Выбрать главу

Ejiet…

De Rokfors paraustīja plecus un pavērsa pistoles stobru pret Torvaldsenu.

Viņš ir jūds. Cita ticība.

Neuzstājiet! Malons sacīja Markam. Dariet, kā viņš liek. Malons cerēja, ka Marks sapratīs šobrīd jāpiekāpjas.

Labi. Kāpsim lejā, Marks piekrita.

Ari es gribētu iet kopā ar jums, Malons ieteicās.

Nē, sacīja de Rokfors. Tas attiecas tikai uz ordeni. Lai gan es nekad neesmu Nelu uzskatījis par vienu no mums, tomēr viņš devis zvērestu, un ar lo jārēķinās. Turklāt man var noderēt viņa ieteikumi. Savukārt jūs varat sagādāt ne­patikšanas.

Kā jūs zināt, ka tās nesagādās Marks?

Zinu. Citādi jūs visi mirsiet, pirms viņš paspēs izrāp­ties no tās bedres lai ari varbūt esat kristieši.

Marks devās lejā pa trepēm, aiz viņa kāpa de Rokfors. Marks norādīja pa kreisi un pastāstīja par kambari, ko viņi tikko bija atraduši.

De Rokfors ielika pistoli makstī un pavērsa lukturi uz priekšu.

Rādiet ceļu! Un atcerieties, kas notiks, ja radīsies sarež­ģījumi. '

Marks sāka iet uz priekšu, spīdinot savu lukturi. Viņi ap­gāja ap nodevīgo bedri, kur gandrīz bija iekritusi Stefānija.

Atjautīgi, sacīja de Rokfors, to aplūkodams.

Viņi atrada atvērto režģi.

Marks atcerējās Malona brīdinājumu un spēra soļus ļoti piesardzīgi. F.ja kļuva arvien šaurāka, tad spēji pagriezās pa labi. Vēl pēc dažiem soļiem bija ass pagrieziens pa kreisi. Viņš virzījās collu pa collai.

Tad Marks pagriezās pēdējo reizi un apstājās.

Luktura gaismā viņš ieraudzīja aptuveni desmit jardus platu un garu kambari ar augstiem, ieapaļiem griestiem. Kasiapejas minējums, ka apakšzemes velves ierīkojuši romieši, šķita pareizs: Galerija veidoja ideālu glabātavu, un skatie­nam atklājās brīnumaini dārgumi.

Vispirms Marks saskatīja nelielas, krāsainas skulptūras. Vairākas Jaunavas Marijas un Bērna statuetes. Apzeltītas sta­tujas, kas attēloja Mariju sērās pie Jēzus, kurš noņemts no krusta. Eņģeļi. Krūšutēli. Visi salikti rindās pie mugurējās sienas. Tad luktura gaismā zeltaini iemirdzējās taisnstūra lā­des. Dažas bija apdarinātas ar ziloņkaulu, citas izgreznotas ar oniksa un zelta mozaīku, vēl citas laistījās zeltītā un vara spīdumā un bija rotātas ar ģerboņiem un reliģiska rakstura ainām. Visas bija pārāk dārgas, lai būtu paredzētas tikai man­tu turēšanai. Tie bija relikviju šķirsti, izgatavoti svēto atlie­ku glabāšanai. Droši vien, steidzoties pārvest dārglietas šurp, tajos tika salikts viss, ko vien varēja.

Marks dzirdēja, ka de Rokfors noņem mugursomu, un telpu piepeši appludināja spilgti oranža gaisma no lampas, kam strāvu piegādāja baterijas. De Rokfors pasniedza tādu pašu ari Markam.

Šī derēs labāk.

Markam nepatika sadarboties ar šo briesmoni, bet viņš saprata, ka tas vajadzīgs. Viņš paņēma lampu, un abi sāka pētīt visu, kas atradās kambarī.

>5

Apklājiet viņu! Malons teica vienam no brāļiem, no­rādot uz Žofrē.

Ar ko? tas jautāja.

Elektrisko lampu vadi ietīti segā. Varu izmantot to. Malons norādīja uz baznīcas pretējo pusi aiz ugunskura.

Vīrietis īsu bridi apsvēra ierosinājumu, tad sacīja:

Oui. Dariet tā!

Malons lēni aizgāja līdz ģeneratoram un sameklēja segu, visu laiku pārdomādams situāciju. Atgriezies viņš apklāja Žofrē augumu. Trīs sargi bija aizgājuši pie otra ugunskura. Trīs pārējie atradās pie ieejas.

Viņš nebija nodevējs, čukstēja Henriks.

Visi palūkojās uz Torvaldsenu.

Viņš ienāca iekšā viens un pateica, ka de Rokfors ir šeit. Žofrē viņu atveda. Viņam tas bija jādara. Iepriekšējais mestrs licis apsolīt, ka jāpastāsta de Rokforam, tiklīdz būs atrasts Lielais mantojums. Žofrē citādi nevarēja. Viņš nav gribējis to darīt, bet paļāvies uz veco mestru. Viņš teica, lai es izlie­kos, lūdza man piedošanu un sacīja, ka raudzīsies, lai man nenotiek nekas ļauns. Diemžēl es nevarēju viņu nosargāt.

