Skaļie saucieni aprima.
Viņš gaidīja, līdz zālē iestājās klusums.
Biju domājis, ka man pienācis laiks atstāt šo vietu, viņš klusi teica. Dažu pēdējo dienu laikā vajadzēja pieņemt daudzus grūtus lēmumus. Manis izdarītās izvēles dēļ domāju, ka vairs nebūšu brāļu pulkā. Esmu nogalinājis vienu no mums un nožēloju to. Tomēr tobrīd man nebija citas iespējas. Esmu nogalinājis mestru, bet par to neizjūtu nožēlu. Viņš sāka runāt skaļāk. Viņš apstrīdēja visu, kam mēs ticam. Viņa alkatība un pārsteidzība novestu mūsu ordeni līdz bojāejai. Viņam rūpēja viņa vajadzības un viņa vēlmes, nevis mūsējās. Viņš it kā dzirdēja sava skolotāja balsi un sajuta spēka pieplūdumu. Atceries visu, ko tev mācīju. Būdams jūsu vadītājs, es izvēlēšos jaunu virzienu. Mēs iznāksim atklātībā, taču nevis tādēļ, lai atriebtos, bet lai pasludinātu šai pasaulei, ka esam Kristus un Zālamana tempļa nabadzīgie bruņinieki. Tie mēs esam un būsim. Mūs gaida lieli uzdevumi. Nabadzīgajiem un apspiestajiem vajadzīgs aizstāvis. Mēs varam kļūt par viņu atpestītājiem.
Viņam ienāca prātā Sīmaņa rakstītie vārdi. "Mēs visi esam Dievam līdzīgi, visi tik vērti, lai taptu mīlēti, visi spējam augt garā kopā ar Dievu." Viņš nu bija pirmais mestrs pēc septiņsimt gadiem, ko vadīs šie vārdi.
Viņš cieši bija nolēmis rīkoties saskaņā ar tiem.
Tagad, krietnie brāļi, laiks atvadīties no Žofrē, kura upuris ļāva pienākt šai dienai.
Uz Malonu abatija atstāja dziļu iespaidu. Viņš, Stefānija, Henriks un Kasiopeja bija aicināti un ieradušies jau iepriekš, un viņiem tika izrādīta visa abatija. Šāds gods vēl nebija parādīts nevienam cilvēkam, kas nepiederēja pie ordeņa. Viņus pavadīja kapelāns, parādīja ikvienu stūrīti abatijā un sīki pastāstīja tās vēsturi. Tad viņš aizgāja, teikdams, ka drīz sāksies konklāvs. Pirms dažām minūtēm viņš bija atgriezies un ievedis viņus kapelā. Viņi bija nākuši piedalīties Zofrē bēru ceremonijā, ņemot vērā to, cik svarīga bijusi viņu loma Lielā mantojuma atrašanā.
Viņi sēdēja pirmajā solu rindā tieši pie altāra. Krāšņā kapela pati par sevi jau bija katedrāle, vieta, kur gadsimtu gaitā pulcējušies Tempļa ordeņa bruņinieki. Malons spēja nojaust viņu klātbūtni.
Stefānija sēdēja viņam blakus, bet otrpus viņai Henriks un Kasiopeja. Kad dziedāšana apklusa un Marks no altāra viņas puses ienāca kapelā, Malons dzirdēja, ka viņai aizraujas elpa. Pārējie brāļi bija ģērbušies rūsganās sutanās ar apsegtām galvām, bet Marks bija tērpies mestra baltajā apmetnī. Malons saņēma viņas trīcošo roku. Stefānija to cieši satvēra un uzsmaidīja viņam.
Marks piegāja pie Žofrē vienkāršā zārka.
Šis brālis atdeva dzīvību mūsu dēļ. Viņš izpildīja to, ko bija zvērējis. Tāpēc viņš tiks pagodināts, apglabājot viņu Tēvu zālē. Līdz šim tur bijuši tikai mestri. Tagad viņiem pievienosies šis varonis.
Neviens neteica ne vārda.
Turklāt tiek anulēts iebildums, ko izteicis brālis de Rokfors pret mūsu iepriekšējo mestru. Viņš tiks godināts, iekļaujot viņa vardu hronikās. Tagad atvadīsimies no brāļa Žofrē. Ar viņu mēs esam augšāmcēlušies.
Dievkalpojums ilga stundu, un Malons kopā ar pārējiem sekoja brāļiem uz Tēvu zāli. Tur zārku novietoja locolus blakus vecā mestra zārkam.
Tad viņi devās ārā no abatijas uz savām mašīnām.
Malons pamanīja Marka iekšējo mieru un redzēja, ka viņa attieksme pret māti kļuvusi siltāka.
Ko tagad darīsiet jūs, Malon? jautāja Kasiopeja.
Turpināšu grāmatu tirdzniecību. Drīz atbrauks mans dēls, lai vienu mēnesi pavadītu kopā ar mani.
