viņa teica.
Es… uzbūru miglu. Lai viņus samulsinātu un apturētu. Bet daži tikpat drāzās uz priekšu. Es redzēju, kā viens uzskrien tieši virsū siena dakšām tāpat kā šis te. Bet tās izgāja viņam cauri. Zem vidukļa. -Tu trāpīji pret ribu, Tenara teica. Geds pamāja ar galvu.
| Tā bija tava vienīgā kļūda, Tenara sacīja. Tagad viņai klabēja zobi. Viņa iedzēra malku tējas. Ged, viņa teica, ja nu viņi atgriežas? Neatgriezīsies.
- Viņi var aizdedzināt māju.
- So te? Geds pārlaida skatienu akmens sienām, Bet siena šķūnis…
- Viņi neatgriezīsies, Geds stūrgalvīgi atkārtoja. -Nē.
Viņi uzmanīgi turēja tases, sildīdami pie tām plaukstas. Mazā nepamodās. -Tas ir labi.
- Bet viņa redzēs šo te… šeit, no rīta… Abi neziņā skatījās viens uz otru.
- Ja es būtu viņu nogalinājis… ja viņš nomirtu, Geds saniknots teica, es varētu viņu izvilkt ārā un aprakt…
- Dari to!
Viņš tikai pikti papurināja galvu.
- Kāda tam nozīme, kāpēc, kāpēc mēs nevaram tā darīt? Tenara kaismīgi uzstāja.
- Es nezinu.
- Tiklīdz kļūs gaišs…
- Es viņu aizvedīšu no mājas. Ar ķerru. Večuks man palīdzēs.
- Viņš vairs neko nevar pacelt. Es pati palīdzēšu.
-Šā vai tā, es to izdarīšu, aizvedīšu viņu uz ciematu Tur ir kāds dziednieks, vai ne?
— Burve Efeja.
Tenara piepeši jutās ārkārtīgi, neizsakāmi nogurusj Viņa tik tikko spēja noturēt rokā tasīti.
— Kanniņā ir vēl tēja, viņa nevarīgi teica.
Geds ielēja sev vēl vienu tasi.
Uguns dejoja viņas acu priekšā. Liesmas šūpojās iedegās, pieplaka, atkal iemirdzējās pret melni nokvēpušajiem akmeņiem, pret tumšajām debesīm, pret bālajām debesīm, pret vakara debesu klajumiem gaisa un gaismas plašumiem aiz pasaules malas. Dzeltenas, oranžas, oranži sarkanas liesmas, sarkanas liesmu mēles, mēles kā liesmas, vārdi, kurus nevar izrunāt.
— Tenara!
— Mēs saucam šo zvaigzni par Tehanu, viņa teica.
-Tenara, mīļā! Nāc! Nāc man līdzi!
Viņi vairs nebija pie uguns. Viņi bija tumsā tumšajā priekštelpā. Tumšajā gaitenī. Viņi tur ir bijuši jau agrāk vezdami viens otru, sekodami viens otram melnā tumsā dziļi zem zemes.
— Jāiet uz to pusi, — viņa teica.
12. Ziema
Tenara modās no miega, negribēdama mosties. Pa šaurajām slēģu šķirbām no loga istabā spraucās pelēks bālums. Kāpēc logam priekšā slēģi? Viņa steigšus piecēlās un devās caur priekštelpu uz virtuvi. Neviens nesēdēja pie pavarda, neviens negulēja uz grīdas. Tikai uz plīts malas rindojās trīs tasītes un tējkanna.
Terru pamodās ap saullēkta laiku, un viņas, kā parasti, kopā paēda brokastis; galdu novācot, meitene jautāja: Kas šeit notika? Viņa pavilka aizstūra slapjo palagu, kas bija ielikts mērcējamā bļodā. Ūdens bija duļķains un salkani brūns.
A, man negaidot sākās mēnešreize, — Tenara atbildēja, pati satrūkusies par saviem meliem.