To viņš darīja muļķīgi, teica Kasiopeja.

Varbūt, Torvaldsens sacīja. Taču viņam ārkārtīgi sva­rīgs bija dotais vārds.

Vai viņš zināja, kāpēc par mantojumu vajadzēja stāstīt de Rokforam? Stefānija klusi jautāja.

Viņš tikai teica, ka mestrs paredzējis Marka sadursmi ar de Rokforu. Žofrē uzdevums bija raudzīties, lai viņi sa­stopas.

Marks nav pretinieks tādam kā de Rokfors, Malons sacīja. Markam vajadzīga palīdzība.

Gluži manas domas, Kasiopeja izrunāja tikai ar lūpām vien.

Malonam patika, kā viņai iezibsnījās acis.

Marks pētīja dārgumus. Viņš vēl nekad nebija redzējis tā­du bagātību. Relikviju šķirstos bija sudrabs un zelts gan monētas, gan neapstrādāts metāls. Tur bija zelta dināri, sud­raba drahmas un bizantiešu monētas, saliktas kārtīgās rin­dās. Un dārgakmeņi. Trīs šķirsti bija pilni ar tiem. Neaptve­rams daudzums. Marks redzēja arī vīna kausus un relikviju traukus no ziloņkaula, stikla un sudraba. Dažus rotāja relje­fas figūras un dārgakmeņi. Marks gudroja, kādu svēto at­liekas tur glabājas. Ielūkojies kādā kristāla traukā un izlasī­jis uzrakstu, viņš iesaucās:

De Molē!

De Rokfors pienāca tuvāk.

Traukā atradās nomelnējušu kaulu fragmenti. Markam bi­ja zināms šis nostāsts. Žaks de Molē bija sadedzināts dzīvs uz kādas salas Sēnas upē Parīzes Svētās Dievmātes katedrā­les tuvumā, viņš kliedzis, ka nav vainīgs, un lādējis Filipu Ceturto, kurš vienaldzīgi nolūkojies nāvessoda izpildē. Nak­tī brāļi pārpeldējuši pār upi un izrakņājuši karstos pelnus, tad peldējuši atpakaļ, mutē turēdami pa pusei pārogļotos de Molē kaulus. Nu viņš raudzījās uz šiem kauliem.

De Rokfors pienāca klāt un nomurmināja lūgsnu.

Skat, ko viņi izdarījuši!

Taču Marks saprata vēl ko vairāk.

Tas nozīmē, ka šo vietu kāds apmeklējis pēc tūkstoš trīs simti četrpadsmitā gada. Brāļi droši vien turpināja nākt šurp, līdz visi bija miruši. Par šo vietu zināja pieci. Četrpadsmitā gadsimta vidū viņus, jādomā, paņēma "melnā nāve". Taču noslēpumu viņi neizstāstīja nevienam, un ziņa par šīs velves atrašanās vietu bija zudusi uz mūžīgiem laikiem. Marku pārņēma skumjas.

Viņš pavērsa gaismu pret kambara sienu un ieraudzīja ap­tuveni četrdesmit krucifiksus, kā arī melnkoka statuetes da­žādos st'los, sākot ar romāņu un bizantiešu stilu līdz pat vē­lajai gotikai. Kokgriezumi bija tik smalki, ka tēli gandrīz Šķita elpojam.

Iespaidīgi, sacīja de Rokfors.

Tās bija neaprēķināmas bagātības. Akmens nišas gar divām sienām bija pieblīvētas pilnas. Marks bija sīki pētījis viduslaiku kokgriezumu vēsturi un saturu muzeju krājumos, bet nu viņa priekšā atradās plaša, iespaidīga viduslaiku amatnieku mākslas izstāde.

Labajā pusē uz akmens pjedestāla viņš ieraudzīja milzīga apjoma grāmatu. Apvāks arvien vēl mirdzēja šķiet, tas bi­ja apzeltījums un bija rotāts ar pērlēm. Acīmredzot grā­matu kāds jau bija vēris vajā, jo zem tās atradās sagumzīta pergamenta lapas. Marks pieliecās, apgaismoja sadriskātās lapas un redzēja latīņu burtus. Viņš izlasīja dažus vārdus un saprata, ka tā reiz bijusi inventāra grāmata.

De Rokfors arī to pamanīja.

Kas tas ir?

Grāmatvedības atskaites. Sonjērs droši vien gribējis tās aplūkot, kad atradis šo vietu. Taču ar pergamentu jāapietas uzmanīgi.

Zaglis. Lūk, kas viņš bijis. Parasts zaglis. Viņam nebija tiesību te neko ņemt.

Vai mums ir tiesības?

Tas pieder mums. To atstājis pats de Molē. Viņu piesita pie durvīm kā pie krusta, tomēr viņš neko neizstāstīja. Šeit ir viņa kauli. Tas viss ir mūsu īpašums.