Marka uzmanību piesaistīja daļēji atvērta lāde. Viņš to apgaismoja, ieraudzīja pergamenta lapas un lēni vēra vaļā vāku. Marks neuzdrošinājās pieskarties lapām, kas bija saliktas kaudzē, tāpēc nolēma izlasīt, kas rakstīts uz pašas augšējās. Tā bija senā franču valoda. Marks to zināja labi diezgan, lai saprastu, ka tas ir testaments.
Dokumenti, ko glabājis ordenis. Šī lāde droši vien ir pilna ar trīspadsmitā un četrpadsmitā gadsimta testamentiem un aktiem. Viņš pašūpoja galvu. Brāļi līdz pašām beigām rūpējās, lai pienākums būtu izpildīts. Marks pārdomāja varbūtējās iespējas. Ko mēs varam uzzināt no šiem dokumentiem?
Tas nav viss, pēkšņi ieteicās dc Rokfors. Te nav grāmatu. Nevienas pašas. Kur ir zināšanas?
Tas, ko jūs redzat, ir viss.
Jūs melojat. Vajag būt vairāk. Kur?
Marks ielūkojās de Rokforam sejā.
Viss ir tepat.
Nekrāpiet mani! Mūsu brāļi paslēpa zināšanas. Jūs to zināt. Filips tās neatrada. Tām jābūt kaut kur šeit. Es redzu pēc jūsu sejas. Ir kaut kas vēl. De Rokfors paņēma pistoli un pielika stobru Markam pie deniņiem.
Pasakiet!
Es drīzāk miršu.
Varbūt gribat, lai mirst jūsu māte? Vai jūsu draugi tur, augšā? Jo viņus es nošaušu vispirms, jums noskatoties, līdz uzzināšu to,'ko gribu zināt.
Marks pārdomāja. Viņš nebaidījās no de Rokfora savādi, bet bailes viņu nemāca nemaz -, taču viņš pats gribēja uzzināt patiesību. Tēvs bija meklējis ilgus gadus, bet neko netika atradis. Ko mestrs par viņu bija rakstījis mātei? Markam diemžēl nepiemīt apņēmība, kas nepieciešama, lai pabeigtu iesākto cīņu. Blēņas! Līdz tēva meklējumu risinājumam bija tikai daži soļi.
Labi. Nāciet!
Te ir drausmīgi tumšs, Malons teica brālim, kas, likās, bija noteicējs. Vai neiebilstat, ka iedarbināsim ģeneratoru un iedegsim lampas?
Mēs gaidām, kad atgriezīsies mestrs.
Viņiem lampas būs vajadzīgas lejā, un, kamēr sakārtosim aparatūru, paies vairākas minūtes. Jūsu mestrs negribēs gaidīt, kad pieprasīs gaismu. Malons cerēja, ka šis paredzējums var iespaidot sarga lēmumu. Vai no tā kāds ļaunums? Mēs tikai visu sagatavosim.
Labi. Lai iet!
Malons atgriezās pie pārējiem.
Viņš uzķērās. Sākam darboties. Stefānija un Malons paņēma vienu komplektu, bet Henriks un Kasiopeja otru. Katrā no abiem komplektiem ietilpa halogēnlampa uz oranža statīva. Ģenerators bija darbināms ar benzīnu. Viņi novietoja pa statīvam baznīcas abās pusēs un pavērsa lampas uz augšu. Vadi stiepās līdz altārim, kur atradās ģenerators.
Turpat blakus bija instrumentu soma. Kasiopeja sniedzās pēc tās, bet sargs viņu apturēja.
Man jāsavieno vadi. Šai ierīcei nav kontaktligzdu. Es tikai paņemšu skrūvgriezi.
Sargs minstinājās, tad atkāpās un nolaida pistoli. Kasiopeja iebāza roku somā un lēni izņēma skrūvgriezi. Ugunskura gaismā viņa savienoja vadus ar ģeneratora kontaktiem.
Pārbaudīsim savienojuma vietas ar lampām, viņa teica Malonam.
Viņi nevērīgā solī piegāja pie pirmā statīva.
Instrumentu somā ir mana bultu pistole, Kasiopeja čukstēja.
Šķiet, tās ir tieši tās jaukās mantiņas, ko izmantojāt Kopenhāgenā? Malons sacīja, nekustinot lūpas gluži kā vēderrunātājs.
Tās iedarbojas zibenīgi. Lai izšautu, man vajag tikai dažas sekundes.
Kasiopeja niekojās ap statīvu.
Cik bultu jums ir?
Viņa izlikās, ka beidz darboties.
Četras.
Abi devās pie otra statīva.
Mums ir seši viesi.
Divi pārējie ir jūsu ziņā.
Viņi apstājās pie otra statīva. Malons izdvesa:
Vajadzēs uz mirkli novērst viņu uzmanību un viņus apmulsināt. Man ir kāda ideja.
Kasiopeja izlikās kaut ko darām lampas mugurpusē.
Šķiet, īstais bridis.
SEŠDESMIT TREŠA NODAĻA
Marks gāja atpakaļ pa apakšzemes eju gar trepēm uz to vietu, ko pirmīt bija pētījuši Malons un Kasiopeja. Baznīca šķita pilnīgi tumša. Viņš bija paņēmis līdzi metāla grieznes, jo domāja, ka arī otrus vārtus droši vien slēdz ķēde.
