Выбрать главу

Šaubas atstājās no manis. Bēdas izgaisa. Apmul­sums pārvērtās skaidrībā. Jēzus nebija miris. Viņš bija dzīvs. Tas Kungs bija augšāmcēlies manī. Jutu viņa klātbūtni tikpat tieši kā tad, kad viņš kādreiz stāvēja man blakus. Atcerējos, ko viņš man daudzkārt bija tei­cis. "Sīmani, ja tu mani mili, tad atradīsi manas avis." Beidzot es sapratu, ka, mīlot tā, kā mīlēja viņš, ikviens spēs iepazīt to Kungu. Darot tā, ka darīja viņš.

mēs visi varam iepazit to Kungu. Dzīvot tā, kā dzī­voja viņš, mēs atradīsim ceļu uz atpestīšanu. Dievs bija nācis no debesim, lai iemiesotos Jēzū un taptu pa­zīstams caur viņa vārdiem un darbiem. Viņa mācība bija skaidra. Rūpējies par tiem, kuri trūkumā, mierini apbēdinātos, palīdzi atraidītajiem. Dari tā, un tas Kungs būs iepriecināts. Dievs ņēma Jēzus dzīvību, lai mēs varētu saprast. Es gluži vienkārši biju pirmais, kas pieņēma šo patiesību. Uzdevums kļuva skaidrs. Mācībai jādzīvo ar mani un citiem, kuri tic tāpat kā es.

Kad pastāstīju par savu vīziju Jānim un Jēkabam, arī viņi saprata. Pirms gājām projām no Jeruzālemes, mēs atgriezāmies vietā, kur redzēju vīziju, un izrakām no zemes Jēzus ķermeņa atliekas. Paņēmām tās līdzi un noglabājām alā. Nākamajā gadā atgriezāmies un savācām viņa kaulus. Tad es uzrakstīju šo stāstu un noliku pie Jēzus, jo kopā tie ir Vārds.

SEŠDESMIT SESTĀ NODAĻA

Marks bija apmulsis un izbrīnījies. Viņš zināja, kas ir Sī­manis.

Sākumā viņa vārds aramiešu valodā bija Cephas, tad grie­ķu vārds Petros, kas nozīmēja akmeni. Beidzot viņš kļuva par Pēteri, un evaņģēliji vēstīja, ka Kristus sacījis: "Uz šās klints es gribu celt savu draudzi."

Šī liecība bija pirmais jēgpilnais no visiem' senajiem vēstī­jumiem, ko Marks bija lasījis. Nekādu pārdabisku notikumu vai brīnumainu parādību. Nekā, kas būtu pretrunā ar vēs­turi vai loģiku. Nevienas neatbilstīgas detaļas, kura liktu šaubīties par ticamību. Tikai vienkārša zvejnieka liecība par diženu cilvēku, kura labie darbi un laipnie vārdi dzīvojuši vēl pēc viņa nāves, vārdi, kas iedvesmojuši zvejnieku turpi­nāt to, ko bija uzsācis šis cilvēks.

Sīmanim trūka tāda intelekta un spēju, lai sīki izstrādātu reliģiskās idejas, kas tapa daudz vēlāk. Viņa izpratne saistī­jās tikai ar cilvēku Jēzu, kuru viņš pazina un kuru Dievs bija paņēmis ar vardarbīgu nāvi. Sīmanim bija skaidrs lai pazītu Dievu, lai kļūtu par daļu no Viņa, jālīdzinās Jēzum. Mācība var dzīvot tikai tad, ja Sīmanis un citi, kas nāk pēc viņa, tai iedveš dzīvību. Tādējādi nāvei nav varas pār Jēzu. Notiks augšāmcelšanās nevis burtiskā, bet garīgā nozīmē. Sīmanis juta, ka Jēzus ir augšāmcēlies un dzīvo, un šajā ne­parastajā brīdī kādā rudens vakarā sešus mēnešus pēc Jēzus sodīšanas ar nāvi dzima kristīgā baznīca.

Tie augstprātīgie stulbeņi, de Rokfors murmināja. Ar savām lepnajām baznīcām un teoloģiskajām mācībām. Viss ir aplams no viena gala līdz otram.

Nav vis.

Kā jūs tā varat teikt? Nav ne krustā sišanas, ne tukša kapa, ne eņģeļu, kas pasludinātu par Kristus augšāmcelša­nos. Tā ir fikcija, ko radījuši cilvēki paši sava labuma dēļ. Taču šai liecībai ir noteikta jēga. Viss sācies ar vienu cilvē­ku, kurš kaut ko sapratis savā prātā. Mūsu ordeni noslaucī­ja no zemes virsas, mūsu brāļus spīdzināja un slepkavoja tā saucamās Kristus augšāmcelšanās vārdā.

Iznākums ir viens un tas pats. Radās baznīca.

Vai jūs kaut mirkli varat iedomāties, ka baznīca būtu piedzīvojusi tādu uzplaukumu, ja visas teoloģijas pamatā bū­tu viena vienkārša cilvēka personiskā atklāsme? Cik daudz piekritēju baznīca tad būtu ieguvusi?