Dēls? Cik viņam gadu?
Četrpadsmit, bet tiklab varētu būt trīsdesmit. Viņam ir pašam sava galvā.
Kasiopeja pasmaidīja.
Tad jau ļoti līdzīgs tēvam.
Vairāk gan mātei.
Malons pēdējo dienu laikā daudz bija domājis par Gēriju. Vēroiot, kā ķildojas Stefānija un Marks, Malonam nāca atmiņā doma, ka viņš cietis neveiksmi kā tēvs. Tomēr Gērija izturēšanās to neliecināja. Marks bija jurtes dziļi aizvainots, bet Gērijam lieliski veicās gan mācībās, gan sportā, un viņš nekad nebija iebildis, ka Malons pārceļas uz Kopenhāgenu. Gluži otrādi, Gērijs bija mudinājis Malonu tā darīt, saprazdams, ka arī tēvam dzīvē jājūtas laimīgam. Malonu mocīja vainas izjūta par šo lēmumu, taču viņš ļoti gaidīja tikšanos ar dēlu. Pagājušajā vasarā viņi pirmo reizi bija Eiropā abi kopā. Šogad viņi bija iecerējuši apceļot Zviedriju, Norvēģiju un Angliju. Gērijam patika ceļot arī tas abiem bija kopīgs.
Mēs labi pavadīsim laiku, Malons teica.
Viņš, Stefānija un Henriks grasījās braukt uz Tulūzu un no turienes lidot uz Parīzi. Stefānija tālāk lidotu uz Atlantu. Malons un Henriks atpakaļ uz Kopenhāgenu. Kasiopeja Ijrnd Rover devās uz savu chateau.
Viņa stāvēja pie mašīnas, kad Malons piegāja klāt.
No visām pusēm ap viņiem bija kalni. Pēc pāris mēnešiem ziema tos ietīs sniega segā. Mūžīgais ritums gan dabā, gan dzīvē. Gaišās dienas mijās ar tumšajām. Malons atcerējās, ko atvaļinoties teicis Stefanijai ka viņam tās blēņas ir līdz kaklam. Viņa bija pasmaidījusi par naivo frāzi un teikusi, ka uz zemes mierīgas vielas nebūs nekad, kamēr vien tā pastāvēs. Spēle visur bija viena un tā pati. Mainījās tikai spēlētāji.
Tas bija labi. Pagājušās nedēļas notikumi Malonam bija rādījuši, ka viņš ir un vienmēr būs spēlētājs. Taču, ja kāds jautātu, viņš teiktu, ka ir grāmattirgotājs.
Sargājiet sevi, Malon! teica Kasiopeja. Es vairs nepiesegšu jums aizmuguri.
Man šķiet, ka mēs viens otru atkal sameklēsim.
Nekad jau nevar zināt. Varbūt. Kasiopeja pasmaidīja.
Viņš devās atpakaļ uz savu mašīnu.
Un kas noticis ar Kleridonu? Malons jautāja Markam.
Viņš lūdza piedošanu.
Un jūs žēlīgi piedevāt.
Marks smaidīja.
Viņš teica, ka de Rokfors grasījies cepināt viņam pēdas, un pāris brāļu to apstiprināja. Viņš grib pievienoties mums.
Malons īsi iesmējās.
Vai esat gatavi viņu pieņemt?
Mūsu pulkā bijuši daudz ļaunākas dabas vīri. Mēs izturēsim. Es viņu uztveru kā personisku sodu.
Stefānija un Marks kādu bridi klusi parunājās. Viņi jau bija atvadījušies iepriekš, būdami divatā. Stefānija šķita mierīga un atbrīvota. Acīmredzot viņi bija salabuši. Malons par to priecājās.
Kas notiks ar osuāriju un liecību? Malons jautāja Markam. Tuvumā nebija neviena brāļa, tāpēc viņam šķita, ka var droši jautāt.
Tie paliks noslēpumā. Pasaule ir apmierināta ar to, kam tic. Es nedomāju celt jukas.
Malons piekrita.
Šķiet, ta ir laba doma.
Taču ordenis atdzims pasaulei.
Tas ir pareizi, sacīja Kasiopeja. Es jau runāju ar Marku par ordeņa iesaistīšanos manis vadītajā labdarības organizācijā. Starptautiskai AIDS apkarošanai un nabadzības novēršanai derēs kapitāla ieguldījums, un ordenim tagad ir daudz, ko dot.
Ari Henriks ir ļoti pūlējies, lai mēs iesaistītos viņa iecerētajos pasākumos, Marks teica. Un mēs bijām ar mieru palīdzēt. Tādējādi Tempļa ordenim būs daudz darāmā. Mēs varēsim likt lietā savas zināšanas un prasmi.
Viņš sniedza roku, un Malons to satvēra.
Ticu, ka templieši ir labās rokās. Vēlu jums veiksmi!
Ari jums, Koton. Es arvien vēl gribu zināt, kā esat ticis pie šā vārda.