Viņa atradās slazdā.
Malons aizskrēja līdz katedrālei un iegāja iekšā pa galvenajām durvīm. Labajā pusē viņš pamanīja divus vīriešus viņi bija plecīgi, īsi apgrieztiem matiem, vienkāršā apģērbā un ļoti līdzīgi tiem abiem, no kuriem viņš nupat bija ticis vaļā pie izsoles ēkas. Viņš nolēma neriskēt un iebāza roku žaketes iekškabatā, kur bija ielicis automātisko Beretta šāds ierocis piederējās pie visu Magelāna nodaļas aģentu ekipējuma. Kad Malons atvaļinājās, ieroci viņam atļāva paturēt, un viņam to izdevās slepus ievest Dānijā, kur privātpersonai ierocis nedrīkstēja piederēt.
Malons iekļāva plaukstā pistoles rokturi, turot pirkstu uz mēlītes, un izņēma ieroci, aizsedzot to ar gurnu. Pistoli viņš nebija turējis rokā vairāk kā gadu. Šo sajūtu viņš uzskatīja par daļu no pagātnes, pēc kuras vairs neilgojās. Taču vīrietis, kas bija nonāvējies, mezdamies lejā no torņa, bija darījis Malonu uzmanīgu, tāpēc viņš bija sagatavojies visādām varbūtībām. Tā parasti rīkojās labs aģents, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc reizi pa reizei kopā ar citiem biedriem pa baznīcas vidusjomu zārku ar draugu mirstīgajām atliekām nesa viņš, nevis viņu nesa biedri.
Abi vīrieši stāvēja ar muguru pret Malonu, rokas nolaiduši gar sāniem, un tās bija tukšas. Pērkona dārdiem līdzīgās ērģeļu skaņas maskēja viņa soļus. Malons piegāja vīriešiem tuvu klāt un sacīja:
Nevaļīgs vakars, puiši, vai ne?
Abi pagriezās, un Malons zibenīgi pacēla ieroci.
Būsim pieklājīgi.
Pametis skatienu pāri viena vīrieša plecam, Malons pamanīja vēl kādu vīrieti. Tas atradās šķērsjomā simt pēdu attālumā un nevērīgā gaitā nāca tuvāk. Viņš ieraudzīja, ka nācējs pabāž roku zem ādas jakas. Malons negaidīja, kas notiks turpmāk, un ienira tukšajā solu rindā kreisajā pusē. Ērģeļu skaņas pāršķēla spalgs sprakšķis, un lode ieurbās koka solā Malonam priekšā.
Viņš redzēja, ka ieročus izņem abi pārējie vīrieši.
Guļot uz vēdera, Malons divas reizes izšāva. Šāvienu troksnis atbalsojās no katedrāles sienām, pārspējot ērģeļu mūziku. Viens vīrietis pakrita, otrs bēga. Malons notupās ceļos un izdzirdēja vēl trīs sprakšķus. Viņš atkal pieplaka pie grīdas, bet lodes trāpīja koka solā turpat viņam blakus.
Malons raidīja vēl divus šāvienus uz vīrieti ādas jakā.
Ērģeles apklusa.
Dievkalpojuma dalībnieki saprata, kas notiek. Ļaudis sāka steigties garām soliem, kur slēpās Malons, lai ātrāk tiktu drošībā pa aizmugures durvīm. Viņš izmantoja jucekli, lai palūrētu pāri solam, un redzēja, ka vīrietis ādas jakā stāv netālu no ieejas kādā sānu kapelā.
Stefānija! Malons sauca tik skaļi, lai viņa balss ļaužu satrauktajās čalās būtu sadzirdama.
Nekādas atbildes.
Stefānija, te Kotons. Vai ar tevi viss kārtībā?
Joprojām klusums.
Malons, pieplacis pie grīdas, rāpās līdz šķērsjomā pretējai pusei un piecēlās kājās. Eja, kas atradās viņam priekšā, apmeta loku un veda uz baznīcas otru pusi. Gar ejas
malām bija pīlāri, tāpēc šaut uz viņu būtu grūti, turklāt kora balkons viņu pilnīgi aizsegtu, tāpēc Malons skrēja pa eju uz priekšu.
Stefānija dzirdēja, ka Malons sauc viņu. Paldies Dievam, ka viņš mēdza bāzt degunu citu cilvēku darīšanās. Viņa joprojām bija kapelā un slēpās aiz melna marmora kapa. Viņa dzirdēja šāvienus un saprata, ka Malons dara, ko spēj, bet viņš bija viens pret vismaz trim. Vajadzēja viņam palīdzēt, bet viņa neko nevarēja iesākt. Ieroča Stefanijai nebija. Vismaz vajadzētu kaut kā darīt Malonam zināmu, ka viņai nekas nekait. Taču viņa nepaspēja atsaukties, kad caur metālkaluma režģi ieraudzīja Bernāru ar ieroci rokā.