Jēzus taču bija vienkāršs cilvēks.

. Taču vēlāk .cilvēki viņam piešķīra Dieva statusu. Un, ja kāds to apšaubīja, viņu pasludināja par ķeceri un sadedzi­nāja uz sārta. Katarus tieši šeit, Pirenejos, iznīcināja par ne­ticību.

t Tie agrīnie baznīcas tēvi rīkojās tā, kā toreiz vajadzēja. Lai izdzīvotu, viņiem notikumi bija jāizpušķo.

Vai jūs atzīstat par labu to, ko viņi darīja?

Kas darīts padarīts.

Mēs to varam vērst par labu.

Markam ienāca prātā kāda doma.

Sonjērs noteikti šo ir lasījis.

Un viņš nevienam nestāstīja.

Pareizi. Pat viņš saprata, cik tas būtu veltīgi.

Viņš nestāstīja tāpēc, ka tad būtu zaudējis personisko bagātības krātuvi. Viņš bija negodīgs. Zaglis.

Varbūt. Taču uzzinātais noteikti viņu iespaidoja. Viņš baznīcā atstājis tik daudz norāžu. Sonjērs bija mācīts vīrs un prata latīņu valodu. Ja viņš šo atrada un esmu pārliecināts, ka tā bija, viņš saprata. Tomēr nolika visu atpakaļ slēptu­vē un aizslēdza vārtus. Marks lūkojās osuārijā. Vai patie­šām viņš redz Jēzus kaulus? Viņu pārņēma skumjas, iedo­mājoties, ka arī no tēva tagad palikuši tikai kauli. Marks stingri raudzījās uz de Rokforu un uzdeva jautājumu, kura atbildi viņš no tiesas gribēja zināt. Vai jūs nogalinājāt manu tēti?

bļ*

Malons redzēja, ka Stefānija steidzas uz trepju pusi, rokā turot sargam atņemto pistoli.

Vai tu domā kāpt lejā?

Varbūt viņš mani ienīst, tomēr ir mans dēls.

Malons saprata, ka Stefanijai jāiet, bet negribēja laist viņu vienu.

Iešu kopā ar tevi.

Es gribu to nokārtot viena.

Man pie astes, ko tu gribi. Es eju.

Iešu ari es, ieteicās Kasiopeja.

Henriks satvēra viņas roku.

Nē. Palieciet! Tas jāatrisina viņiem pašiem.

Kas jāatrisina? Kasiopeja noprasīja.

Kapelāns spēra soli uz priekšu.

Senešalam un mestram nepieciešams izaicināt vienam ot­ru. Senešala māte ir šajā notikumā iesaistīta ar noteiktu no­lūku. Lai iet! Viņai jābūt lejā pie viņiem.

Stefānija nozuda altāra bedrē, un Malons no augšas no­skatījās, kā viņa sāniski nolec no trepēm, izvairoties no la­matām. Tad viņš sekoja, turot lukturi vienā rokā, bet pistoli otrā.

Uz kuru pusi? Stefānija čukstēja.

Malons ar žestu norādīja, lai viņa klusē. Tad izdzirdēja balsis. No kreisās puses, kur viņš un Kasiopeja bija atraduši kambari.

Turp, viņš bez skaņas izteica.

Malons zināja, ka ejā lamatu nav gandrīz līdz ieejai kam­bari. Tomēr viņi virzījās uz priekšu ļoti lēni. Ieraudzījis ske­letu un sienā iegrebtos vārdus, Malons saprata, ka jābūt pie­sardzīgiem.

Balsis bija saklausāmas skaidrāk.

• 'T ■

>J<

Es jautāju, vai jūs nogalinājāt manu tēti, Marks skaļi sacīja.

Jūsu tēvs bija vājš cilvēks.

Tā nav atbilde.

Tajā naktī, kad viņš izdarīja pašnāvību, es biju tur. Se­koju viņam līdz tiltam. Mēs sarunājāmies.

Marks klausījās.

Viņš jutās vīlies. Un dusmīgs. Viņš bija atrisinājis to krip­togrammu, kas bija viņa dienasgrāmatā, bet tā neko neiz­skaidroja. Jūsu tēvam gluži vienkārši nebija spēka turpināt pētījumus.

Jūs par manu tēti nezināt neko.

Gluži otrādi. Es viņu esmu vērojis gadiem ilgi. Viņš ķē­rās te pie viena temata, te pie cita, neko neatrisinot līdz ga­lam. Tas viņam radīja profesionālas un personiskas problē­mas.

Acīmredzot viņš atrada diezgan, lai norādītu mums ceļu šurp.

Nē. To atrada citi.

Jūs nemēģinājāt viņu atturēt, neļaut, lai viņš pakaras?

De Rokfors paraustīja plecus.

Kāpēc? Viņš bija nolēmis mirt, un es nedomāju, ka man vajadzētu viņu atturēt.

Tātad jūs gluži vienkārši aizgājāt un ļāvāt viņam mirt?

Es neiejaucos lietās, kas neattiecas uz mani.