- Kāpēc viņi baidās no mums?
Tenara vērpa un neatbildēja.
Istabā ieskrēja Terru, un Cielava sveicinādama uzsauca viņai: Redz, kur mana draudzenlte! Nāc,drau dzenit, dod buču!
Terru steigšus viņu apkampa. Kas tie par vīriešiem kurus viņi noķēruši?—meitene noprasīja savā piesmakušajā neskanīgajā balsī, paraudzīdamās uz Cielavu un pēc tam uz Tenaru.
Tenara pārstāja vērpt. Viņa runāja lēni. Viens bija Ašais. Otru sauca Krauklis. Tam, kuru ievainoja, vārds ir Sams. Viņa nenolaida acis no Terru sejas un redzēja, ka tā iekvēlojas un rēta k|ūst sarkana.
— Sievieti, kuru viņi nogalināja, laikam sauca par Seniju.
— Senini, — meitene nočukstēja. Tenara pamāja ar galvu.
— Vai viņi to nosita beigtu? Tenara vēlreiz pamāja.
— Kurkulis teica, ka viņi esot bijuši šeit. Vēl viens galvas mājiens.
Meitene pārlaida skatienu istabai, tāpat kā pirms brīža bija darījušas abas sievietes, taču viņas skatiens bija neredzošs un neapstājās pie sienām.
— Vai tu viņus nogalināsi?
— Varbūt viņus pakārs.
—Beigtus? -Jā.
Terru diezgan vienaldzīgi pamāja ar galvu. Tad viņa izgāja ārā un piebiedrojās Cielavas bērniem.
Abas sievietes klusēja. Sēdēdamas pie Krama mājas pavarda, viņas turpināja vērpt un lāpīt.
Pēc krietna laika Cielava jautāja: Kas notika ar to vīru, ar ganu, kurš sekoja viņiem uz šejieni? Tu laikam nosauci viņu par Vanagu?
Viņš istabā guļ, Tenara atbildēja, pamādama uz
mājas aizmuguri.
-Ā Cielava novilka.
Ratiņš rūca. Es viņu pazinu jau agrāk.
_ A… Vai Re Albi?
Tenara pamāja ar galvu. Ratiņš rūca. _ iet tādiem trim pa pēdām, cīnīties tumsā ar dakšām, tur vajag dūšu! Viņš taču nav nekāds jaunais, vai ne?
- Nē. Pēc brīža Tenara piebilda: Viņš kādu laiku slimoja, un viņam vajadzēja darbu. Tāpēc es atsūtīju viņu šurp pie Strauta, lai tas ņem viņu par palīgu. Bet Strautam liekas, ka viņš joprojām ar visu tiek galā pats, un viņš aizsūtīja Vanagu augšpus Avotiem par vasaras ganu. Vakar Vanags nāca no turienes atpakaļ.
- Tad jau tu laikam paturēsi viņu šeit?
- Ja viņš tā gribēs, Tenara atbildēja.
Drīz Ozolu mājās ieradās nākamais pulciņš ciemata ļaužu, kuri gribēja dzirdēt Gohas stāstu un pastāstīt viņai par savu līdzdalību lielajā noziedznieku gūstīšanā, apskatīt dakšas, salīdzināt četrus garos zarus ar trim asins plankumiem uz Sama pārsēju strēmelēm un vēlreiz pārrunāt visu no gala. Tenara jutās atvieglota, kad pienāca vakars un viņa, pasaukusi Terru iekšā, aizvēra durvis.
Viņa pacēla roku pie durvju bultas. Tad viņa to nolaida un piespieda sevi aizgriezties, atstājot durvis neaizbultētas.
— Zvirbuļvanags ir tavā istabā, — Terru paziņoja, atgriezdamās virtuvē no pieliekamās telpas, kur bija paņēmusi olas.
— Es gribēju tev pateikt, ka viņš ir šeit… Piedod.
— Es vinu pazīstu,—Terru teica, blakus kambarī skalodama seju un rokas. Un, kad Geds samiegojies un izspūris
ienāca virtuvē, meitene devās viņam tieši klāt un izstiepa rokas.
—Terru, — viņš teica un, pacēlis meiteni, bridi turēja viņu rokās. Terru ātri piekļāvās Gedam, tad atraisījās no viņa
— Es protu "Radīšanas" sākuma daļu, meitene viņam pavēstīja.
— Vai tu man to nodziedāsi? — Atkal paskatījies uz Tenaru ar skatienu, kas lūdza atļauju, viņš apsēdās pie pavarda.
— Es varu to tikai norunāt.
Geds pamāja ar galvu un gaidīja; viņa seja izskatījās diezgan skarba. Meitene sāka runāt:
Radīšana vai iznīcība,
Visa beigas vai sākums,
Kuram lemts droši zināt?
