Viņš pamāja ar galvu.
Ilgu laiku vecais vīrs nerunāja, tikai sēdēja aizvērtām acīm, atspiedies pret koka stumbru. Vērodama viņa seju, Tenara redzēja, ka tā lēni mainās tāpat kā rietumu pamalē gaisma.
Viņš atvēra acis un pa biezokņa starpu pievērsa skatienu rietumpuses debesīm. Šķita, ka viņš tālajā, dzidrajā, zeltainajā gaismas plašumā kaut ko vēro I kādu kustību vai norisi. Vienbrīd viņš itin kā šaubīdamies nočukstēja: Pūķis…
Saule rietēja, un vējš bija mitējies.
Ogions paskatījās uz Tenaru.
- Pāri! viņš pacilātā čukstā izdvesa. — Viss ir pārvērties!… Pārvērties, Tenara! Gaidi… Gaidi šeit, jo… Vecā vīra augumu sagrāba spēcīgi drebuļi, kas sāka viņu mētāt kā zaru vējā. Ogions ieelsojās. Viņa acis aizvērās un atkal atvērās; tas raudzījās Tenarai garām. Ogions uzlika roku uz viņas plaukstas; viņa noliecās tuvāk pie vecā vīra, un viņš iečukstēja viņai ausi savu vārdu, lai pēc nāves viņš paliktu zināms savā īstajā vārdā.
Ogions sagrāba Tenaras roku, aizvēra acis un atkal sāka cīnīties pēc elpas, līdz vairs nevarēja to atdabūt. Tad viņš palika guļam kā viena no koka lielajām saknēm, kamēr cita aiz citas debesīs parādījās zvaigznes, raidīdamas starus caur meža lapotnēm un zariem.
Tenara sēdēja blakus mirušajam vīram, līdz krēsla sabiezēja par tumsu. Pļavas viņā pusē kā jāņtārpiņš iemirgojās lākturis. Tenara bija uzklājusi segu gan sev, gan Ogionam, bet viņas roka, kura turēja Ogiona plaukstu, kļuva arvien aukstāka, it kā tajā gulētu akmens. Tenara vēlreiz ar pieri pieskārās Ogiona rokai. Tad viņa piecēlās, juzdamās stīva un apdullusi, ar svešādu sajūtu visā ķermenī, un devās pretī neredzamajam lāktura nesējam
Tonakt Ogiona kaimiņi palika sēžam pie viņa, un viņš tos nesūtīja projām.
Re Albi valdnieka savrupmāja slējās uz klinšu izciļņa kalna malā virs Pārkares. Agri no rīta, krietnu brīdi pirms tam, kad saule bija izkliedējusi miglu ap kalnu, šī valdnieka burvis izgāja cauri ciematam, un ļoti drīz pēc tam augšup pa stāvo ceļu no Gontas ostas devās cits burvis, kurš bija izgājis no mājām jau tumsā. Viņi bija saņēmuši ziņu, ka miris Ogions, vai varbūt viņu spējas pašas ļāva uzzināt par izcilā maga aiziešanu no pasaules.
Re Albi ciematā nebija neviena zintnieka, tikai mags un burve, kura veica vienkāršākos darbus atrada zudušās lietas, lāpīja katlus, salika kaulus -, proti, pienākumus, ar kuriem cilvēki nemēdza apgrūtināt magu. Sūnas tante bija skarba sieviete, neprecēta kā vairums raganu, nemazgājusies, ar iesirmiem matiem, kas bija savīti dīvaini burvestīgos mezglos, un zālīšu dūmos
apsarkušām acīm. Tā bija viņa, kas vakarā nāca pār pļavu ar lākturi, un kopā ar Tenaru un citiem viņa bija pavadījusi nakti pie Ogiona mirušajām miesām. Turpat meža viņa bija nolikusi vaska sveci stikla kupolā un dedzinājusi māla šķīvī smaržīgas eļļas; viņa bija runājusi vārdus, kas jārunā, un darījusi, kas šādā reizē jādara. Kad vajadzēja aizskart mirušo, lai sagatavotu to apglabāšanai, viņa bija vienreiz paskatījusies uz Tenaru, it kā atļauju gaidīdama un tad turpinājusi savus pienākumus. Ciemata burves parasti gādāja par mirušā aizvadīšanu, kā viņas to dēvēja un nereti ari par apglabāšanu.
Kad no savrupmājas lejup bija nonācis burvis, gara auguma jauns cilvēks ar sudrabotu priežkoka zizli, un no Gontas ostas augšup uzkāpis otrs drukns pusmūža vīrietis ar īsu īves koka zizli, Sūnas tante neveltīja viņiem nevienu apsarkušo acu skatienu, tikai noliecas, savāca savus necilos burvestību rīkus un piederumus un atkāpās.
Novietodama mirušo tā, kā tam piims apbedīšanas jāguļ, uz kreisajiem sāniem ar ceļgalos saliektām kājām -, viņa bija ielikusi tam kreisajā, augšup pavērstajā plaukstā mazu amuletu mīkstu, ar krāsainu auklu pārsietu kazādas vīstoklīti. Re Albi burvis ar zižļa galu to aizgrūda prom.
