Marks nodomāja, ka diezin vai brāļi to jekad dabūs zināt. Tomēr viņš gribēja zināt, tāpēc pētīja nākamo lappusi un pazina ķeburus.
Tas ir aramiešu valodā. Es varu izlasīt tikai dažus vārdus. Šī valoda mirusi pirms diviem tūkstošiem gadu.
Vārds incipit norāda, ka jābūt tulkojumam.
Marks saudzīgi šķīra lapas un ievēroja, ka aramiešu burti ir tikai četrās pirmajās. Tad viņš ieraudzīja vārdus, ko saprata. BRĀĻU VĀRDI. Latīņu valoda. Papīrs bija veca pergamenta tonī un saglabājies lieliski. Arī krāsainā tinte bija skaidri saskatāma. Virsraksts vēstīja: SĪMAŅA LIECĪBA
Marks sāka lasīt.
sešdesmit ceturta nodaļ a
Malons tuvojās vienam no brāļiem, kas, tāpat kā pārējie, bija ģērbies džinsos un vilnas jakā, ar cepuri galvā. Seši vēl bija ārpusē, tā teica de Rokfors, bet Malons nolēma, ka par tiem domās tad, kad būs ticis galā ar šiem sešiem.
Vismaz tad viņš būs bruņots.
Viņš vēroja, kā Stefānija paņem lāpstu un sāk rušināt ugunskuru, saraušot kopā pagales. Kasiopeja un Henriks joprojām atradās pie ģeneratora un gaidīja, kad Malons un Stefānija ieņems pozīcijas.
Viņš paskatījās uz Kasiopeju un pamāja.
Viņa parāva startera auklu.
Ģenerators pāris reižu nošķaudījās, tad apklusa. Viņa parāva vēl divas reizes, un motors sāka dobji rūkt. Lampas uz statīviem iekvēlojās un sāka spīdēt arvien gaišāk. Tās ātri sakarsa, un, iztvaikojot mitrumam, no stikla cēlās augšup sīki garaiņi, kas ātri izgaisa.
Malons redzēja, ka sargi vairs nav tik modri, jo raugās uz ģeneratoru un lampām. Tā bija kļūda no viņu puses. Taču viņu uzmanību vajadzēja novērst vēl ilgāk, lai Kasiopejai pietiktu laika izšaut četras bultas. Malonam vienu mirkli uzmācās šaubas par viņas šaušanas prasmi, bet viņš atcerējās, cik trāpīgi jaunā sieviete šāvusi Rennā.
Ģenerators turpināja trokšņot.
Kasiopeja tupēja blakus ģeneratoram pie instrumentu somas, izlikdamās, ka regulē skalas.
Lampas tagad dega vienmērīgi, un sargus, šķiet, tās vairs neinteresēja.
Pēkšņi viena lampa pārsprāga.
Pēc īsa brīža pārsprāga otra.
Uzzibsnīja balta gaisma un acumirklī atkal izdzisa. Malons šo brīdi izmantoja, lai belztu pa žokli brālim, kuram bija piegājis klāt.
Vīrietis sagrīļojās, tad sabruka zemē.
Malons atņēma viņam pistoli.
&
Stefānija paķēra no ugunskura degošu pagali un pavērsās pret sargu, kas dažu pēdu attālumā no viņas blenza uz pārsprāgušo lampu.
Ei! viņa iesaucās.
Vīrietis pagriezās. Stefānija svieda pagali. Sargs pastiepa roku, gribēdams atvairīt kvēlojošo lādiņu, bet tas trāpīja viņam pa krūtīm.
Vīrietis iekliedzās, bet Stefānija plakaniski ar lāpstu blieza viņam pa seju.
Malons redzēja, ka Stefānija met sargam ar pagali un iesit ar lāpstu. Tad viņš pameta skatienu uz Kasiopeju. Jaunā sieviete vienu bultu jau bija izšāvusi, jo pie tālākā ugunskura stāvēja vairs tikai trīs vīri. Tad viens no tiem ķēra ar roku pie stilba, otrs sarāvās un grābstīja jaku mugurpusē.
Abi saļima.
Pēdējais no īsmatainajiem sargiem redzēja, kas notiek ar viņa biedriem, un ātri apcirtās riņķī, lai paskatītos uz Kasiopeju, kura trīsdesmit pēdu tālāk bija nomērķējusi gaisa šauteni tieši uz viņu.
Vīrietis lēca, lai paslēptos aiz altāra.
Kasiopeja netrāpīja.
Malons zināja, ka viņai bultu vairs nav, un saprata, ka pēc brīža sargs šaus.
Viņš pasvārstīja pistoli rokā, bet negribēja to izmantot. Šāviena troksnis noteikti brīdinātu de Rokforu un saceltu kājās brāļus ārpus baznīcas. Tāpēc Malons metās uz altāri, atbalstījās pret altāra pamatni un, tikko sargs paslēja galvu, lai šautu, izklupa uz priekšu un spēra, notriekdams brāli zemē.
Tas jums izdevās, teica' Kasiopeja.
