Piezvaniet man kādreiz, un es izstāstīšu.
Viņi iekāpa Malona nomātajā mašīnā. Iekārtojoties sēdekļos un sprādzējot ciet drošības jostas, Stefānija ieteicās:
Esmu tev parādā.
Malons paskatījās uz viņu.
Tā ir pirmā reize.
Ceru, ka tā būs ari pēdējā. Viņš smaidīja.
Esi saprātīgs!
Klausos!
Un viņš iedarbināja mašīnu.
AUTORA PĒCVĀRDS
Sēžot kafejnīcā Hojbro Plads, nolēmu, ka manam grāmatas varonim jādzīvo Kopenhāgenā. Tā patiesi ir viena no pasaules vislieliskākajām pilsētām. Tādējādi šajā rosīgajā laukumā parādījās grāmattirgotājs Kotons Malons. Daudz laika es pavadīju arī Dienvidfrancijā, sīki pētot tās vēsturi un iepazīstot vietas, ko esmu iekļāvis šajā grāmatā. Ceļojumu laikā man radās lielākā daļa ideju par grāmatas sižetu, un tas ir gluži saprotami, ņemot vērā iedvesmu, ko ikvienam var sniegt Dānija, Rennes-le-Chāteau un Langdoka. Taču nu laiks darīt lasītājam zināmu, kur novelkama robeža starp faktiem un izdomu.
Žaka de Molē krustā sišana, kas attēlota prologā, un iespēja, ka Turīnas līķautā redzams viņa ķermeņa atveids (četrdesmit sestajā nodaļā) ir Kristofera Naita un Roberta Lomasa secinājumi. Mani intriģēja šī ideja, ko atradu viņu darbā "Otrais mesija" (The Second Messiah, Christopher Knight, Robert Lomas), tāpēc ietvēru grāmatā šo novatorisko viedokli. Daudzi Naita un Lomasa izteikumi, kurus atstāsta Marks Nels četrdesmit sestajā nodaļā, ir jēgpilni un saskan ar zinātniskajiem pētījumiem par līķautu, kas veikti pēdējo divdesmit gadu laikā.
Abatija Des Fontaines ir fikcija, taču tās pamatā ir fakti un novērojumi daudzos Pireneju nomaļos klosteros. Visas vietas Dānijā, kas aprakstītas grāmatā, patiešām eksistē. Roskildes katedrālei un Kristiāna Ceturtā kapelai (ceturtajā nodaļā) piemīt patiess diženums, un skats no Apaļā torņa Kopenhāgenā (pirmajā nodaļā) tiešām liek atcerēties senatni.
Veidojot Larsa Nela tēlu, esmu apkopojis īpašības, kas raksturīgas daudziem vīriešiem un sievietēm, kuri veltījuši dzīvi Rennes-le-Chāteau izpētei un aprakstīšanai. Esmu lasījis daudz materiālu, dažos minētie dati bijuši dīvaini, citos pat smieklīgi. Tomēr visi kopā ļāvuši gūt unikālu priekšstatu par šo patiesi noslēpumaino vietu. Šajā ziņā īpaši jāakcentē vairāki aspekti.
Ežēna Štibleina grāmata Pierres Gravees du iMnguedoc (kas pirmo reizi pieminēta ceturtajā nodaļā) ir daļa no Rennas folkloras, lai gan neviens to nekad nav redzējis. Kā teikts četrpadsmitajā nodaļā, grāmata ierakstīta Parīzes Nacionālās bibliotēkas katalogā, bet pašas grāmatas tur nav.
Marī d'Hotpūlas de Blanšforas sākotnējais kapakmens nav saglabājies, jādomā, ka to iznīcinājis pats Sonjērs. Eksistē tā zīmējums, ko tūkstoš deviņi simti piektā gada divdesmit piektajā jūnijā izgatavojusi kāda zinātniskās biedrības ekspedīcija un publicējusi tūkstoš deviņi simti sestajā gadā. Taču pastāv vismaz divi zīmējuma varianti, tāpēc nav iespējams precīzi pateikt, kāds bijis oriģināls.
Visi fakti, kas attiecas uz d'Hotpūlu ģimeni un tās saistību ar Tempļa ordeni, ir patiesi. Kā stāstīts divdesmitajā nodaļā, abats Bigū bijis Marī biktstēvs, un desmit gadus pēc viņas nāves viņš patiešām licis uzstādīt kapakmeni. Viņš bēdzis no Rennas tūkstoš septiņi simti deviņdesmit trešajā gadā un nekad vairs nav atgriezies. Tas, ka viņš atstājis slepenus vēstījumus, ir pieņēmums (daļa no Rennas leģendām), bet šī varbūtība ļau[ izveidot intriģējošu stāstījumu.
Abata Antuāna Želī slepkavība ir fakts, turklāt notikusi tā, kā aprakstīts divdesmit sestajā nodaļā. Želī patiešām bijis saistīts ar Sonjēru, un daži izteikuši minējumus, ka viņa nāvē vainojams Sonjērs. Tomēr tam nav pierādījumu, un noziegums nav atklāts līdz pat šai dienai.
