- Tehanu, pūķis teica.
Meitene pagriezās un paskatījās uz viņu.
- Kalesin! vina teica.
Tad Geds, kurš visu laiku bija tupējis zemē, grīļodamies piecēlās un atbalstam satvēra Tenaras roku. Viņš iesmējās. Tagad es zinu, kurš tevi atsauca šurp, Vecākais! — Geds teica.
- Tā biju es, meitene sacīja. Es nezināju, ko citu lai daru, Segoj.
Viņa joprojām lūkojās uz pūķi un runāja pūku valodā, runāja Radīšanas vārdus.
- Tas bija labi, bērns, pūķis atbildēja. Es tevi ilgi meklēju.
- Vai tagad mēs dosimies turp? meitene jautāja. Turp, kur ir pārējie, citas pasaules vējā?
- Vai tu viņus atstāsi?
- Nē, meitene atbildēja. Vai viņi nevar nākt līdzi?
- Vini to nevar. Viņu dzīve ir šeit.
- Es palikšu pie viņiem meitene teica, elpai mazliet ķeroties kaklā.
Kalesins aizgrieza galvu, lai izdvestu dārdošo uguns šalti, kas nozīmēja varbūt smieklus, varbūt nicinājumu, varbūt sajūsmu vai dusmas: Hā! Tad viņš vēlreiz paskatījās uz meiteni. Tas ir labi. Tevi šeit gaida darbs.
- Es zinu, meitene atbildēja.
- Es atgriezīšos pēc tevis, — Kalesins sacīja, tad, kad pienāks laiks. Pēc tam, pievērsies Gedam un Tenarai, pūķis teica: Es atdodu jums savu bērnu, tāpat kā jūs man atdosiet savējo.
- Kad pienāks laiks, — sacīja Tenara.
Kalesins tik tikko manāmi nolieca lielo galvu, un garā mute ar dunčiem līdzīgajiem zobiem lūpu kaktiņā savilkās augšup.
GecLs un Tenara kopā ar Terru atvirzījās tālāk, un pūķis pagriezās, vilkdams bruņoto ķermeni pār klints malu, uzmanīgi likdams nagotās ķetnas, kā kaķis pietupienā savilkdams melnās kājas, līdz atspērās un uzlidoja gaisā. Varenie spārni austošās saules gaismā iemirdzējās koši
sarkani, robotā aste nošņirkstēja pret akmeņiem, un pūķis lidodams pazuda tālumā kā kaija, kā bezdelīga, kā doma.
Vietā, kur tas bija tupējis, mētājās apsviluši drēbju un ādas gabali un citas atliekas.
— Iesim projām! Geds teica.
Bet sieviete un meitene stāvēja, lūkodamās uz šīm atliekām.
—Tie ir kaula cilvēki, Terru teica. Tad viņa aizgriezās un devās projām. Viņa gāja pirmā pa šauro taku, un Geds un Tenara viņai sekoja.
— Viņas dzimtā valoda, Geds teica. — Mātes valoda.
— Tehanu, — sacīja Tenara. — Viņas vārds ir Tehanu.
— To viņai ir devis visu vārdu devējs.
— Viņa bija Tehanu jau no paša sākuma. Vina vienmēr ir bijusi Tehanu.
—Iesim! meitene atskatīdamās aicināja. Sūnas tante ir slima.
Viņi iznesa Sūnu ārā, gaismā Un svaigā gaisā, apmazgāja viņas brūces, sadedzināja smirdošo gultasveļu, un Terru atnesa no Ogiona mājas tīrus palagus. Viņa atveda līdzi ari kazu gani Niedri. Ar Niedres palīdzību Sūna tika ērti iekārtota gultā, savu vistu ielenkumā, un Niedre aizgāja sameklēt visiem kaut ko ēdamu.