Viņi nonāca -līdz sienā iegrebtajiem vārdiem.
Ar šo zīmi tu viņu uzvarēsi, de Rokfors izlasījis teica, tad pavērsa gaismu pret otrajiem vārtiem. Vai tur?
Marks pamāja un norādīja uz skeletu, kas bija atsliets pret sienu.
Viņš bija atnācis apskatīt. Tad Marks pastāstīja par maršalu, kas dzīvojis Sonjēra laikā, par Malona atrasto medaljonu, kas apstiprināja skeleta identitāti.
To viņš bija pelnījis, de Rokfors teica.
Vai jūsu rīcība ir krietnāka?
Es ierados te brāļu labā.
Gaismas aplī Marks ievēroja, ka zeme priekšā ir mazliet ieplakusi. Neteicis ne vārda, viņš apgāja melim apkārt, turēdamies tuvāk sienai un izvairīdamies no lamatām, ko de Rokfors, šķiet, nepamanīja, jo skatījās uz skeletu. Piegājis pie vārtiem, viņš ar grieznēm pārknieba misiņa ķēdi. Paturot prātā Malona brīdinājumu, viņš atbalstījās pret sienu un tikai tad vēra vaļā režģi.
Aiz tā bija tādi paši asi līkumi kā otrā ejā. Marks ļoti uzmanīgi virzījās uz priekšu. Lampas zeltainajā gaismā viņš pagaidām redzēja vienīgi klintis.
Marks pagriezās ap pirmo, tad ap otro stūri. De Rokfors turējās viņam aiz muguras, un abu lampu gaismā parādījās vēl kāda galerija, kas bija lielāka par pirmo bagātību kambari.
Telpā atradās dažāda lieluma un formas akmens plintusi. Uz tiem bija rūpīgi sakrautas grāmatas. Simtiem grāmatu.
Markam sažņaudzās pakrūtē, iedomājoties, ka manuskripti droši vien būs pilnīgi sabojāti. Lai gan kambaris bija vēss un sauss, laikazobs noteikti nebija saudzējis lapas un tinti. Būtu daudz labāk, ja grāmatas atrastos slēgtā konteinerā. Taču brāļi, kas grāmatas te bija noslēpuši, laikam gan nedomāja, ka paies septiņi gadu simteņi, līdz tās kāds atradīs.
Marks piegāja pie vienas kaudzes un aplūkoja augšējās grāmatas apvāku. Apzeltītais sudrabs, kas klāja koka vākus, bija nomelnējis. Marks pētīja gravīras, kas attēloja Kristu un, šķiet, Pēteri un Pāvilu. Viņš zināja, ka figūras izveidotas no māliem un vaska zem apzeltījuma. Itāļu meistarība. Vācu izdoma. Marks saudzīgi pavēra vāku un tuvināja gaismu. Aizdomas apstiprinājās. Daudzi vārdi nebija salasāmi.
Vai varat izlasīt? jautāja de Rokfors.
Marks papurināja galvu.
Tas jādara laboratorijā. Vajadzīga profesionāla restaurācija. Mēs nedrīkstam tās aiztikt.
Šķiet, kāds to ir jau darījis.
Marks palūkojās uz to pusi, kur de Rokfors pavērsa gaismu, un ieraudzīja uz grīdas sagāztu grāmatu kaudzi. Vāku detaļas bija pajukušas, lapas sačokurojušās kā pēc dedzināšanas.
Atkal Sonjērs, Marks teica. Paies gadi, iekams no tām varēs kaut ko uzzināt. Pieņemot, ka tajās patiešām atrodams kaut kas noderīgs. Tagad tām ir tikai vēsturiska vērtība.
Tās pieder mums.
Kāds gan no tām labums, Marks domāja.
Taču viņam nelika mieru citas domas. Sonjērs bija braucis Šurp. Neapšaubāmi. Dārgumu kambaris viņam bija nodrošinājis bagātību viņš gluži viegli laiku pa laikam aizvedis no šejienes tīru sudrabu un zeltu. Ja viņš ņemtu monētas, varētu rasties jautājumi. Banku ierēdņi vai eksperti gribētu uzzināt, kur tās ņemtas. Taču neapstrādāts dārgmetāls varēja lieliski noderēt divdesmitā gadsimta sākumā, kad ekonomikas pamatā daudzviet bija zelta vai sudraba krājumi.
Taču abats bija darījis ko vairāk.
Bagātību viņš izmantoja baznīcas labiekārtošanai, tur ierīkojot bezgala daudzas norādes par ko tādu, kam Sonjērs ticēja, par ko bija tik pārliecināts, ka padižojas ar to. Ar šo zīmi tu viņu uzvarēsi. Šie vardi bija ne vien apakšzemes ejā, bet ari Rennas baznīcā. Es nicinu šīs pasaules valstību un visu laicīgo greznību, jo mīlu savu Kungu Jēzu Kristu, kuru redzēju, kuru mīlēju, kuram ticēju un kuru pielūdzu. Miglains izteiciens no senas kapličas? Varbūt. Tomēr Sonjērs to izvēlējies ar nolūku.