Terru brīdi nekustīgi stāvēja, iepletusi nāsis un saspringti izslējusi galvu kā dzīvnieks, kas sajutis svešādu smaku. Tad viņa iemeta palagu atpakaļ ūdenī un devās pabarot cāļus.
Tenara jutās nevesela; visas malas smeldza. Laiks joprojām bija auksts, un viņa pēc iespējas mēģināja uzturēties iekšā. Arī Terru viņa centās turēt sev tuvumā, bet, kad saule pakāpās augstāk un sāka pūst dzedrs, spirgts vējš, Terru gribēja iet ārā.
Paliec dārza pie Tērces, Tenara teica.
Terru neko neatbildēja un izslīdēja pa durvīm.
Apdegusi un sakropļotā sejas puse bojāto muskuļu un biezo rētaudu dēļ bija kļuvusi stīva, bet laika gaita kad rētas bija sarepējušas un Tenara beidzot pieradinājusi sevi nenovērsties no tās kā no kroplības, bet lūkoties uz to kā uz seju, viņa pārliecinājās, ka tai ir pašai savas Īpašas izteiksmes. Kad Terru bija izbiedēta, sadegusi, tumšā sejas puse "ierāvās", kā to domās apzīmēja Tenara, savilkās un it kā nocietinājās. Kad viņa bija pacilāta vai aizrāvusies, pat aklās acs dobums šķita redzīgs, rētas pietvīka un kļuva karstas. Tagad, pirms iziešanas no mājas, meitenes sejā bija jaušams dīvains skatiens; tā gandrīz vairs nelikās cilvēka seja drīzāk tas bija kāds dzīvnieks, savāds, raupjādains, vienacains savvaļas radījums, kas mēmi meklē glābiņu bēgot.
Un Tenara saprata: tagad, kad viņa pirmo reizi meitenei melojusi, Terru pirmo reizi grasās viņu neklausīt Pirmo, bet ne pēdējo reizi.
Ar gurdu nopūtu viņa apsēdās pie pavarda un labu brīdi sēdēja, neko nedarīdama.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens: atnākuši Strauts un Geds… nē, viņš jāsauc par Vanagu. Vecais Strauts izskatījās ļoti svarīgs un runātkārs, Geds tumšs, kluss un drukns savā notraipītajā aitādas apmetnī. Nāciet iekšā! Tenara aicināja. Iedzeriet tēju! Kādi jaunumi?
- Mēģināja aizmukt, tikt prom uz Velmutu, bet vīri no Kahedananas, jaunie pārvaldnieki, sadzina pēdas un atrada šos Ķirša saimniecības ēkā, Strauts pavēstīja, žestikulēdams ar dūrēm.
- Vai viņš aizbēga? Tenaru pārņēma šausmas.
- Tie bija abi pārējie, Geds paskaidroja. Viņš ne.
-Redz, Apaļā kalna vecajā lopkautuvē šie atrada līķi, sadauzītu lupatu lēveros… Tur, tai vecajā lopkautuvē pie Kaheananas, un turpat uz vietas desmit vai divpadsmit vīri iecela sevi par pārvaldniekiem un sāka dzīt šitiem pēdas. Pagājšnakt tika pārmeklēti visi ciemi, un šorīt nuu gaismiņā atrada šos slēpjamies Ķirša saimniecības
Bija tiri vai sasaluši ragā. -Tātad viņš ir miris? -Tenara apjukusi vaicāja. Geds bija nokratījis smago apmetni un apsēdies uz pita niedru krēsla pie durvīm, lai atsprādzētu ādas stulpiņus. -Viņš ir dzīvs, Geds klusi paskaidroja. Atstāts Efejas ziņā. Aizvedu viņu šorīt turp mēslu ratos. Jau pirms gaismas pa ceļiem staigāja cilvēki, meklēdami visus trīs. Viņi tur, kalnos, nogalinājuši sievieti.