Taču dzīve pēc nāves neeksistēja.
Neeksistēja burtiskā nozīmē.
Toties cilvēka dzīve turpinājās tajās domās un darbos, ko viņš bija devis citiem cilvēkiem. Atminoties, ko Jēzus teicis un darījis, Sīmanis Pēteris saprata, ka mirušā drauga ticība ir augšāmcēlusies viņā. Jēzus mācības sludināšana, viņa darbu turpināšana kļuva par Sīmaņa atpestīšanas mēru. Neviens nedrīkst spriest tiesu par otru, tiesāt var tikai pats sevi. Dzīve nav bezgalīga. Mums ikvienam dots noteikts laiks, pēc tam kļūstam par pīšļiem gluži kā tie kauli osuārijā.
Marks varēja vienīgi cerēt, ka viņa dzīve bijusi kaut ko vērta, ka citiem viņš tādēļ paliks atmiņā.
Viņš ievilka elpu.
Un .pasvieda grāmatu Malonam, kas to saķēra.
Kāpēc jūs tā darījāt? jautāja de Rokfors.
Marks redzēja, ka Malons saprot, ko viņš grasās darīt.
Piepeši to saprata ari māte.
Marks to izlasīja viņas asaru apmiglotajās acīs. Viņš gribēja mātei teikt, ka nožēlo, ka viņam nav bijusi taisnība, ka viņš nedrīkstēja māti tiesāt. Viņa, šķiet, uztvēra Marka domas un spēra soli uz priekšu, bet Malons viņu atturēja.
Paej nost, Koton! viņa teica.
Marks šo brīdi izmantoja, lai pavirzītos dažus centimetrus tālāk, kur zem kājām arvien vēl bija cieta grīda.
Ejiet! de Rokfors teica. Dabūjiet grāmatu atpakaļ!
Noteikti.
Vēl viens solis.
Zeme vēl bija cieta.
Taču Marks negāja pie Malona, kā pavēlēja de Rokfors. Viņš pašāvās sānis, izvairīdamies no pistoles stobra pie pakauša, un apcirtās riņķī, ar elkoni iebelzdams de Rokforam pa ribām. Gados vecākajam vīrietim bija spēcīgi muskuļi, un Marks zināja, ka viņš nav līdzvērtīgs pretinieks de Rokforam. Taču viņam bija sava priekšrocība. De Rokfors sagatavojās cīņai, bet Marks tikai aptvēra viņu ar abām rokām un spēcīgi grūda uz priekšu, tā ka abi gāzās uz grīdas, kura Marks to zināja viņu svaru nenoturēs.
Viņš dzirdēja, ka māte iekliedzas: "Nē," tad izšāva de Rokfora pistole.
Marks bija pagrūdis viņa roku ar pistoli sānis, bet nezināja, kur trāpījusi lode. Viņi triecās pret ejas pamatni. De Rokfors bija gaidījis, ka atsitīsies pret cietu zemi, un sasprindzināja muskuļus, lai lēktu kājās. Taču, kad viņi iegāzās bedrē, Marks atslābināja tvērienu un palaida de Rokforu vaļā, tāpēc tas ar visu smagumu uzgāzās uz asajām smailēm.
Viņš pavēra muti un ievaidējās. Pār lūpām plūda asiņaini burbuļi.
Tajā dienā, kad iebildāt pret mestru, es teicu, ka jūs to nožēlosiet, Marks čukstēja. Jūsu laiks amatā ir beidzies.
De Rokfors centās runāt, bet asinis plūda straumēm, un viņam trūka elpas.
Tad viņš kļuva ļengans un vairs nekustējās.
Vai ar jums viss kārtībā? no augšas jautāja Malons.
Marks piecēlās. Viņa auguma svars bija palīdzējis uztriekt de Rokfora ķermeni uz smailēm. Viņš izrāpās no bedres un notīrīja granti un netīrumus no drēbēm un sejas.
Es tikko nogalināju cilvēku.
Viņš būtu nogalinājis tevi, teica Stefānija.
Tas nav visai labs aizbildinājums, tomēr man cita nav.
Pa mātes seju plūda asaras.
Man jau likās, ka tu atkal aiziesi.
Es cerēju, ka izvairīšos no tiem iesmiem, bet nezināju, kā rīkosies de Rokfors.
Jums vajadzēja viņu nonāvēt, sacīja Malons. Viņš nebūtu norimies.
Kur trāpīja lode? jautāja Marks.
Aizsvilpa garām, Malons teica. Viņš pacēla augšup grāmatu. Vai šo jūs meklējāt?
Marks pamāja.
Ir vēl daudz kas vairāk.
Es jau reiz jautāju vai bija vērts?
