- Nabaga zēn, — viņa teica. Tavs kuģis pagalam, tēvs miris, māja pilna ar svešiniekiem, un viss nāk pār tevi vienā dienā! Tev vajadzēs kādu laiku, lai pie tā pierastu. Piedod, manu zēn! Bet es priecājos, ka esi šeit. Es bieži domāju par tevi, par to, kā tev klājas jūrā vētrainā laikā un ziemā.
Zvirgzds neko neatbildēja. Viņam nebija nekā, ko piedāvāt, un viņš neprata pieņemt. Brīdī, kad viņš, atstūmis krēslu, dzīrās celties no galda, virtuvē ienāca Terru. Pa pusei piecēlies. Zvirgzds raudzījās viņā ieplestām acīm. Kas viņai noticis? — puisis jautāja.
- Viņa apdedzinājās. Šis ir mans dēls, par kuru es tev esmu stāstījusi, Terru, jūrnieks Zvirgzds. Terru ir tava māsa, Zvirgzd.
- Māsa!
— Pieņemta māsa.
- Māsa! viņš atkārtoja un aplaida skatienu virtuvei, itin kā lūkodamies pēc lieciniekiem, tad atkal paskatījās uz māti.
Tenara raudzījās viņam pretī.
Zvirgzds izgāja ārā, apmetot lielu līkumu meitenei, kura stāvēja nekustēdamās. Viņš skaļi aizcirta durvis.
Tenara sāka runāt ar Terru, taču nespēja neko pateikt.
- Neraudi, meitene teica; viņa pati neraudāja, bet pienāca mātei klāt un pieskārās viņas rokai. Vai viņš tev kaut ko nodarīja?
-Ai, Terra! Ļauj man tevi paauklēt! -Tenara apsēdās pie galda, paņēma Terra klēpī un apskāva viņu, kaut gan meitene jau bija kļuvusi tam par lielu un arī agrāk nekad nebija īsti brīvi pratusi sēdēt klēpī. Taču Tenara turēja viņu cieši piespiestu sev klāt un raudāja, un Terru piekļāva Tenaras vaigam savu rētaino seju, līdz tā kļuva slapja no asarām.
Geds un Zvirgzds pārnāca mājās katrs no savas saimniecības puses. Zvirgzds acīmredzot bija izrunājies ar Strautu un pārdomājis stāvokli, un Geds acīmredzot joprojām domāja par to. Vakariņu laikā runāts tika maz, un katrs vārds šķita piesardzīgi apsvērts. Zvirgzds nežēlojās par to, ka nevar apmesties pats savā istabā, bet pa redeļu kāpnēm veikli, kā jūrniekam pieklājas, uzkāpa E bēniņu stāvā un, šķiet, bija apmierināts ar mātes saklāto gultu, jo lejā atgriezās tikai vēlu nākamajā rītā.
Tad viņš gribēja brokastis un gaidīja, lai viņam tās pasniedz. Viņa tēvu allaž bija apkalpojušas māte, sieva vai meita. Vai tad viņš ir sliktāks vīrietis nekā tēvs? Vai māte grib viņam to pierādīt? Tenara pasniedza dēlam brokastis, tad novāca viņa atstātos traukus un atgriezās dārzā, kur kopā ar Terra un Tērci bija kvēpinājušas kāpurus — tie draudēja iznīcināt nupat aizmetušos augļus.
Zvirgzds izgāja ārā un piebiedrojās Strautam un Malkam. Turpmāko dienu gaitā viņš lielāko daļu laika pavadīja kopā ar viņiem. Smago darbu tīrumā, aplokā un kūtī, kur vajadzēja muskuļu spēku un prasmi, veica Geds, Tērce un Tenara, bet abi vecie, tēva nolīgtie vīri, kuri te bija dzīvojuši visu mūžu, vadāja Zvirgzdu apkārt pa saimniecību, stāstīdami, kā viņi ar to tiek galā, un patiešām ticēju, ka tiek ar visu galā; ari Zvirgzds tam labprāt bija gatavs ticēt.
Tenara sāka mājās justies arvien neomulīgāk. Vienīgi ārā, strādādama lauku darbus, viņa rada atvieglo, jumu no dusmām un kauna, ko izraisīja Zvirgzda klātbūtne.
— Pienākusi mana kārta, — viņa rūgti sacīja Gedam zvaigžņu gaismas apmirdzētajā istabas tumsā, mana kārta zaudēt to, ar ko visvairāk lepojos.
— Ko tu esi zaudējusi?
— Savu dēlu. Savu dēlu, kuru neesmu izaudzinājusi par vīrieti. Esmu cietusi neveiksmi. Un padarījusi viņu par neveiksminieku. — Tenara iekoda lūpā, sausām acīm lūkodamās tumsā.
