Jūs esat nelietis. Marks spēra soli uz priekšu. De Rokfors pacēla pistoli. Marks arvien vēl turēja rokā grāmatu no osuārija. Nu. Šaujiet!
De Rokfors neapmulsa.
Jūs nogalinājāt brāli un zināt, kāds par to ir sods.
Tā bija jūsu vaina, ka viņš gāja bojā. Jūs viņu sūtījāt.
Te nu bija. Vai jūs esat izņēmums un likumi attiecas tikai uz mums pārējiem? Lodi raidījāt jūs.
Tā bija pašaizsardzība.
Nolieciet grāmatu!
Ko jūs ar to darīsiet?
To, ko darīja paši pirmie mestri. Es to izmantošu pret Romu. Vienmēr esmu brīnījies, kā ordenim tik strauji izdevās gūt panākumus. Kad pāvesti mūs mēģināja apvienot ar Maltas ordeni, mēs to nekad nepieļāvām. Izrādās, tikai tāpēc, ka bija šī grāmata un kauli. Romas baznīca nevarēja atļauties, lai par tiem uzzina sabiedrība.
Ko domāja viduslaiku pāvesti, uzzinot, ka Kristus fiziskā augšāmcelšanās ir mīts? Protams, viņi nevarēja būt par to droši. Šī liecība varēja būt tikpat fiktīva kā evaņģēliji. Tomēr šīs liecības vārdi bija pārliecinoši, un kaulus ignorēt bija grūti. Tolaik bija tik daudz relikviju. Svēto atliekas greznoja ikvienu baznīcu. Cilvēki ticēja un nešaubījās. Nav iemesla domāt, ka šie kauli tiktu ignorēti, turklāt tie bija visnozīmīgākā relikvija. Tāpēc mestri izmantoja to, ko zināja, un draudi bija iedarbīgi.
Un mūsdienās?
Tagad ir pilnīgi citādi. Pārāk daudz cilvēku, kuri netic nekam. Modernajā pasaulē ir milzum daudz jautājumu, un evaņģēliji uz tiem reti sniedz atbildi. Tomēr šī liecība ir kas cits. To ļoti daudzi uzskatīs par jēgpilnu.
Tātad jūs grasāties kļūt par moderno Filipu Ceturto.
De Rokfors nospļāvās.
Lūk, ko es domāju par viņu. Viņam šīs zināšanas bija vajadzīgas, lai valdītu pār baznīcu un lai pār to varētu valdīt arī viņa mantinieki. Taču viņš par alkatību samaksāja. Tāpat kā visa viņa dzimta.
Vai jūs domājat, ka spēsiet valdīt pār kaut ko?
Es nevēlos valdīt. Taču es gribētu redzēt visu to uzpūtīgo prelātu sejas, kad viņi skaidros šo Sīmaņa jeb Pētera liecību. Viņa kauli galu galā glabājas Vatikānā. Ap viņa kapu ir uzbūvēta katedrāle, viņa vārdā nosaukta bazilika. Viņš ir pirmais svētais, viņu pirmais pāvests. Kā viņi izskaidros Pētera vārdus? Vai jūs gribētu paklausīties, kā viņi mēģina to darīt?
Kas var apgalvot, ka tie ir viņa vārdi?
Kas var apgalvot, ka Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēliju vārdus teikuši viņi paši?
Varbūt, pārvēršot visu, nekas labs netiks sasniegts.
Jūs esat tikpat vājš kā tēvs. Trūkst dūšas cīņai. Vai jūs to slēptu? Neteiktu nevienam? Ļautu, lai ordenis nīkuļo aizmirstībā, kritis negodā alkatīga karaļa dēļ? Tādu vārguļu dēļ kā jūs mēs esam nokļuvuši šādā situācijā. Jūs un jūsu mestrs labi saderējāt kopā. Ari viņš bija vājš.
Marks bija dzirdējis diezgan un pēkšņi pacēla kreiso roku, kurā turēja lampu, pavērsdams staru kūli tā, ka tas uz, mirkli apžilbināja de Rokforu. Viņš samiedza acis un pacēla roku, lai aizsargātos no spilgtās gaismas, bet vienlaikus nolaida pistoli.
Marks izspēra ieroci viņam no rokas, tad metās projām no kambara. Aiz metāla vārtiem viņš pagriezās uz trepju pusi, bet paspēra tikai dažus soļus.
Desmit pēdu attālumā viņš ieraudzīja gaismu. Tur bija Malons un viņa māte.
Mugurpusē parādījās de Rokfors.
Atskanēja pavēle "Stāt!", un Marks apstājās.
De Rokfors nāca tuvāk.
Marks redzēja, ka māte paceļ pistoli.
Meties zemē, Mark! viņa sauca.
Tomēr viņš palika stāvam.
De Rokfors nu bija tieši aiz muguras. Marks juta pakausim pieskārāmies pistoles stobru.
Nolaidiet ieroci! viņš teica Stefanijai.
Pistoli pacēla Malons.
Jūs nevarat nošaut mūs abus.
Nē. Bet šo vienu es varu nošaut.
Malons apsvēra iespējas. Nevarēja šaut uz de Rokforu, netrāpot Markam. Taču kāpēc Marks bija apstājies un ļāvis, lai de Rokfors viņu paņem uz grauda?
