Taču beigu beigās pienāca laiks izlemt pilnīgi un galīgi.
Tā nu Malons aizgāja no darba, atvaļinājās, oficiāli izšķīrās, pārdeva māju un atstāja Ameriku, visu to paveikdams vienas garas, drausmīgas, vientulīgas, mokošas, taču galu galā apmierinošas nedēļas laikā.
Malons ieskatījās pulkstenī. Patiešām jānosūta Gērijam vēstule pa e-pastu. Viņi sazinājās vismaz reizi dienā, un Atlantā tagad bija vēla pēcpusdiena. Paredzēts, ka pēc trim nedējām Gērijs ieradīsies Kopenhāgenā, lai pavadītu vienu mēnesi kopā ar tēvu. Tāpat viņi bija darījuši pagājušajā vasarā, un Malons nepacietīgi gaidīja dēla ierašanos.
Viņam joprojām darīja raizes strīds ar Stefāniju. Agrāk viņš bija pazinis dažus aģentus, kuri izturējās tikpat naivi kā viņa un, apzinādamies risku, to gluži vienkārši ignorēja. Kā tur bija tas teiciens, ko Stefānija viņam allaž daudzināja? Runā, dari, kliedz, pamāci, bet nekad, itin nekad netici! Labs padoms, ko viņai pašai vajadzētu ņemt vērā. Stefanijai acīmredzot nebija ne jausmas, ko viņa dara. Taču… vai Malonam bija kāda jēga par to? Ar sieviešu izpratni viņam nekad nebija veicies. Lai gan ar Pemu viņš bija nodzīvojis pusi mūža, tomēr tā arī nebija viņu iepazinis. Kā gan lai viņš saprastu Stefāniju? Nebija ko jaukties viņas darījumos. Tā galu galā bija viņas dzīve.
Tomēr prāts viņam nebija mierīgs.
Kad Malons bija divpadsmit gadus vecs, viņš uzzināja, ka piedzimis ar eidētisku atmiņu. Tā nebija fotogrāfiskā atmiņa, ko tā patīk rādīt filmās un aprakstīt grāmatās. Viņš tikai lieliski atcerējās visas detaļas, kuras cilvēkiem parasti aizmirstas. Atmiņa viņam noteikti palīdzēja mācīties, un viegli padevās valodas, taču dažreiz bija grūti no daudzajām, atmiņā palikušajām detaļām izvēlēties vienu vienīgo.
Tā kā pašreiz.
DESMITĀ NODAĻA
De Rokfors atmūķēja ārdurvju slēdzeni un iegāja grāmatveikalā. Divi vīri sekoja viņam. Divi pārējie nostājās ārpusē, lai vērotu ielu.
Viņi tumsā zagās gar blīvi novietotajiem plauktiem līdz pirmā stāva telpas aizmugurei un kāpa augšā pa šaurajām kāpnēm tā, ka neatskanēja ne mazākais troksnītis. Augšstāvā de Rokfors pa atvērtajām durvīm iegāja gaišā dzīvoklī. Pēters Hansens bija ērti iekārtojies krēslā un lasīja. Viņam priekšā uz galda bija krūka ar alu un glāze, pelnutraukā dūmoja aizdegta cigarete.
Grāmattirgotāja sejā parādījās dziļš izbrīns.
Ko jūs te darāt? Hansens franciski noprasīja.
Mums bija vienošanās.
Tirgotājs pielēca kājās.
Mūs pārsolīja. Ko es varēju darīt?
Jūs man teicāt, ka sarežģījumu nebūšot. De Rokfora biedri aizgāja līdz telpas viņam galam, tuvāk logiem. Viņš palika pie durvīm.
Tā grāmata tika pārdota par piecdesmit tūkstošiem kronu. Vājprātīga cena, teica Hansens.
Kas jūs pārsolīja?
Izsolē šāda informācija netiek sniegta.
De Rokfors nesaprata, vai tiešām Hansens viņu uzskata par tādu muļķi.
Es jums maksāju, lai būtu drošs, ka pircēja būs Stefānija Nela.
Es jau centos. Taču neviens man neteica, ka par grāmatu solīs tādu cenu. Es gribēju solīšanu turpināt, bet viņa atteicās. Vai jūs būtu ar mieru maksāt vairāk par piecdesmit tūkstošiem kronu?
Es būtu maksājis, cik vien vajag.
Jūsu tur nebija, un viņai trūka tādas apņēmības. Hansens, šķiet, sāka nomierināties, sākotnējais pārsteigums pagaisa, un viņa izturēšanās kļuva pašapmierināta; de Rokfors pūlējās to neievērot. Kas tad tajā grāmatā ir tik vērtīgs?
De Rokfors aplūkoja šauro telpu, kas oda pēc alkohola un nikotīna. Starp laikrakstu un žurnālu kaudzēm šā tā bija samests simtiem grāmatu.