Bailes sastindzināja Stefānijas augumu, un vēl nekad neizjustas šausmas apmigloja viņas prātu.
Viņš ienāca kapelā.
Malons apgāja ap kora balkonu. Ļaudis arvien vēl drūzmējās pie izejas, cenzdamies izkļūt laukā, un satraukti klaigāja. Noteikti kāds jau bija izsaucis policiju. Malonam vajadzēja tikai apvaldīt uzbrucējus, kamēr ierodas palīdzība.
Soļodams pa eju, viņš apmeta loku un ieraudzīja, ka viens no vīriešiem, uz kuriem viņš bija šāvis, palīdz otram tikt ārā pa aizmugures durvīm. Vīrietis, kurš šāva uz Malonu, nebija redzams.
Malonam tas nepatika.
Viņš sāka iet lēnāk un turēja pistoli šaušanas gatavībā.
Stefānija stāvēja kā pārakmeņojusies. Bernārs atradās divdesmit pēdu attālumā.
Es zinu, ka jūs tur esat, viņš sacīja dobjā balsī. Ieradies jūsu glābējs, tāpēc man nav laika ar jums tirgoties. Jūs zināt, ko es gribu. Tiksimies atkal.
Izredzes nemaz nebija patīkamas.
Arī jūsu vīrs neizturējās saprātīgi. Pirms vienpadsmit gadiem viņam tika izteikts līdzīgs piedāvājums par dienasgrāmatu, un viņš atteicās.
Vīrieša vārdi sāpīgi iedzēla Stefanijai. Viņa saprata, ka būtu jāklusē, bet tas nebija iespējams. Šobrīd ne.
Ko jūs zināt par manu vīru?
Pietiks, ja teikšu diezgan.
Stefānija dzirdēja, ka vīrietis aiziet.
Malons redzēja, ka vīrietis ādas jakā iznāk no kādas sānu kapelas.
Stāt! viņš uzsauca.
Vīrietis apcirtās riņķī un mērķēja uz viņu.
Malons metās uz kāpnēm, kas veda uz kādu katedrāles sānu telpu, un noripoja lejā pa pieciem vai sešiem pakāpieniem.
Trīs lodes pārlidoja viņam pāri un ietriecās sienā.
Malons zibenīgi pagriezās un gribēja šaut, bet vīrietis ādas jakā jau atradās simt pēdu attālumā. Viņš skrēja uz baznīcas aizmugures vestibilu, nogriezdamies uz katedrāles pretējo pusi.
Malons piecēlās un ātri devās uz priekšu.
Stefānija! viņš sauca.
Esmu šeit, Koton.
Malons redzēja, ka viņa kādreizējā priekšniece parādās no kapelas tālākā gala. Viņa nāca Malonam pretī, mierīgā seja šķita sastingusi. Ārpusē dzirdēja gaudojam sirēnas.
Mums vajadzētu tikt projām no šejienes, viņš teica. Viņi uzdos milzum daudz jautājumu, un man ir nojauta, ka tu negrasies atbildēt ne uz vienu.
Tu esi sapratis pareizi. Viņa spraucās Malonam garām.
Viņš jau gribēja ieteikt, ka jāizmanto kāda no pārējām izejām, kad ar sparu atsprāga vajā galvenās durvis un katedrālē iebruka bars policistu formas tērpos. Malonam rokā joprojām bija ierocis, un viņi to uzreiz pamanīja.
Policisti nostājās, stingri balstoties ar kājām pret grīdu, un pacēla mašīnpistoles.
Malons un Stefānija nekustējās.
Hen til den landskab. Nu! atskanēja pavēle. Metieties zemē! Tūlīt.
Ko viņi no mums grib? Stefānija jautāja. Malons nometa pistoli un noslīga ceļos.
Neko labu.
SEPTĪTĀ NODAĻA
Reimons de Rokfors atradās pie katedrāles viņpus ļaužu pūļa un vēroja notiekošo. Viņš un abi viņa biedri bija atkāpušies tālāk un stāvēja ēnā, ko meta kuplie koki, kas auga iepretī katedrāles laukumam. Viņš bija pamanījies izlavīties pa sāndurvīm un pamukt tieši tajā brīdī, kad policija iebruka pa galveno ieeju. Viņus, šķiet, neviens nebija pamanījis. Varas pārstāvji pašreiz uzmanību pievērsīs Stefanijai Nelai un Kotonam Malonam. Paies labs laiciņš, pirms aculiecinieki sāks stāstīt, ka bijuši vēl citi bruņoti vīrieši. De Rokforam bija pazīstamas šādas situācijas, un viņš zināja, ka virsroku vienmēr ņem tas, kurš saglabā vēsu prātu. Tāpēc viņš iegalvoja pats sev, ka jānomierinās. Viņa vīriem vajadzēja zināt, ka viņš te ir noteicējs.