— Kādam jādodas uz Gontas ostu, — teica Geds, un jāatved turienes burvis. Ar viņa palīdzību Sūna izveseļosies. Un jāaiziet uz lielo savrupmāju. Tagad vecais vīrs nomirs. Mazdēls varbūt izdzīvos, ja māja atkal būs tīra… — Viņš bija apsēdies uz Sūnas būdas sliekšņa. Atbalstījis galvu pret durvju stenderi un ļaudams saulei apspīdēt seju, viņš aizvēra acis. Kāpēc mēs darām to, ko darām? — viņš jautāja.
Tenara mazgāja seju, plaukstas un rokas tīrā ūdenī, ko nupat bija salējusi bļodā. Beigusi viņa palūkojās apkārt. Pārguruma pieveikts, Geds bija aizmidzis, un viņa seja bija pavērsta augšup pret rīta sauli. Apsēdusies viņam blakus uz sliekšņa, Tenara atspieda galvu pret viņa plecu. "Vai esam glābti?" viņa domāja. "Kā tas var būt, ka esam glābti?"
Viņa paskatījās lejup uz Geda plaukstu, kas ļengana un atvērta gulēja uz klona pakāpiena. Viņa atcerējās dadzi, kas bija klanījies vējā, un pūka nagoto ķetnu ar sarkanām un zeltainām zvīņām. Kad Tenara slīga pussnaudā, viņai blakus apsēdās meitene.
- Tehanu, viņa nomurmināja.
- Mazais kociņš ir iznīcis, meitene teica.
Pēc brīža Tenaras gurdais, miegainais prāts aptvēra dzirdēto, un viņa izrāvās no snaudas tiktāl, lai atbildētu ar jautājumu:
- Vai vecajam kokam ir augļi?
Viņas sarunājās klusām, lai nepamodinātu aizmigušo vīrieti.
- Tikai mazi un zaļi.
- Pēc Ilgās Dejas tie nogatavosies. Tas būs drīz.
- Vai mēs varēsim vienu iestādīt?
- Iestādīsim vairākus, ja gribēsi. Vai māja bija kārtībā?
- Tā ir tukša.
- Vai tu gribi, lai dzīvojam tur? Mazliet vairāk atguvusies no miega, Tenara apskāva meitenes plecus. — Man pietiek naudas, lai nopirktu kazas un Tērbija ziemas ganības, ja tās vēl būs pārdodamas. Geds zina, kur kalnos pa vasaru var ganīt… Nez, vai mūsu kārstā vilna vēl ir turpat? To pateikusi, viņa iedomājās: mēs taču atstājām grāmatas, Ogiona grāmatas! Ozolu mājas plaukta Zvirgzdam, nabaga zēnam, kurš tajās nesapratis neviena vārda!
Taču tas nelikās svarīgi. Tagad vajadzēs mācīties daudz ko jaunu. Un, ja Geds gribēs, kādu varēs aizsūtīt grāmatām pakaļ. Vērpjamais ratiņš arī jāatnes šurp. Varbūt viņa pati rudenī aizies turp, apciemos dēlu, tiksies ar Cielavu un paviesosies bridi pie Ābeles. Tagad jāapsēj Ogiona dārzs, ja viņi šovasar vēlas paši savus dārzeņus. Tenara domāja par pupiņu dobēm un ziedu smaržu. Viņa domāja par mazo logu, kas paver skatu uz rietumiem. Es domāju, ka mēs varēsim tur dzīvot, viņa teica.
SATURS
1. Ļoti slikti 5
Ceļā uz Piekūna Ligzdu 10
3. Ogions
4. Kalesins
5. Atveseļošanās
6. Pasliktināšanās
7. Peles 88
8. Vanagi 107
9. Vārdus meklējot
127 10. Delfīns 146
11. Mājās 166
12. Ziema 199
13. Saimnieks 226 14. Tehanu
SLA •НЕКАТЕ- . ОДдоизр» apliecība Nr. 000323722. Ic*f4r*u rim 1 jtfvij** karte*. О. Vвciefe ielā 43.