- Un viņa, Geds teica pēc ilga klusuma brīža, ja viņa kādreiz dejos…
tie no viņas baidīsies» Tenara nočukstēja. Tad meitene atkal ieskrēja virtuve, un saruna pievērsās mīklai, .kas rūga traukā blakus plītij. Tā viņi sarunājās bieži un reizēm pusi īsas dienas pavadīja klusās, garās sarunās, pāriedami no viena jautājuma pie cita, cilādami tos turp un atpakaļ, vērpdami un šudami kopā savas dzīves ar vārdicm, gadiem, darbiem un domām, kuros nebija dalījušies. Tad atkal abi klusēja, strādāja, kavējās domās vai sapņos, un nerunīgā meitene allaž uzturējās viņu tuvumā.
Tā pagāja ziema, aitām pienāca atnešanās laiks, un kādu laiku rokas bija pilnas darba, bet dienas tikmēr kļuva arvien garākas un gaišākas. Tad atlidoja bezdelīgas no saulainajām Dienvidu Robežjoslas salām, kur Beigu zvaigznājā mirdz Gorbadonas zvaigzne; taču bezdelīgas savā starpā sarunājās tikai par Sākumu.
13. Saimnieks
Reizē ar bezdelīgām, pavasarim atgriežoties, starp salām sāka parādīties kuģi. No Velmutas ciematus sasniedza valodas par karaļa kuģiem, kuri vajājot vajātājus, dzenot postā rūdītus pirātus, atņemot tiem kuģus un laupījumu. Dižkungs Heno pats aizsūtīja savus trīs labākos, ātrākos kuģus ar kapteini Taliju, zintnieku un vecu jūrasvilku, kurš iedvesa bailes visiem tirgoņiem no Soleas līdz Andradu salām, lai tie pie Oraneas negaidot pārsteigtu un iznīcinātu karaļa flotili. Taču Velmutas līcī iebrauca nevis Talija, bet karaļa kuģis, vezdams līdzi važās saslēgto Taliju un rīkojumu nogādāt Gontas ostā dižkungu Heno, lai tiesātu viņu par pirātismu un slepkavošanu. Heno paslēpās savā akmens savrupnamā kalnos aiz Velmutas, nosprostodams visas ieejas, taču siltā pavasara dēļ neiedomājās iekurt uguni; tādējādi pieci vai seši karaļa jaunie karavīri piekļuva viņam caur skursteni, un drīz vien viņš, važās saslēgts, tika aizvests pa Velmutas ielām un nogādāts tiesas rokās.
To uzzinājis, Geds teica ar mīlestību un lepnumu balsī: Visu, ko karalis var darīt, viņš izdarīs labi.
Ašais un Krauklis tūlīt pēc notveršanas bija aizvesti pa ziemeļu ceļu uz Gontas ostu, un pēc ievainojumu
sadziedēšanas turp kuģī tika nogādāts ari Sams, lai karaļa vārda tiktu tiesāts par slepkavību. Ziņa par to, ka viņiem piespriesti spaidu darbi, Vidusielejā izraisīja lielu apmierinājumu un lepnumu par savu līdzdalību; Tenara un Terru noklausījās šo vēsti klusēdamas.
Ostā iebrauca ari citi kuģi ar citiem karaļa sūtītiem vīriem, un ne visi tie guva atzinību primitīvo gontiešu vidu: karaliskie pārvaldnieki, kuru pienākums bija savākt ziņas par vietvalžu un miera uzturētāju darbošanos un uzklausīt vienkāršo iedzīvotāju sūdzības un bēdas; nodokļu ziņotāji un nodokļu vācēji; dižciltīgi viesi, kas apciemoja Gontas necilos kungus, laipni izdibinādami viņu uzticību Havnoras karaļa varai; burvji, kuri staigāja gan šur, gan tur, šķietami neko nedarīdami un nerunādami.
- Man liekas, ka viņi tomēr meklē jaunu arhimagu, — sacīja Tenara.
- Vai ari cenšas uziet ļaunprātīgu maģijas izmantojumu, Geds piebilda, — atrast, kur burvju māksla tiek izkropļota.
Tenara gribēja sacīt: "Tad viņiem vajadzētu meklēt Re Albi valdnieka savrupnamā!" — taču mēle samežģījās, un vārdi nenāca par lūpām. Kas tas bija, viņa nodomāja, ko es nupat gribēju sacīt? Vai es kādreiz esmu stāstījusi Gedam par… man sāk klibot atmiņa. Ko īsti es gribēju Gedam sacīt? Ā, laikam to, ka jāsalabo zemākā aploka vārti, citādi govis var izkļūt laukā.