Nolaid pistoli! Malons klusi sacīja Stefanijai.
Nē.
Es darītu tā, kā viņš ieteic, de Rokfors piebilda.
Stefānija nepakustējās.
Viņš tā kā tā grasās Marku nošaut.
Varbūt, sacīja Malons. Tomēr neprovocēsim viņu.
Malons zināja, ka Stefānija agrāko kļūdu dēļ jau reiz zaudējusi dēlu. Viņa negrasījās pieļaut, lai Marku viņai atņem. Malons vērīgi pētīja Marka seju. Tajā nebija ne miņas no bailēm. Viņš pavērsa lukturi pret grāmatu, ko Marks turēja rokā.
Vai tas ir meklētais?
Marks pamāja.
Lielais mantojums, turklāt vēl tur ir daudz dārgumu un dokumentu.
Vai bija vērts?
Ne jau es varu spriest par to.
Bija vērts, paziņoja de Rokfors.
Un ko nu? Malons jautāja. Jums vairs nav, kur iet. Jūsu vīri ir atbruņoti.
To izdarījāt jūs?
Ne gluži. Šeit ir jūsu kapelāns ar bruņinieku grupu. Šķiet, noticis dumpis.
Marks saprata, ka šis ir tas brīdis. Mestrs mātei bija rakstījis, ka Markam nepiemīt apņēmība pabeigt iesākto cīņu. Sākt šķita viegli, turpināt vēl vieglāk, bet kaut ko pabeigt
To mēs vēl redzēsim, sacīja de Rokfors. Es teikšu vēl tikai vienu reizi, misis Nela, nolaidiet ieroci! Misters Malons pareizi sapratis. Ko es varu zaudēt, nošaujot jūsu dēlu?
Malons aizvien vēl centās novērtēt situāciju un apsvērt iespējas. Tad Marka lampas gaismā viņš ievēroja, ka ejas grīda ir mazliet ieplakusi. Ieliekums bija pamanāms tikai tad, ja cilvēks jau iepriekš zināja, kam pievērst uzmanību. Lamatas pletās gandrīz visā ejas platumā no tās vietas, kur stāvēja Malons, līdz Markam. Malons ielūkojās Markam acīs un redzēja, ka viņš zina par lamatām. Jaunais vīrietis viegli pamāja, un Malons saprata, kāpēc Marks apstājies. Viņš gribēja, lai de Rokfors nāk viņam tieši aiz muguras.
Acīmredzot bija īstais brīdis pielikt punktu.
Šeit un tagad.
Malons ar ātru kustību izrāva Stefanijai no rokas pistoli.
Ko tu dari? viņa iesaucās.
Malons tūlīt atkal pievērsa skatienu de Rokforam, bet ar lūpām vien, bez skaņas izteica: "Grīda," un redzēja, ka Stefānija sapratusi.
Viņš saspringti domāja, kā rīkoties tālāk.
Gudrs gājiens, de Rokfors teica.
Stefānija apklusa. Malons teica:
Lai tā būtu. Nākamais gājiens ir jūsu. Lai gan viņš skatījās uz de Rokforu, šie vārdi bija domāti Markam.
allaž bija izrādījies pārāk grūti. Taču šoreiz vairs tā nebūs. Viņa mestrs bija veicis režiju un lomu tēlotāji rīkojušies atbilstoši scenārijam. Laiks pabeigt spēli. Reimons de Rokfors radīja draudus ordenim. Viņa dēļ jau miruši divi brāļi, un grūti bija pateikt, cik tālu viss vēl var iet. Marks un de Rokfors ordenī nevarēja pastāvēt līdzās. Viņa mestrs to acīmredzot bija sapratis. Tāpēc vienam vajadzēja aiziet.
Marks zināja, ka vienu soli uz priekšu grīdā ir dziļa bedre, kuras dibenā atrodas bronzas iesmi vismaz viņš cerēja, ka tie tur ir. De Rokforu bija pārņēmis niknums, tāpēc viņš steidzās bez apdoma, neapjaušot briesmas. Tieši tādā pašā veidā Marka ienaidnieks vadītu ordeni. Upuri, ko septiņos gadu simteņos nesuši brāļi, izrādītos veltīgi tie tiktu ziedoti mestra augstprātībai.
Kad Marks lasīja Sīmaņa liecību, viņš beidzot guva vēsturisku apstiprinājumu savam reliģiskajam skepticismam. Bībelē sastopamās pretrunas un to trūcīgais izskaidrojums viņam vienmēr bija licis raizēties. Markam šķita, ka reliģija ir līdzeklis, ko cilvēki izmanto, lai manipulētu ar citiem cilvēkiem. Cilvēka prāta tieksme rast atbildes pat uz tādiem jautājumiem, uz kuriem atbildes nebija, radīja iespēju, ka neticamais kļūst par evaņģēliju. Ticība, ka nāve nenozīmē beigas, sniedza zināmu mierinājumu. Vēl vairāk. To it kā bija pierādījis Jēzus, fiziski augšāmceldamies no kapa un piedāvādams šādu atpestīšanu visiem, kuri ticēja.