To pateiksiet jūs.
Hansens paraustīja plecus.
Nav ne jausmas. Viņa neteica, kāpēc grib to grāmatu dabūt.
De Rokforam sāka zust pacietība.
Es zinu, kas jūs pārsolīja.
Kā jūs zināt?
Ar izsoles darbiniekiem var sarunāt tas labi zināms arī jums. Misis Nela vērsās pie jums kā pie sava aģenta. Es pie jums vērsos, lai panāktu, ka grāmatu iegūst viņa, tādējādi es varētu to pārkopēt, pirms jūs atdodat nopirkto eksemplāru viņai. Tad jūs sarunājāt to cilvēku, kurš solīja ar tālruņa starpniecību.
Hansens smaidīja.
Jums vajadzēja krietnu laiciņu papūlēties, līdz to sapratāt.
Nevis krietnu laiciņu, bet tikai pāris mirkļu, jo man bija informācija.
Tā kā tagad grāmata ir manās rokās un Stefānija Nela izstājusies no spēles, cik vērta jums ir šī grāmata?
De Rokfors jau zināja, no kuras puses vējš pūš.
Īstenībā jājautā: cik vērta tā ir jums?
Man tā neko nenozīmē.
Viņš pamāja, un abi viņa biedri sagrāba Hansenu aiz rokām. De Rokfors trieca ar dūri grāmattirgotājam pa vēderu. Hansenam aizrāvās elpa, un viņš saļima ceļos, bet abi vīri turēja viņu aiz padusēm, neļaujot nokrist.
Es gribēju, lai Stefānija Nela dabū grāmatu, kad būšu to pārkopējis, teica de Rokfors. Tieši par to es jums maksāju. Ne par ko citu. Pirms tam jūs bijāt man noderīgs. Tagad vairs ne.
Man… ir… tā grāmata.
De Rokfors paraustīja plecus.
Meli. Es skaidri zinu, kur grāmata atrodas. Hansens papurināja galvu.
Jūs… to nedabūsiet.
Nepareizi. īstenībā tas būs pavisam viegli.
Malons ieslēdza dienasgaismas spuldzes vēstures grāmatu nodalījumā. Melnos, lakotos plauktus pildīja dažādu formātu un apjoma grāmatas ar visādu krāsu apvākiem. Taču viena bija patiešām īpaša grāmata, ko Malons atcerējās iegādājies pirms dažām nedēļām. Kopā ar vairākām citām divdesmitā gadsimta vēstures grāmatām viņš to bija nopircis no kāda itālieša, kurš savu preci uzskatīja par daudz vērtīgāku, nekā Malons vēlējās par to maksāt. Lielākā daļa pārdevēju nesaprot, ka vērtību nosaka pircēja vēlēšanās, kā arī tas, vai grāmata ir unikāla un reta. Tās vecums nebūt nav tik nozīmīgs, jo, tāpat kā divdesmit pirmajā gadsimtā, arī agrāk ticis iespiests milzum daudz lubu literatūras.
Viņš atminējās, ka dažas no šīm grāmatām pārdevis, bet cerēja, ka tā viena vēl ir tepat. Malons neatcerējās, ka būtu to aizdevis projām, lai gan varēja būt, ka grāmatu pārdevis kāds viņa darbinieks. Par laimi, viņš to ieraudzīja otrajā plauktā no apakšas, tieši tur, kur to bija nolicis sākumā.
Grāmatai nebija apvāka, kas aizsargātu auduma iesējumu, kurš reiz droši vien bijis tumši zaļš, bet tagad pavisam izbalējis. Lapas bija plānas kā smalks zīds, ar zeltītām malām un neskaitāmām gravīrām. Vēl varēja saskatīt grāmatas nosaukumu zelta cilspiedumā, kas šur tur bija pabiris.
"Zālamana tempļa bruņinieki".
Grāmata bija izdota tūkstoš deviņi simti divdesmit otrajā gadā. Malonu tā uzreiz bija ieinteresējusi, jo par templiešiem viņš gandrīz neko nebija lasījis. Viņš zināja, ka tie nav bijuši tikai mūki, drīzāk gan karotāji reliģijas vārdā, tāda kā garīga speciālo uzdevumu vienība. Taču viņa priekšstats par templiešiem bija visai vienkāršots vīri baltos tērpos, ko lepni greznoja sarkans krusts. Protams, tas bija Holivudas filmu radīts stereotips. Malons atcerējās, ka, pirmo reizi šķir stot grāmatu, tā viņu bija savaldzinājusi.
Viņš aiznesa grāmatu uz vienu no mīkstajiem klubkrēs liem, kas atradās veikala telpās, iekārtojās un sāka lasīt. Pa mazām viņam sāka veidoties vispārējs priekšstats.