Viņai vienmēr bija daudz darāmā un domas allaž aizņemtas ar dažādiem saimniecības darbiem vienlaikus. "Tu nekad nedari vienu darbu vien," bija teicis Ogions. Pat tagad, kad viņai palīdzēja Geds, saimniecība paņēma visas domas un laiku. Geds palīdzēja Tenarai tādos mājas darbos, kurus nekad nebija darījis Krams, toties Krams
bija zemkopis, bet Geds ne. Viņš darāmo apguva ātri, taču jāmācās bija daudz. Abi strādāja. Sarunām tagad laika atlika maz. Dienas beigās gaidīja kopīgas vakariņas, tad miegs, un rītausmā atkal vajadzēja celties un sākt darbu; nerimtīgais ūdensdzirnu rats griezās bez mitas, pilns celdamies augšup un izliedams dienu pēc dienas mirdzošā ūdenskritumā.
- Sveika, māt! — uzsauca kalsns puisis pie pagalma vārtiem. Tenara nodomāja, ka tas ir Cielavas vecākais dēls, un atsaucās: Kas tevi atvedis šurp, zēn? Pēc tam viņa ieskatījās nācējā ciešāk pāri čiepstošo cāļu un lepnīgo zosu baram.
- Zvirgzds! Tenara iesaucās un, iztrenkādama putnus, metās viņam pretī.
- Ir jau labi, puisis noteica. Netrako nu!
Viņš ļāva mātei sevi apskaut un noglāstīt savu seju. Tad Zvirgzds iegāja virtuvē un apsēdās pie galda.
- Vai esi izsalcis? Vai satikies ar Ābeli?
- Uzkost kaut ko varētu gan.
Tenara sāka pārlūkot pieliekamā bagātīgos krājumus. Ar kādu kuģi tu brauc? Aizvien vēl ar "Kaiju"?
- Nē. Sekoja klusuma brīdis. Mans kuģis ir pagalam.
Tenara satriekta pagriezās pret viņu. Nogrimis?
- Nē. — Viņš drūmi pasmaidīja. Apkalpe pagalam. Karaļa vīri visus savāca.
- Bet… Tas taču nebija pirātu kuģis?
-Nē.
- Kāpēc tad…?
- Kapteinis vadājot preces, ko šie gribot paši, viņš negribīgi atbildēja. Zvirgzds bija tikpat kalsns kā agrāk, taču izskatījās vecāks, tumši iededzis, ar gariem, taisniem
matiem un garenu, šauru seju, līdzīgu Krama sejai, taču tā bija vēl šaurāka un skarbākiem vaibstiem nekā tēvam. _ Kur tēvs? viņš noprasīja. Tenara palika nekustīgi stāvam.
- Tātad tu nebiji iegriezies pie māsas.
- Nē, viņš vienaldzīgi atbildēja.
- Krams nomira pirms trim gadiem, Tenara teica.
- No triekas. Ārā uz lauka, uz takas gar aitu aplokiem. Strauts viņu tur atrada. Tas notika pirms trim gadiem.
Iestājās klusums. Zvirgzds nezināja, ko sacīt, vai varbūt viņam nebija nekā, ko sacīt.
Tenara nolika viņam priekšā ēdienu. Dēls sāka tik kāri ēst, ka viņa tūlīt sāka meklēt vēl kaut ko.
- Kad tu pēdējoreiz ēdi?
Zvirgzds paraustīja plecus un ēda tālāk. Tenara apsēdās dēlam pretī pie galda. Vēlā pavasara saule pa zemo logu strāvoja istabā un atspīdēja pavarda misiņa režģos.
Beidzot Zvirgzds atstūma šķīvi.
- Kas tad pašlaik gādā par saimniecību? — viņš noprasīja.
- Vai tiešām tev tas rūp, dēls? Tenara laipni, bet pavēsi atjautāja.
* Saimniecība ir mana, viņš tādā pašā tonī atbildēja. Pēc brīža Tenara piecēlās un sāka novākt traukus. Jā.
- Tu, protams, vari te palikt, viņš neveikli teica, varbūt mēģinādams jokot, taču joki nebija Zvirgzda dabā.
- Vai vecais Strauts vēl ir tepat?
Visi ir tepat. Un vēl šeit dzīvo vīrietis, vārdā Vanags, un mana audžumeita. Tepat, Šajā mājā. Tev vajadzēs gulēt Kmtistabā. Es pielikšu kāpnes. Viņa vēlreiz pagriezās pret dēlu. Tātad tu esi ieradies uz palikšanu?
- Varbūt.
Tā divdesmit gadus uz viņas jautājumiem bija atbildējis Krams, noliegdams viņas tiesības zināt; ar vairīšanos no tieša "jā" vai "nē" saglabādams brīvību, kura sakņojās viņas neziņā, nožēlojamu, šauru brīvību, Tenara nodomāja.