Marks ar roku pamāja uz eju.
Iesim paskatīties, un tad pasakiet.
SEŠDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA
ABATIJA DES FONTAINES
TREŠDIENA. DIVDESMIT ASTOTAIS JŪNIJS
DIVPADSMIT UN ČETRDESMIT MINŪTES DIENA
Marks lūkojās uz apļveida zāli. Brāļi atkal bija ģērbušies oficiālajos tērpos un pulcējušies konklāvā, lai izvēlētu mestru. De Rokfors bija miris un iepriekšējā naktī novietots Tēvu zālē. Bēru ceremonijas laikā kapelāns bija iebildis pret de Rokfora piemiņas saglabāšanu, un visi vienbalsīgi lēma, ka viņš nav pelnījis iekļaušanu hronikās. Klausoties kapelāna runā, Marks bija sapratis, ka visi pēdējo dienu notikumi bijuši nepieciešami. Diemžēl viņš bija nonāvējis divus brāļus vienu ar nožēlu, bet otru bez žēlastības. Marks lūdza Dievam piedošanu par pirmā brāļa nāvi, bet par de Rokfora bojāeju izjuta vienīgi atvieglojumu.
Tagad kapelāns uzrunāja konklāvu.
Klausieties, brāļi! Liktenis nav lēmis tā, kā cerēja mūsu pēdējais mestrs. Viņš gāja pa maldu ceļu. Pateicoties senešalam, esam atguvuši mūsu Lielo mantojumu. Viņš bija iepriekšējā mestra izraudzītais pēctecis. Viņš bija tas, kuru vecais mestrs sūtīja meklējumos. Viņš stājās pretī ienaidniekam, turot mūsu kopīgo labumu augstāk par savējo, un piepildīja to, ko mestri bija centušies panākt gadsimtiem ilgi.
Marks redzēja, ka brāļi piekrītot māj ar galvu. Vēl nekad viņš nebija izraisījis cilvēkos tik dziļu aizkustinājumu. Akadēmijā viņš bija turējies nomaļus no citiem, nedēļu nogalēs klejojis kopā ar tēvu, tad atkal bijis vientuļš, un dažu pēdējo dienu piedzīvojums bija pats pirmais viņa dzīvē.
Vakar no rīta Lielo mantojumu, nevienam nemanot, izcēla augšzemē un pārveda uz abatiju. Marks un Malons bija izcēluši osuāriju un grāmatu ar liecību. Atradumu viņš parādīja kapelānam, un viņi vienojās, ka jaunais mestrs izlems, kā ar to rīkoties.
Tagad pienācis laiks izlemt.
Šoreiz Marks nestāvēja kopā ar ordeņa virsniekiem. Viņš bija tikai viens no brāļiem, tāpēc atradās viņu pulkā. Viņš netika ievēlēts konklāvā, tāpēc kopā ar pārējiem nopietni vēroja, kā divpadsmit konklāva locekļi veiks savu uzdevumu.
Man nav šaubu, kā jārīkojas, sacīja viens no konklāva. Iepriekšējam senešalam jākļūst par mestru. Lai notiek tā.
Telpā iestājās klusums.
Markam gribējās iebilst. Taču to liedza statūti, un viņš tos bija pārkāpis jau diezgan.
Piekritu, teica otrs.
Pārējie desmit piekrītoši pamāja.
Tad lai tā notiek, runātājs sacīja. Tas, kurš bija mūsu senešals, tagad būs mūsu mestrs.
Vairāk nekā četrsimt brāļu izteica piekrišanu, un atskanēja skaļi aplausi.
Visi sāka skandēt vārdu beauseant.
Viņš vairs nebija Marks Nels.
Nu viņš bija mestrs.
Visi raudzījās uz viņu. Pagājies uz priekšu, viņš iegāja aplī, ko izveidoja konklāva locekļi. Viņš lūkojās uz vīriem, kurus apbrīnoja. Ordenim viņš bija pievienojies gluži vienkārši tādēļ, lai īstenotu sava tēva sapni un izvairītos no mātes. Viņš bija šeit palicis, jo iemīlēja gan ordeni, gan mestru.
Prātā ienāca vārdi no Jāņa evaņģēlija.
Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Caur viņu viss ir radies. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur viņu radusies, bet pasaule viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma. Bet tiem, kas viņu uzņēma, kas tic viņa vārdam, viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.
Sīmanis Pēteris viņu pazina un uzņēma, tāpat kā visi, kuri nāca pēc Sīmaņa, un viņu tumsība kļuva par gaismu. Var būt, ka viņi visi tagad ir Dieva bērni, pateicoties Sīmaņa neparastajai atklāsmei.