Manuprāt, jūs teicāt, ka neaizšausiet garām.
Viņš lēca.
Kasiopeja un Stefānija atbruņoja pakritušos brāļus. Pienāca Henriks un jautāja:
Vai viss kārtībā, Koton?
Pagājis laiciņš, kopš neesmu vingrinājies reaģēt. Patīkami apzināties, ka prasme nav zudusi.
Kā jūs izstrādājāt to numuru ar lampām? jautāja Henriks.
Malons smaidīja.
Gluži vienkārši paaugstinājām spriegumu. Viņš ar skatienu pētīja baznīcas iekšpusi. Kaut kas nebija lāgā. Kāpēc neviens no brāļiem ārpusē nereaģēja uz sprādzienu troksni? Vajadzēja jau būt klāt arī citiem.
Pistoles rokā turēdamas, pienāca klāt Kasiopeja un Stefānija.
Varbūt viņi ir tur tālāk drupās, Stefānija teica.
Varbūt viņu nemaz nav. Malons lūkojās uz baznīcas durvīm.
Viņi bija, to es varu apliecināt, baznīcā atskanēja vīrieša balss.
Malons pacēla pistoli.
Kas jūs esat?
Vīrietis apstājās blakus ugunskuram un pievērsa dziļi dobumos iegrimušo acu nopietno skatienu Žofrē apklātajam līķim.
Vai mestrs viņu nošāva?
Bez žēlastības.
Vīrieša sejā ievilkās cieti vaibsti, un viņš kaut ko murmināja. Varbūt lūgšanu. Tad viņš teica:
Esmu ordeņa kapelāns. Brālis Žofrē zvanīja arī man pēc tam, kad bija piezvanījis mestram. Es ierados, lai novērstu vardarbību. Taču mēs aizkavējāmies.
Malons nolaida pistoli.
Vai arī jūs piedalījāties uzdevumā, ko pildīja Žofrē?
Kapelāns pamāja.
Viņš negribēja neko stāstīt de Rokforam, bet bija devis vārdu iepriekšējam mestram, kapelāns klusi un maigi sacīja. Nu viņš atdevis arī dzīvību.
Malons gribēja zināt.
Kas te īsti notiek?
Saprotu jūsu apmulsumu.
Nē, jūs nesaprotat, ieteicās Henriks. Nabaga jauneklis ir miris.
Un es sēroju par viņu. Viņš godam kalpoja ordenim.
Viņš darīja muļķīgi, zvanot de Rokforam, sacīja Kasiopeja. Viņš sagādāja nepatikšanas.
Mūsu iepriekšējais mestrs dzīves pēdējos mēnešos ierosināja sarežģītu notikumu virkni. Viņš man stāstīja par savu plānu, pateica» kas ir mūsu senešals un kāpēc viņš uzņēmis senešalu ordenī. Mestrs izstāstīja par senešala tēvu, par to, kas gaidāms turpmāk. Es, tāpat kā brālis Žofrē, apsolīju paklausīt mestram. Mēs zinājām, kas notiek. Taču senešals nezināja. Viņš arī nezināja par manu lomu. Mestrs teica, ka es nedrīkstu iesaistīties, līdz brālis Žofrē lūgs man palīdzību.
Jūsu mestrs ir lejā kopā ar manu dēlu, teica Stefānija. Koton, mums jādodas turp.
Malons dzirdēja, cik satrauktā tonī viņa to saka.
Senešals un de Rokfors nespēj pastāvēt līdzās, sacīja kapelāns. Viņi atrodas it kā spektra pretējos galos. Ordenī abiem nav vietas. Taču iepriekšējais mestrs šaubījās, vai senešals spēs uzveikt de Rokforu vienatnē. Viņš cieši pavērās uz Stefāniju. Tāpēc šeit esat jūs. Mans mestrs ticēja, ka jūs varat dot dēlam spēku.
Stefanijai, šķiet, nebija noskaņojuma mistiski prātot.
Šīs muļķības dēļ mans dēls var aiziet bojā.
Šis ordenis gadsimtiem ilgi pastāvējis, piedaloties kaujās un sadursmēs. Tāds ir mūsu izvēlētais ceļš. Iepriekšējais mestrs patiešām rosināja konfrontāciju. Viņš zināja, ka de Rokfors un senešals cīnīsies. Taču viņš gribēja, lai šī būtu nozīmīga cīņa, lai tā beidzas ar noteiktu rezultātu. Tāpēc viņš abiem sniedza norādes par Lielo mantojumu. Mans mestrs zināja, ka mantojums ir kaut kur netālu, taču es šaubos, vai viņš ticēja, ka viens vai otrs to atradīs. Tomēr mestrs zināja, ka radīsies sadursme un noskaidrosies uzvarētājs. Mestrs arī zināja ja uzvarētājs būs de Rokfors, tad viņš drīz vien atsvešinās brāļus, kas bijuši viņa sabiedrotie, un tas ir jau noticis. Divu brāļu nāve mūs smagi nomāc. Visi ir vienisprātis, ka būs jāmirst vēl citiem…