To, vai zem Rennas baznīcas atrodas kapliča, uzzināt nav iespējams.' Kā norādīts trīsdesmit otrajā un trīsdesmit devītajā nodaļā, vietējās varas pārstāvji nepieļautu nekādus pētījumus. Taču Rennas lordi noteikti kaut kur tika apglabāti, un viņu kapliča nav atrasta vēl līdz šai dienai. Atsauces par kapliču, kas it kā atrastas draudzes žurnālā (tas minēts trīsdesmit otrajā nodaļā), ir patiesas.
Trīsdesmit devītajā nodaļā pieminētais vestgotu pīlārs eksistē un ir aplūkojams Rennā. Sonjērs patiešām to apgriezis otrādi un licis tajā iegravēt vārdus. Sakarība starp gadskaitļiem "1891" (apgriežot otrādi, "1681") un Marī d'Hotpūlas de Blanšforas kapakmeni varētu būt sakritība, bet tā eksistē, tāpēc iespējams, ka tā nozīmē kaut kādu vēstījumu.
Visas ēkas un tas, ko Sonjērs izveidojis, atjaunojot baznīcu Rennā, ir reāls. Katru gadu desmitiem tūkstošu apmeklētāju aplūko Sonjēra domēni. Sakarība "septiņi deviņi" ir mans izdomājums, kura pamatā ir mani novērojumi, pētot vestgotu pīlāru, kokgriezumus, kas atveido krusta ceļu un daudzus citus objektus gan Rennas baznīcā, gan ārpus tās sienām. Cik man zināms, par sakarību "septiņi deviņi" neviens vēl nav rakstījis, tāpēc tā varbūt ir mans papildinājums Rennas leģendām.
Noels Korbī ir dzīvojis Rennā, un viņa loma fantāziju radīšanā par šo vietu ir patiesa (divdesmit devītajā nodaļā). Bills Patnems un Džons Edvins Vuds uzrakstījuši lielisku grāmatu "Rennes-le-Chāteau dārgumi: atrisinātais noslēpums" ("The Treasure of Rennes-le-Chāteau: A Myslery Solved, Bili Putnam, John Edivin Wood), kurā apraksta Korbī izdomājumus. Korbī nopirka Sonjēra domēni no viņa gados vecās mīļākās. Lielākā daļa pētnieku ir vienisprātis ja Sonjērs kaut ko zināja, viņš to varēja izstāstīt mīļākajai. Daļa no leģendas (varbūt arī tā ir Korbī izdomājums) vēsta, ka pirms nāves tūkstoš deviņi simti piecdesmit trešajā gadā Sonjēra mīļākā izstāstījusi Korbī patiesību. Tomēr to mēs nekad neuzzināsim. Noteikti zināms ir tas, ka Korbī guva peļņu no izdomājiimiem par Rennu, un tieši no viņa reportieri guva informāciju pašiem pirmajiem rakstiem, kas tūkstoš deviņi simti piecdesmit sestajā gadā parādījās presē par apslēpto bagātību. Kā teikts divdesmit devītajā nodaļā, Korbī patiešām uzrakstīja manuskriptu par Rennu, bet pēc viņa nāves tūkstoš deviņi simti sešdesmit astotajā gadā tas pazuda.
Beigu beigās Rennas leģenda tika iemūžināta Zerāra de Seda grāmatā "Rennes-le-Chāteau nolādētās bagātības". Tā bija pirmā grāmata par šo tematu. Tajā ir daudz izdomājumu, lielākoties Korbī sākotnējo fantāziju atstāstījumi. Beigu beigās nostāstu izmantoja britu filmu režisors Henrijs Linkolns, un viņam piedēvē nopelnus Rennas popularizēšanā.
Glezna "Lasi Caridad likumus" atrodas Spānijas Santa Caridad baznīcā. Es piedēvēju gleznas atrašanās vietu Francijai, jo gleznai ir neatvairāma simboliska nozīme. Tādējādi tās iekļaušana Rennas leģendā ir mans izgudrojums (trīsdesmit ceturtajā nodaļā). Pāvestu pils Aviņonā ir aprakstīta precīzi, vienīgi arhīvu apraksts ir manis izdomāts.
Kriptogrammas patiešām ir daļa no Rennas leģendas. Tomēr tās, kuras iekļautas šajā grāmatā, radījusi mana iztēle.
Pils rekonstrukcijai Živorā par pamatu esmu ņēmis projektu, kas tiek īstenots Francijā, Gedelonā, kur amatnieki būvē trīspadsmitā gadsimta pili, izmantojot tā laika instrumentus un materiālus. Darba pabeigšanai tiešām būs vajadzīgi vairāki gadu desmiti, un būvniecības vieta pieejama apskatei.
Templieši, protams, ir eksistējuši, un viņu vēsture grāmatā atspoguļota precīži. Ari statūti citēti atbilstoši patiesībai. Dzejolis, kas ievietots desmitajā nodaļā, ir vēsturiski patiess, lai gan autors nav zināms. Visi ordeņa sasniegumi, kas atspoguļoti grāmatā, ir patiesi kā apliecinājums organizācijai, kas apsteigusi savu laiku. Taču templiešu nozudušās zināšanas un bagātības tā arī nav atrastas kopš tūkstoš trīs simti septītā gada oktobra tīrīšanas, lai kā Francijas karalis Filips Ceturtais tās meklēja. Stāsts par vezumiem, kas no Francijas devušies Pireneju virzienā (četrdesmit astotā nodaļa), ņemts no seniem vēstures avotiem, lai gan droši uz tiem paļauties nevar.