To ieraudzīja ari Kasiopeja.
šķiet, esam atraduši.
Kaut kur aiz muguras pēkšņi atskanēja dārdoņa, un kāds iekliedzās:
Nē!
Abi pagriezās.
SEŠDESMIT PIRMĀ NODAĻA
De Rokfors apstājās pie ieejas drupās un pamāja saviem vīriem, lai ielenc tās no abām pusēm. Tur valdīja nepatīkams klusums. Nekādu balsu. Nevienas kustības. Nekā. Brālis Žofrē stāvēja de Rokforam blakus. De Rokfors joprojām šaubījās, vai Žofrē nedomā apvest viņu ap stūri. Tieši tāpēc viņš bija ieradies kopā ar bruņotajiem vīriem. Viņš jutās apmierināts ar koncila izvēlētajiem bruņiniekiem tie bija no pašiem labākajiem, pieredzējuši kaujinieki, drosmīgi un spēcīgi. Varēja gadīties, ka tie de Rokforam būs vajadzīgi.
Paslējis galvu pāri ķērpju klātiem akmeņiem un garas zāles ceriem, viņš uzmanīgi palūkojās sabrukušajā celtnē dziļāk. Saule grima aiz kalniem, un debesjums strauji sāka bālēt. Drīz iestāsies tumsa. Turklāt dc Rokfors raizējās, ka laiks varētu piepeši mainīties vasarā Pirenejos negaidītas vētras un lietusgāzes bija parasta parādība.
Viņš pamāja ar roku, un vīri nāca tuvāk, kāpjot pāri lieliem akmeņiem un sabrukušo mūru fragmentiem. Viņš pamanīja, ka starp trim sienām, kas bija pa daļai saglabājušās, tiek rīkota nometne. Tur bija salikti zari un koka gabali ugunskuram.
Es iešu turp, čukstēja Žofrē. Viņi gaida mani.
De Rokfors saprata, ka tas ir atjautīgi, un pamāja.
Žofrē lēni izgāja no slēptuves un tuvojās nometnes vietai. Joprojām neviens nebija redzams. Tad jaunais vīrietis nozuda dziļāk drupās. Pēc brīža viņš atkal parādījās un māja, lai viņi nāk tuvāk.
De Rokfors lika vīriem palikt un gāja viens. Viņš jau bija devis pavēli leitnantam uzbrukt, ja būtu nepieciešams.
Baznīcā ir tikai Torvaldsens, ziņoja Žofrē.
Kādā baznīcā?
Mūki klintī izcirtusi baznīcu. Malons un pārējie zem altāra atrada ieeju alās. Viņi tagad tās pēta. Teicu Torvaldsenam, ka iešu paņemt iepirkumus.
De Rokforam dzirdētais patika.
Es gribu tikties ar Henriku Torvaldsenu.
Turēdams rokā pistoli, de Rokfors sekoja Žofrē kazemātam līdzīgajā telpā, kas bija izcirsta klintī. Torvaldsens stāvēja ar muguru pret viņiem un raudzījās uz izārdītu altāri.
Kad viņi piegāja tuvāk, vecais vīrs pagriezās.
De Rokfors pacēla pistoli.
Neviena vārda! Citādi es jūs acumirklī apklusināšu.
*
Zem Stefānijas kājām bija iebrukuši zeme, un viņa krita lamatās, no kurām tā bija centusies vairīties. Kur gan viņai bijis prāts? Ieraudzījusi klintī iegrebtos vārdus un metāla vārtus, viņa saprata, ka vīram bijusi taisnība, tāpēc aizmirsa piesardzību un metās uz priekšu. Marks centās viņu atturēt. Viņa dzirdēja dēla kliedzienu, bet bija jau par vēlu.
Stefānija krita bedrē.
Viņa pameta rokas uz augšu, cenšoties saglabāt līdzsvaru, un jau gaidīja, ka uzdursies uz iesmiem, taču tad sajuta, ka viņu cieši satver zem padusēm. Tad viņa atmuguriski nogāzās uz zemes, bet kritienu mīkstināja otra cilvēka augums.
Pēc acumirkļa viss aprima.
Stefānijai blakus gulēja Marks.
Vai tev nekas nekait? viņa jautāja, paveldamās sānis.
Dēls piecēlās no zemes, ko klāja grants un oļi.
Jauki sajust, ka muguru spiež tie akmeņi.
Tumsā aiz viņiem atskanēja smagi soļi un parādījās divi lēkājošas gaismas apļi. Malons un Kasiopeja.
Kas noticis? Malons jautāja.
Es biju neuzmanīga, atbildēja Stefānija, traušot no drēbēm smiltis.
Malons iespīdināja gaismu taisnstūrainajā bedrē.
Tas būtu nāvējošs kritiens. Tā ir pilna ar asiem mietiem.
