Kopš tā Kunga tūkstoš simt astoņpadsmitā gada kristieši atkal valdīja Svētajā zemē. Pirmais krusta karš bija guvis milzīgus panākumus. Un, lai gan musulmaņi tika sakauti, viņu zemes īpašumi konfiscēti un pilsētas ieņemtas, viņi nebija pieveikti. Viņi palika pie kristiešu nodibināto valdījumu robežām, nikni uzbrūkot visiem, kas uzdrošinājās tuvoties Svētajai zemei.
Viens no krusta karu nolūkiem bija sagādāt iespēju droši doties svētcejojumos, un ceļa nodevas no svētceļniekiem bija galvenais ienākumu avots no jauna izveidotajai kristīgajai Jeruzālemes valstij. Uz Svēto zemi katru dienu plūda svētceļnieki, viņi nāca pa vienam, pāros, grupās vai reizēm ieradās pat veselas kopienas, kas bija pametušas iepriekšējo dzīvesvietu. Diemžēl uz ceļiem drošības nebija. Musulmaņi uzglūnēja no slēpņiem, visapkārt brīvi klejoja bandīti, pat kristiešu kareivji kļuva par draudu, jo viņi bija paraduši gādāt sev pārtiku ar laupīšanām.
Tāpēc, kad bruņinieks tio Šampaņas īgs de Pajēns kopā ar vēl astoņiem citiem nodibināja jaunu kustību, karojošo brāļu mūku ordeni, kas apņēmās sagādāt drošību svētceļniekiem, šī iecere guva plašu atzinību. Boldvins Otrais, kas valdīja Jeruzālemē, jaunajam ordenim piešķīra patvērumu al Aksas mošejā, vietā, kur saskaņā ar kristiešu uzskatiem kādreiz bijis Zālamana templis, tāpēc jaunais ordenis guva nosaukumu: "Kristus un jeruzālemes Zālamana tempļa nabadzīgie bruņinieki".
Sākumā brālība bija maza. Ikviens bruņinieks deva nabadzības, šķīstības un paklausības zvērestu. Personiski nevienam nepiederēja nekas. Visus pasaulīgos īpašumus viņi nodeva ordenim. Viņi dzīvoja kopienā un maltītes ieturēja pilnīgā klusumā. Viņi apgrieza matus, taču bārdai ļāva augt. Ēdienu un drēbes cilvēki viņiem sagādāja kā žēlsirdības dāvanas, un mūku dzīves paraugs viņiem bija svētais Augustīns. īpaši simbolisks bija ordeņa zīmogs divi bruņinieki, kas jāj uz viena zirga; tā bija nepārprotama atsaukšanās uz laiku, kad bruņinieki nevarēja atļauties katrs savu zirgu.
Saskaņā ar viduslaiku priekšstatiem apstāklī, ka reliģisku ordeni veido karojoši vīri, nebija nekā pretrunīga. ļaunais ordenis no brāļiem prasīja gan reliģisku dedzību, gan prasmi karamākslā. Ordeņa izveidošana atrisināja vēl kādu problēmu, proti, kopš tā laika vairs netrūka pastāvīgu un uzticamu karotāju.
Līdz tūkstoš simt divdesmit astotajam gadam ordenis bija kļuvis daudz lielāks un guvis ietekmīgu politisku spēku atbalstu. Eiropas prinči un prelāti ziedoja tam zemi, naudu un materiālas vērtības. Beidzot ordeni sankcionēja pāvests, un drīz vien Tempļa ordeņa bruņinieki kļuva par vienīgo regulāro armiju Svētajā zemē.
Viņu darbību noteica stingri statūti, kuros bija seši simti astoņdesmit seši likumi. Medības bija aizliegtas. Tāpat bija aizliegts tirgoties, spēlēt kārtis un slēgt derības. Runāt vajadzēja pēc iespējas mazāk, smieties nedrīkstēja. Aizliegta bija ari greznošanās. Bruņinieki gulēja, neizdzēšot apgaismojumu, ģērbušies kreklos, vestēs un biksēs, allaž gatavi kaujai.
Mestram piederēja absolūta vara. Nākamie aiz mestra bija senešali viņa pārstāvji un padomdevēji. Kauju laikā karapulkus komandēja maršali. Seržanti jeb servientes latīņu valodā bija amatnieki, strādnieki un kalpotāji, kuri palīdzēja brāļiem bruņiniekiem un veidoja ordeņa lielāko daļu. Atbilstoši pāvesta dekrētam, ko viņš izdeva tūkstoš simt četrdesmit astotajā gadā, bruņinieki valkāja baltu apmetni, uz kura bija sarkans krusts četri vienādi zari, kas galos bija platāki nekā krustojuma vietā. Templieši bija pirmā disciplinētā, labi bruņotā un stingriem noteikumiem pakļautā regulārā armija kopš romiešu laikiem. Brāļi bruņinieki piedalījās katrā no turpmākajiem krusta kariem, viņi allaž metās cīņā pirmie, atkāpās pēdējie un nekad netika izpirkti no gūsta. Viņi uzskatīja, ka uzticīga kalpošana ordenim pavērs viņiem ceļu uz debesīm, un divos gadu simteņos, kas tika pavadīti pastāvīgos karos, mocekļa nāvi karalaukā sagaidīja divdesmit tūkstoši templiešu.
