No ķieģeļiem būvētās katedrāles priekšpusē zibsnīja policijas mašīnu sarkanās un baltās signālugunis. Policijai ieradās papildspēki, un viņš apbrīnoja faktu, ka tik nelielai pilsētai kā Roskilde ir skaitliski tik liels policijas dienests. Cilvēki plūda šurp no tuvējā pilsētas laukuma. Notikuma vietā drīz vien radās haoss. Tas bija lieliski. Haosā de Rokfors allaž jutās kā zivs ūdenī, protams, ja vien viņš varēja būt noteicējs.
Viņš paskatījās uz tiem diviem, kuri kopā ar viņu bija katedrālē.
Vai esat ievainots? viņš jautāja tam, uz kuru Malons bija šāvis.
Vīrietis pavēra jaku un parādīja, cik labi noderējusi bruņuveste.
Tikai sāpīgs sitiens.
De Rokfors redzēja, ka no pūļa iznāk un tuvojas divi pārējie kalpotāji, kurus viņš bija sūtījis uz izsoli. Pa rāciju viņi bija pavēstījuši, ka Stefānija Nela izsolē nav ieguvusi gribēto. Tāpēc viņš tiem pavēlēja, lai atsūta Stefāniju šurp. Viņš bija domājis, ka Stefāniju varbūt varēs iebiedēt, bet tas neizdevās. Vēl ļaunāk, šādi de Rokfors bija pievērsis pārāk lielu uzmanību viņa darījumiem. Taču par to bija jāpateicas Kotonam Malonam. Viņa vīri bija pamanījuši Malonu izsolē, un viņš lika tiem Malonu aizturēt, kamēr pats runās ar Stefāniju Nelu. Acīmredzot arī šī iecere bija izgāzusies.
Tie abi pienāca klāt, un viens teica:
Mēs pazaudējām Malonu.
Es viņu atradu.
Viņš ir attapīgs. Tam vīram ir aknas.
De Rokfors zināja tas ir tiesa. Kad viņš uzzināja, ka Stefānija Nela grasās braukt uz Dāniju un tikties ar Malonu, viņš bija pārbaudījis datus par Kotonu Malonu. Ļoti iespējams, ka Malons ir iesaistīts viņas plānos, lai kādi tie būtu, tāpēc de Rokfors noskaidroja visu, ko vien spēja.
Viņa īstais vārds bija Harolds Ērls Malons. Viņš bija četrdesmit sešus gadus vecs, dzimis Amerikā, Džordžijas štatā. Viņa māte arī bija no Džordžijas, bet tēvs bija armijas cilvēks, beidzis Jūras kara spēku institūtu Anapolisā un uzdienējis līdz komandiera pakāpei. Viņa zemūdene nogrima, kad dēls bija desmit gadus vecs.
Malons sekoja tēva pēdās, mācījās Jūras kara spēku akadēmijā un beidza to kā trešais labākais savā kursā. Viņu uzņēma lidotāju skolā, un tur viņa sekmes bija tik labas, ka viņu izvēlējās apmācīt par lidotāju iznīcinātāju. Interesanti, ka, ticis mācībās līdz pusei, Malons piepeši lūdza jaunu nosūtījumu, tika uzņemts Džordžtaunas universitātes Juridiskajā fakultātē un, būdams norīkots darbā Pentagonā, ieguva grādu tieslietās. Tad viņu pārcēla uz armijas advokātu galveno korpusu, kur viņš deviņus gadus bija štata advokāts. Pirms trīspadsmit gadiem viņu pārcēla uz Tieslietu ministriju, uz Stefānijas Nelas jaunizveidoto Magelāna nodaļu. Tur viņš strādāja līdz. pagājušajam gadam, tad priekšlaikus atvaļinājās, būdams komandiera pakāpē.
Malons bija šķīries, un viņa četrpadsmit gadus vecais dēls kopā ar bijušo sievu dzīvoja Džordžijā. Tūlīt pēc atvaļināšanās Malons bija atstājis Ameriku un pārcēlies uz Kopenhāgenu. Viņš bija kaislīgs bibliofils; pēc reliģiskās piederības katolis, bet ne īpaši reliģiozs. Malons labi prata vairākas valodas, viņam nebija nekādu atkarību vai fobiju, viņu vadīja dziļa iekšējā motivācija un ārkārtīga atdevība. Viņam piemita eidētiska atmiņa*. Visumā Malons bija tieši tāds cilvēks, kādu de Rokfors labprāt vēlētos redzēt savu padoto, nevis pretinieku.
Vairākas aizritējušās minūtes bija to apstiprinājušas.
Pilnīgi skaidrs, ka Malonu nebiedēja sarežģītas situācijas, īpaši tad, ja viņš domāja, ka Slefanijai Nelai draud briesmas.