Geds necentās iebilst vai apstrīdēt viņas bēdu iemeslu. Viņš tikai pajautāja: Vai tu domā, ka Zvirgzds paliks šeit? —Jā. Viņš baidās atgriezties jūrā. Tā nebija patiesība, ko viņš man stāstīja par savu kuģi, vismaz visa patiesība ne. Zvirgzds bija otrais kapteiņa palīgs. Man šķiet, ka viņš bija iesaistīts zagtu preču pārvadāšanā. Pirātisma starpnieks. Man vienalga. Visi Gontas jūrnieki ir pa pusei pirāti. Bet viņš par to stāsta melus. Viņš melo. Viņš ir greizsirdīgs uz tevi. Negodīgs, skaudīgs cilvēks.
— Man šķiet, viņš ir izbiedēts, nevis ļauns, sacīja Geds. — Un šī ir viņa saimniecība.
Tad lai viņš to patur! Un kaut tā būtu pret viņu tik devīga kā…
— Nē, mana mīļā! Geds strauji pārtrauca Tenara gan ar balsi, gan ar kustību. — Nerunā… nesaki ļaunu vārdu! Tas skanēja tik dedzīgi, ar tādu kaismīgu nopietnību, ka Tenaras dusmas tūlīt pārtapa savā cēlonī — mīlestībā, un viņa iesaucās: Nē, es nelādēšu ne viņu, ne šo vietu! Es to nedomāju nopietni! Bet man ir tik ļoti žēl un tāds kauns! Man ārkārtīgi žēl, Ged!
- Nē, nē, nē! Man pilnīgi vienalga, mīļā, ko tas zēns domā par mani. Bet viņš izturas nežēlīgi pret tevi.
- Un pret Terru. Izturas kā pret.. Padomā, viņš man jautāja: "Ko viņa ir izdarījusi, ka izskatās tāda?" Ko viņa ir izdarījusi!…
Geds glāstīja Tenaras matus; tā viņš darīja bieži, un vieglais, lēnais, daudzkārtējais glāsts viesa abos gurdu, mīlas caurstrāvotu tīksmi.
- Es varētu atkal iet ganīt kazas, Geds beidzot teica. -Tad tev šeit būtu vieglāk. Tikai ne darba ziņā…
- Es labprāt ietu tev līdzi…
Geds to, šķiet, pārdomāja, joprojām glāstīdams Tenaras matus. Varbūt to varētu, pēc brīža viņš teica. Tur, augšpus Lisu, mitinājās vairākas ganu ģimenes. Bet kad pienāks ziema…
- Varbūt kāds zemnieks mūs pieņemtu savā saimniecībā. Es protu strādāt, apieties ar aitām… Un tu ar kazām Turklāt tu ātri visu iemācies.
- Protu apieties ar siena dakšām, Geds nomurmināja, un viņa šņukstoši iesmējās.
Nākamajā ritā Zvirgzds bija agri kājās un brokastoja kopā ar viņiem, jo grasījās braukt kopā ar Malku makšķerēt. Viņš piecēlās no galda un mazliet laipnāk nekā parasti teica: Vakariņām es atnesīšu lērumu zivju.
Tenara naktī bija šo to izlēmusi. Viņa teica: Pagaidi, Zvirgzd, vispirms novāc traukus. Ieliec tos izlietnē un uzlej ūdeni. Nomazgāt varēsim pēc vakariņām.
Bridi skatījies mātē, Zvirgzds teica: — Tas jādara sievietēm, — un uzlika cepuri.
- Tas jādara katram, kurš šajā virtuvē ēd.
— Man ne, viņš strupi atbildēja un izgāja pa durvīm Tenara viņam sekoja. Uz sliekšņa viņa apstājās. — Vanagam jādara, bet tev ne? — viņa noprasīja.
Zvirgzds, iedams pār pagalmu, tikai pamāja ar galvu.
- Par vēlu, Tenara noteica, atgriezdamās virtuvē.
- Zaudēts, viss zaudēts. Viņa juta, ka sejā ap muti un starp acīm ievilkušās cietas rievas. Akmeni var aplaistīt, bet tāpēc tas nesāks augt.
- Jāsāk, kamēr viņi vēl jauni un lokāmi, Geds teica.
- Tādi kā es.
Šoreiz Tenara nespēja pasmieties. Nākdami mājās pēc dienas darba, viņi ieraudzīja pie vārtiem Zvirgzdu sarunājamies ar kādu vīrieti.
- Tas ir tas vīrs no Re Albi, vai ne? sacīja Geds, kura acis joprojām bija ļoti asas.
- Nāc, Terru! Tenara teica, jo meitene bija apstājusies kā piekalta pie zemes. Kāds vīrs? Tenara redzēja diezgan slikti un, lūkodamās pāri pagalmam, piemiedza acis. Ā, kā viņu sauca… Taunsends, aitu tirgonis!
Ko viņš te atkal meklē, tas maitu krauklis? *
Viņa visu dienu bija saērcinātā garastāvoklī, un Geds un Terru tālredzīgi klusēja.
Tenara piegāja abiem vīriešiem klāt.
- Vai tu atnāci runāt par jēriem, Taunsend? Tu esi gadu nokavējis, bet aplokā šogad ir saradušies jauni.