Stefānija piegāja tuvāk, ielūkojās atverē, novērsās un teica Markam:
Paldies, dēls!
Nav par ko. Marks berzēja skausta sāpīgos muskuļus.
Malon! pasauca Kasiopeja. Paskatieties!
Stefānija noraudzījās, kā Malons un Kasiopeja pēta templiešu moto, ko bija atradusi viņa kopā ar Marku.
Es devos uz vārtiem, un zeme iebruka.
Divi, Malons nomurmināja. Abos ejas galos.
Vai tur ir vēl viens režģis? jautāja Marks.
Tikai uzraksts ir cits.
Stefānija klausījās Malona stāstījumā par to, ko viņi bija atraduši.
Arī es domāju, ka skelets pieder sen pazudušajam maršalam. No krekla apakšas viņš izvilka ķēdi. Mēs visi nēsājam šādu medaljonu. Tos piešķir iniciācijas ceremonijā.
Acīmredzot templieši nodrošinājās, sadalot guvumu vairākās daļās. Malons sacīja un norādīja uz lamatām. Un papildus sarīkoja aizsardzību. Maršalam vajadzēja būt piesardzīgākam. Tad viņš paskatījās uz Stefāniju.
Tāpat kā mums visiem.
Saprotu, viņa teica. Tomēr es neesmu aģente, kā tu ne reizi vien esi man atgādinājis.
Palūkosimies, kas atrodas aiz režģiem. Malons pasmaidīja par sarkasmu.
De Rokfors pavērsa ieroča īso stobru tieši pret Henrika Torvaldsena saraukto pieri.
Man stāstīja, ka jūs esat viens no visbagātākajiem cilvēkiem Eiropā.
Un man stāstīja, ka jūs esat viens no pašiem godkārīgākajiem prelātiem pēdējo gadu laikā.
Jums nevajadzēja klausīties, ko saka Marks Nels.
Es to neesmu darījis. Man pastāstīja viņa tēvs.
Viņa tēvs mani nepazina.
Es tā neteiktu. Jūs viņu bieži izsekojāt.
Izrādījās, ka tā bijusi tukša laika šķiešana.
Vai tādēļ jums bija vieglāk viņu nogalināt?
Jūs tā domājat? Ka es nogalināju Marku Nelu?
Viņu un Ernstu Skovilu.
Jūs neko nezināt, vecais.
Es zinu, ka jjūs gādājat citiem nepatikšanas. Torvaldsens norādīja uz Žofrē. Zinu, ka viņš ir nodevējs. Nodevis savu draugu un savu ordeni.
De Rokfors noskatījās, kā Žofrē uztver apvainojumu. Jaunā vīrieša bālpelēkajās acīs pazibēja nicinājums, tad tas nozuda.
Esmu uzticīgs savam mestram. Esmu zvērējis.
Tātad jūs nododat mūs zvēresta dēļ?
Nedomāju, ka jūs to sapratīsiet.
Nesaprotu un nekad nesapratīšu.
De Rokfors nolaida pistoli, tad pamāja vīriem. Viņi brāzās baznīcā iekšā, bet de Rokfors ar žestu norādīja, lai izturas klusu. Jau pēc dažiem rokas mājieniem viņi bija sapratuši, ka sešiem jāpaliek ārā, bet sešiem jāieņem pozīcijas baznīcas iekšpusē.
Malons apgāja apkārt lamatām, kurās gandrīz bija iekļuvusi Stefānija, un tuvojās metāla režģim. Pārējie sekoja. Viņš ievēroja sirdsveida piekaramo slēdzeni pie ķēdes.
Misiņš. Malons aptaustīja vārtus. Taču vārti darināti no bronzas.
Slēdzeni un ķēdi droši vien ierīkojis Sonjērs, Marks teica. Viduslaikos misiņš bija retums. Lai to pagatavotu, vajadzēja cinku, un to bija grūti iegūt.
Tā ir coeur-de-brass slēdzene, sacīja Kasiopeja. Tādas senāk šajā apvidū lietoja, lai sastiprinātu kopā vergu ķēdes.
Neviens negāja vārtiem klāt. Malons saprata, kāpēc. Tur varēja būt vēl vienas lamatas.
Ar zābaka purngalu viņš uzmanīgi parušināja nost smiltis un granti un pārbaudīja pamatu. Cieta zeme. Apgaismojis vārtus, viņš tos aplūkoja rūpīgāk. Labajā pusē tie turējās divās bronzas eņģēs. Tad Malons paspīdināja gaismu tālāk par režģiem. Dažas pēdas aiz vārtiem eja spēji pagriezās pa labi, un tur neko nevarēja saskatīt. Lieliski. Malons pārbaudīja ķēdi un slēdzeni.
Misiņš joprojām ir izturīgs. Mēs nevarēsim to notriekt nost.
Va'būt to var pārgriezt? ievaicājās Kasiopeja.
Varbūt, tikai ar ko?