Tūkstoš simt trīsdesmit devītajā gadā pāvests izdeva bullu, kas noteica, ka ordenis ir pilnīgi pakļauts pāvestam, tāpēc ordenis varēja brīvi rīkoties visā kristīgajā pasaulē, nerēķinoties ar monarhiem. Kaut kas tāds vēl nebija pieredzēts, un, ordenim gūstot arvien lielāku politisko un ekonomisko ietekmi, tas uzkrāja milzu bagātības. Karaļi un patriarhi testamentos ordenim novēlēja lielas naudas summas. Baroniem un tirgotājiem ordenis piešķīra aizdevumus pret solījumu, ka pēc nāves viņu mājas, zemes īpašumi, vīna un augļu dārzi piederēs ordenim. Svētceļniekiem ordenis sagādāja drošus pavadoņus uz Svēto zemi un atpakaļ pret bagātīgiem ziedojumiem. Četrpadsmitā gadsimta sākumā templieši uzkrāto līdzekļu ziņā jau sacentās ar dženoviešiem, lombardiešiem un pat jūdiem. Francijas un Anglijas karaļi savas bagātības glabāja Tempļa ņrdeņa krātuvēs. Pat musulmaņi uzticēja viņiem savas naudas glabāšanu.
Ordeņa templis Parīzē kļuva par pasaules valūtas tirgus centru. Pamazām organizācija izveidojās par finansiālu un militāru kompleksu, kas pats sevi uzturēja un pārvaldīja. Beigu beigās templiešu īpašums, aptuveni deviņi tūkstoši muižu, tika pilnīgi atbrīvots no nodokļiem, un šī privilēģija izraisīja ordeņa konfliktus ar vietējo garīdzniecību, jo viņu baznīcas cieta zaudējumus, bet templiešu īpašumi plaulai un zēla. Spriedzi vēl lielāku darīja citu ordeņu, īpaši Joaniešu, sāncensība.
Divpadsmitajā un trīspadsmitajā gadsimtā Svēto zemi savā varā dabūja pārmaiņus te kristieši, te atkal arābi. Musulmaņu sultāns Saladīns, pārņemot varu, kļuva par pirmo ievērojamo karavadoni arābiem, un
tūkstoš simt astoņdesmit septītajā gadā kristiešu Jeruzaleme krita. Sekoja juku laiki, un templieši norobežojās Akrā, stiprā cietoksnī netālu no Vidusjūras krastiem. Turpmākajos simt gados templieši nīkuļoja Svētajā zemē, taču nostiprinājās Eiropā, kur viņiem piederēja neskaitāmi zemes īpašumi, baznīcas un abatijas. Kad tūkstoš divi simti deviņdesmit pirmajā gadā Akra krita, ordenis zaudēja gan pēdējo bāzi Svētajā zemē, gan tā pastāvēšanas jēgu.
Ordeņa dzīves stingrā noslēpumainība, kas sākumā viņus atšķīra no citiem, beigu beigās kļuva par neslavas iemeslu. Tūkstoš trīs simti septītajā gadā Francijas karalis Filips Ceturtais, kam templiešu lielie īpašumi bija kā dadzis acī, apcietināja daudzus ordeņa brāļus. Pārējie monarhi sekoja viņa paraugam. Apsūdzības un tiesas prāvas ilga veselus septiņus gadus. Tūkstoš trīs simti divpadsmitajā gadā pāvests Klements Piektais oficiāli likvidēja ordeni. Pēdējo triecienu viņi saņēma tūkstoš trīs simti četrpadsmitā gada astoņpadsmitajā martā, kad pēdējais mestrs Žaks de Molē tika sadedzināts uz sārta.
Malons turpināja lasīt. Kādā apziņas stūrī joprojām rosījās atmiņas par kādu vārdu, ko viņš bija ieraudzījis, kad pirmo reizi pārlapoja grāmatu. Šķirdams lapas, viņš lasīja, ka pirms represiju sākuma tūkstoš trīs simti septītajā gadā ordeņa brāļiem bijušas izcilas zināšanas jūrniecībā, īpašuma attīstībā, lopkopībā, zemkopībā un pats galvenais finanšu lietās. Lai gan baznīca bija aizliegusi zinātniskus eksperimentus, taču templieši mācījās no saviem ienaidniekiem arābiem, kuru kultūra veicināja domas neatkarību. Līdzīgi mūsdienu bankām, kas glabā savus līdzekļus daudzos seifos, templieši uzkrāja slēptuvēs milzu bagātības. Grāmata citēja viduslaiku Francijā sacerētu pantu, kas trāpīgi raksturoja bagātos templiešus un viņu pēkšņo izzušanu:
Tie brāļi, tie templiešu mestri, Tie pārtikuši un bagāti bij' Ar sudrabu, zeltu un mantām.