Arī de Rokfora jaunais biedrs pirms brīža bija demonstrējis lojalitāti un drosmi, lai gan, nolaupot Stefanijai Nelai somu, viņš bija rīkojies pārāk sasteigti. Viņam vajadzēja nogaidīt, kad Stefānija pēc tikšanās ar Kotonu Malonu atgriežas viesnīcā viena un neaizsargāta. Varbūt jauneklis šādi centās izpatikt dc Rokforam, zinādams, cik svarīga ir viņu misija. Varbūt tā bija gluži vienkārši nepacietība. Taču, kad jaunais cilvēks Apaļajā tornī bija iedzīts stūrī, viņa izvēle bija pareiza nevis gūsts, bet nāve. Tīrais kauns, taču tāds bija mācību process. Tie, kuriem pietika saprāta un spēju, tika uz augšu. Visi pārējie tika likvidēti.
De Rokfors pievērsās vienam no biedriem, kas bija atradies izsoles zālē, un jautāja:
Vai uzzinājāt, kas bija solītājs, kurš piedāvāja vislielāko summu?
Jaunais cilvēks pamāja.
Darbiniekam vajadzēja iedot tūkstoš kronas.
De Rokforu neinteresēja cilvēciskās vājības cena.
Kā viņu sauc?
Henriks Torvaldsens.
Kabatā sāka vibrēt mobilais tālrunis. De Rokfora vietnieks zināja, ka adresāts ir nevaļīgs, tāpēc bija skaidrs, ka zvanam ir svarīgs iemesls. Viņš atlocīja tālruni.
Tas brīdis ir tuvu, balss tālrunī teica.
Cik tuvu?
Vēl dažas stundas.
Negaidīta priekšrocība.
Jums būs uzdevums, de Rokfors teica tālrunī. Ir kāds cilvēks Henriks Torvaldsens. Bagāts dānis, dzīvo uz ziemeļiem no Kopenhāgenas. Šo to es zinu, bet man vajadzīga pilnīga informācija par viņu stundas laikā. Piezvaniet, kad esat to sagādājis.
Tad de Rokfors beidza sarunu un pagriezās pret padotajiem.
Mums jāatgriežas mājās. Taču pirms saulrieta jāpaveic vēl divi uzdevumi.
ASTOTA NODAĻA
Malonu un Stefāniju aizveda uz Policijas departamenta ēku Roskildes nomalē. Ceļā viņi nesarunājās, jo abi zināja gana, lai saprastu, ka labāk ir klusēt. Malons skaidri apzinājās, ka Stefānijas braucienam uz Dāniju nav nekāda sakara ar Magelāna nodaļu. Stefānija nekad neveica slepeno aģentu uzdevumus. Viņa bija trīsstūra virsotnē ziņojumus visi iesniedza viņai Atlantā. Turklāt iepriekšējā nedēļā, kad viņa Malonam zvanīja un teica, ka grib redzēties ar viņu, Stefānija skaidri lika noprast, ka uz Eiropu brauc pavadīt atvaļinājumu. Nez kādu atvaļinājumu, Malons domāja, kad viņi tika ievesti un atstāti spilgti apgaismotā telpā bez logiem.
A, starp citu, kafejnīcā Nikolaj bija lieliska kafija, viņš teica. Izdzēru arī tavējo. Protams, pēc tam, kad biju sekojis tam cilvēkam līdz Apaļā torņa augšai un noraudzījies, kā viņš nolec lejā.
Stefānija neteica neko.
Redzēju, ka tu paķēri somu, kas bija nokritusi uz bruģa. Vai nemanīji mirušo vīrieti, kas gulēja tai līdzās? Varbūt neievēroji viņu. Šķiet, tu ļoti steidzies.
Pietiks, Koton, viņa sacīja tonī, ko viņš labi pazina.
Es vairs nestrādāju tev.
Kāpēc tad esi šeit?
Katedrālē es pats uzdevu sev šo jautājumu, bet lodes traucēja domāt.
Stefānija nepaspēja atbildēt, kad atvērās durvis un telpā ienāca gara auguma vīrietis ar rudiem matiem un gaišbrūnām acīm. Tas bija Roskildes policijas inspektors, kas viņus bija atvedis no katedrāles, un rokā viņam bija Malona pistole Beretta.
Es piezvanīju Amerikas vēstniecībai, kā jūs pieprasījāt, inspektors teica Stefanijai. Tā apstiprina jūsu identitāti un statusu Tieslietu ministrijā. Gaidu atbildi no mūsu Iekšlietu ministrijas, kā rīkoties. Viņš pievērsās Malonam. Mister Malon, ar jums ir gluži citādi. Jums ir pagaidu uzturēšanās atļauja Dānijā kā veikala īpašniekam. Viņš parādīja ieroci. Mūsu likumi neatļauj nēsāt ieroci, kur nu vēl šaudīties ar to mūsu nacionālajā katedrālē, kas ir pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Man tīk pārkāpt tikai pašus svarīgākos likumus, Malons teica, neļaujot, lai policists domā, ka nobiedējis viņu.
Es protu cienīt humora izjūtu, mister Malon. Taču šī lieta ir nopietna. Nevis man, bet jums.