Tikai durvis mēs zinām, kas vienu no otra šķir.
Tikai slieksni, kas jāpārkāpj, projām ejot.
Atgriešanās retajam dota,
Vecākais viņu vidū — Durvju sargs Segojs…
Meitenes balss skanēja kā metāla skrāpis pret metālu, kā sausu lapu čaboņa, kā degošas uguns spraksti. Viņa pabeidza pirmo pantu:
Tad no putām pacēlās mirdzošā Ea zeme.
Geds atzinīgi pamāja ar galvu. Labi, — viņš īsi noteica.
- Vakar vakarā, sacīja Tenara. Viņa to iemācījās vakar vakarā. Šķiet, pagājis vesels gads.
- Es varu iemācīties vēl, Terru teica.
- Tu iemācīsies, Geds apstiprināja.
tagad, lūdzu. pabeidz tirit kabačus, sacīja Tenara, un meitene paklausīja.
-Un ko lai daru es?—jautāja Geds. Tenara bridi klusēja raudzīdamās viņā.
_ Vajadzētu piepildīt lejkannu un uzlikt uz uguns. yjņš pamāja ar galvu un, paņēmis tējkannu, aizgāja pēc ūdens.
Viņi pagatavoja vakariņas, paēda un novāca galdu. « Noskaiti vēlreiz "Radīšanu" tik tālu, cik proti, —Geds sēdēdams pie pavarda, teica Terru, un tālāk turpināsim kopā.
Vienreiz meitene norunāja otro pantu kopā ar Gedu,
kopā ar Tenaru un beidzot atkārtoja to viena pati.
- Laiks gulēt, — Tcnara teica.
_Tu vēl nepastāstīji Zvirbuļvanagam par karali.
- Pastāsti tu! — Tenara atbildēja, uzjautrināta par meitenes ieganstu novilcināt gulētiešanu.
Terru pagriezās pret Gedu. Viņas seja, rētaina un neskarta, redzoša un akla, bija sasprindzinājuma un kaismes pārņemta. Karalis atbrauca ar kuģi. Viņam bija zobens. Viņš man iedeva kaula delfīnu. Viņa kuģis lidoja kā putns, bet man bija slikti, jo man pieskārās Ašais. Bet tad tajā vietā pieskārās karalis, un zīme pazuda. Meitene izstiepa sīko, tievo rociņu. Tenara lūkojās ieplestām acīm. Viņa bija aizmirsusi pirkstu nospiedumu zīmi.
- Es gribu kādreiz aizlidot turp, kur viņš dzīvo, Terru sacīja Gedam. Viņš pamāja ar galvu. Es to izdarīšu, meitene teica. Vai tu viņu pazīsti?
Jā, es viņu pazīstu. Es kopā ar viņu biju garā ceļojumā.
- Kur?
- Uz vietu, kur neaust saule un nenoriet zvaigznes. Un atpakaļ no tās vietas.
— Vai tu lidoji?
Geds papurināja galvu. Es protu tikai staigāt, -viņš teica.
Meitene brīdi kavējās domās, tad, it kā apmierināta ar atbildi, sacīja: Ar labu nakti! un devās uz savu istabu. Tenara gāja viņai līdzi, taču Terru nevēlējās, lai viņu iemidzina ar dziesmu. — Es varu noskaitīt "Radīšanu" tumsā, — viņa teica. — Abus pantus.
Tenara atgriezās virtuvē un atkal apsēdās pie pavarda pretī Gedam.
— Cik viņa strauji mainās! — sieviete teica. Es vairs I netieku līdzi. Esmu par vecu, lai audzinātu bērnu. Un ' viņa… Viņa mani klausa, bet tikai tāpēc, ka pati tā grib.
— Tas ir paklausības vienīgais attaisnojums, sacīja Geds.
—Bet, ja viņa sagribēs mani neklausīt, ko es varēšu darīt? Viņai piemīt kaut kāda nevaldāma pirmatnība. Reizēm viņa ir mana Terru, reizēm kaut kas pavisam cits un nesasniedzams. Es jautāju Efejai, vai viņa negribētu ņemt Terru mācībā. To man ieteica Skābardis. Bet Efeja atteicās. "Kāpēc ne?" es viņai jautāju. "Es baidos no viņas!" Efeja atbildēja… Bet tu no viņas nebaidies. Viņa no tevis ari ne. Tu un Lebannens esat vienīgie vīrieši, kuriem viņa ļāvusi sev pieskarties. Es ļāvu šim., šim Ašajam… nē, es nespēju par to runāt Ai, kā es esmu nogurusi! Neko nesaprotu…