- Vai kaps ir izrakts? jautāja Gontas ostas burvis.
- Jā, atbildēja Re Albi burvis. Tas ir izrakts kapsētā pie mana valdnieka nama. Un viņš pamāja ar roku uz savrupmāju kalnā.
- Saprotu, — ostas burvis noteica. — Es gan biju domājis, ka mūsu mags tiks ar atbilstošo cieņu apglabāts pilsētā, kuru viņš paglāba no zemestrīces.
- So godu vēlas mans valdnieks, sacīja Re Albi burvis.
Bet tas liksies… iesāka otrs, tad aprāvās, negribēdams strīdēties, tomēr jaunā cilvēka pašpārliecinātajai prasībai viņš nevēlējās tik viegli piekāpties. Burvis paskatījās lejup uz mirušo. Viņš jāapglabā bez vārda, ar nožēlu un sarūgtinājumu burvis teica. Gs gāju visu nakti, tomēr ierados par vēlu. Lielais zaudējums ir kļuvis vēl lielāks!
Jaunais burvis neko neatbildēja.
- Viņa vārds bija Aihals, sacīja Tenara. Un viņa vēlēšanās bija gulēt te, kur viņš guļ pašlaik.
Abi vīrieši paskatījās uz viņu. Jaunākais, redzēdams pusmūža sievu, vienkārši novērsās. Vīrietis no Gontas ostas bridi lūkojās viņā, tad jautāja: Kas tu esi?
- Ļaudis mani sauc par Krama atraitni Gobu, viņa atbildēja. Droši vien jums patiktu zināt manu īsto vārdu. Bet to es nesacīšu.
To dzirdēdams, Re Albi burvis nosprieda, ka ir vērts veltīt viņai isu skatienu. Sargies, sieva, kad runā ar tiem, kuriem ir spēks!
- Paga, paga, burvis no Gontas ostas ar samierinošu kustību mēģināja apvaldīt Re Albi burvja sašutumu, joprojām nenovērsdams skatienu noTenaras. Tu biji… Viņš kādreiz bija tavs aizbildnis, vai ne?
- Un draugs, Tenara atbildēja. Pēc tam viņa novērsās un neko vairs nesacīja. Izrunādama vārdu "draugs", viņa savā balsi bija sadzirdējusi dusmas. Sieviete lūkojās lejup uz savu draugu, uz zemes klēpim sagatavoto nelaiķi, kas gulēja mēms un kluss. Abi vīri stāvēja blakus, pilni dzīvības un spēka, nepauzdami nekādu draudzību, tikai nicinājumu, sāncensības garu un dusmas.
- Piedodiet, Tenara teica. Šī bija gara nakts. Es biju pie viņa, kad viņš nomira.
-Tas nav… — jaunākais burvis iesāka, taču viņu negaidot pārtrauca Sūnas tante, skaļi iesaukdamās: Jā, bija! Viņa bija te. Neviena cita, tikai viņa. Mirējs aizsūtīja pēc viņas. Aizsūtīja jauno Taunsendu, aitu tirgoni, lejā no kalna, lai tas pasauc viņu šurp, un novilcināja miršanu, līdz viņa bija te, viņam blakus, un tikai pēc tam nomira, un nomira tur, kur tiks apglabāts, Šeit!
- Un viņš tev pateica…? vecākais burvis jautāja.
- Savu vārdu. Tenara paskatījās uz viņiem un juta, ka neko nevar līdzēt: neticība vecākā vīrieša sejā un jaunākā burvja nicinājums viņai neļāva atbildēt ar pienācīgo cieņu. — So vārdu es jau pateicu. Vai man tas jums jāatkārto?
No abu vīriešu sejas izteiksmes Tenara satriekta aptvēra, ka viņi patiešām nav to dzirdējuši nav dzirdējuši Ogiona īsto vārdu; nav pievērsuši viņas teiktajam uzmanību.
- A! — Tenara iesaucās. Sis patiešām ir nelāgs laiks, ja pat tāds vārds var izskanēt nedzirdēts, nokrist kā akmens tukšumā! Vai tad spēja klausīties nenozīmē spēku? Nu tad klausieties: viņa vārds bija Aihals. Viņa vārds nāvē ir Aihals. Dziesmas viņu daudzinās kā Aihalu no Gontas. Ja vien pasaulē vēl vispār taps dziesmas. Viņš bija kluss cilvēks. Tagad viņš ir apklusis pavisam Varbūt nebūs vairs dziesmu un paliks tikai klusums. Es nezinu. Esmu ļoti nogurusi. Esmu zaudējusi savu tēvu un dārgu draugu. Tenaras balss aizlūza un kakls aizžņaudzās raudās. Viņa pagriezās, lai dotos projām. Uz meža takas viņa ieraudzīja mazo vīstoklīti Sūnas tantes atnesto amuletu. Pacēlusi to, viņa nometās ceļos blakus nelaiķim, noskūpstīja tā kreisās rokas pavērto plaukstu un ielika vīstoklīti tajā. Pēc tam Tenara nepieceldamās vēlreiz paskatījās augšup uz abiem vīriešiem. Viņas balss skanēja klusi.