Kur vini ir? Kā viņiem veicas?
Tiem, kam tik liela bij vara, Ka nebij neviena, kas no viņiem ko ņemtu: Tie allaž tik pirka un pirka, Bet nepārdeva neko.
Vēsture templiešiem nebija labvēlīga. Lai gan viņi rosināja dzejnieku un hronistu iztēli Svētā Grāla kausa bruņinieki grāmatā "Parsifals" bija templieši, tāpat kā demoniskie "Aivenho" nevaroņi, laikā, kad krusta karotājiem piedēvēja Eiropas agresivitātes un imperiālisma izcelsmi, viņu brutālo fanātismu attiecināja arī uz templiešiem.
Malons turpināja pārlapot grāmatu, līdz atrada rindkopu, ko atcerējās redzējis pirmajā reizē, kad šķirstīja sējumu. Viņš zināja, ka tai šeit jābūt. Atmiņa viņu nepievīla nekad. Rindiņas vēstīja, ka templieši kaujas laukā vienmēr nesa karogu, kas kātam bija piestiprināts vertikāli un ko veidoja divu krāsu puses viena bija melna un simbolizēja grēkus, ko brāļi bruņinieki bija atstājuši agrākajā dzīvē, un otra bija balta, simbolizējot jauno dzīvi ordenī. Uzraksts uz karoga bija franču valodā. Tulkojumā tas nozīmēja cēlumu, diženumu, slavu. Tas bija arī ordeņa kaujas sauciens.
Beauseant. Lai slava!
Tas pats vārds, ko nomurmināja "Sarkanā jaka", metoties lejā no Apaļā torņa.
Kas te notiek?
Malons juta apziņā sarosāmies agrāko motivāciju, izjūtas, kas šķita pagaisušas pēdējā gada laikā. Labs aģents ir gan zinātkārs, gan piesardzīgs. Ja pietrūks vienas vai otras īpašības, noteikti kaut kas tiks palaists garām un varēs notikt nelaime. Malons pirms daudziem gadiem kādā no pirmajiem uzdevumiem aģenta darbā bija pieļāvis šādu kļūdu, un viņa pārsteidzība kādam citam aģentam bija maksājusi dzīvību. Tas nebija vienīgais cilvēks, par kura nāvi Malons jutās atbildīgs, taču pirmais gan, un viņš nekad neaizmirsa savu bezrūpīgo rīcību tajā reizē.
Stefanijai draudēja lielas nepatikšanas. Neapšaubāmi. Viņa bija Malonam norādījusi, lai turas tālāk no viņas darījumiem, tāpēc būtu bezjēdzīgi censties runāt ar viņu vēlreiz. Taču varēja gadīties, ka Pēters Hansens pasaka kaut ko noderīgu.
Malons ielūkojās pulkstenī. Vēls, bet Hansens pēc dabas bija naktsputns un droši vien vēl bija nomodā. Ja ne, Malons viņu pamodinās.
Viņš nolika grāmatu un devās uz durvīm.
VIENPADSMITĀ NODAĻA
Kur ir Larsa Nela dienasgrāmata? jautāja de Rokfors.
Pēters Hansens, kuru aizvien vēl turēja abi viri, raudzījās uz viņu. De Rokfors zināja, ka Hansens kādreiz bijis tuvu pazīstams ar Larsu Nelu. Uzzinājis, ka Stefānija Nela brauc uz Dāniju, lai apmeklētu izsoli, viņš iedomājās, ka viņa varbūt sazināsies ar Hansenu. Tieši tāpēc de Rokfors vispirms devās pie grāmattirgotāja.
Stefānija Nela taču pieminēja vīra dienasgrāmatu?
Hansens purināja galvu.
Nē. Neminēja ne pušplēsta vārda.
Vai Larss Nels nestāstīja, ka raksta dienasgrāmatu?
Nekad.
Vai saprotat, kādā situācijā esat nokļuvis? Es neesmu panācis neko no gribētā, turklāt vēl ļaunāk jūs mani piekrāpāt.
Es zinu, ka Larss mēdza sīki pierakstīt visu notiekošo, Hansens rezignētā tonī sacīja.
Pastāstiet vairāk!
Hansens, likās, saņēma dūšu.
Vispirms atbrīvojiet mani!
De Rokfors ļāva, lai šis nejēga domā, ka guvis virsroku. Viņš pamāja, un viņa vīri atlaida Hansenu. Tas tūlīt iedzēra pamatīgu malku alus, tad nolika krūku uz galda.
Larss rakstīja vairākas grāmatas par Renlešato. Par nozaudētiem pergamentiem, slepeno ģeometriju, par mistifikācijām. šķita, ka Hansens mēģina apvaldīt nemieru. Viņš izteica dažādus mājienus par dārgumiem. Par vestgotu zeltu, templiešu bagātībām, kara laupījumiem, ko ieguvuši albiģieši. Larss mēdza sacīt ņem pavedienu un noaud segu!
De Rokfors zināja visu par Rennes-le-Chāteau, mazu ciematu Dienvidfrancijā, kas tur pastāvējis kopš romiešu laikiem. Kāds priesteris deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē bija iztērējis milzīgas summas, pārbūvējot vietējo baznīcu. Pēc vairākiem gadu desmitiem paklīda baumas, ka priesteris to darījis par naudu, ko ieguvis no atrastām bagātībām. Larss Nels par šo intriģējošo vietu uzzināja pirms trīsdesmit gadiem un, ņemot par pamatu šo nostāstu, uzrakstīja grāmatu, kas kļuva par starptautisku bestselleru.
Pastāstiet, kas bija rakstīts Nela dienasgrāmatā! de Rokfors teica. Vai tur bija fakti, kas atšķīrās no Larsa Nela publicētajiem materiāliem?
Es jau teicu, ka par dienasgrāmatu neko nezinu. Hansens paņēma krūku un iedzēra vēl. Taču, pazīstot Larsu, es šaubos, ka savās grāmatās viņš pasaulei pavēstījis visu.
Un ko viņš noslēpa?
Dāņa lūpas savilkās viltīgā smaidā.
It kā jūs jau nezinātu. Taču man patiešām par to nav ne jausmas. Es zinu tikai to, ko esmu lasījis Larsa grāmatās.
Jūsu vietā es neizteiktu nekādus pieņēmumus.
Hansens nelikās satraukts.
Sakiet kāpēc tā grāmata šovakar kļuvusi tik nozīmīga? Tā pat nav rakstīta par Rennes-le-Chāteau.
Tajā ietverts atminējums visam.
Kā nenozīmīga, vairāk nekā simt piecdesmit gadus veca grāmata var būt par atminējumu visam?
Daudzkārt vissvarīgākās ir pašas vienkāršākās lietas.
Hansens paņēma cigareti.
Larss bija savāds cilvēks. Es nekad neesmu viņu tā īsti sapratis. Viņš bija kā apsēsts ar Rennes-le-Chāteau. Viņam tā vieta bija mīļa. Larss tur pat nopirka māju. Es reiz tur biju aizbraucis. Viena vienīga garlaicība.
Vai Larss teica, ka ir kaut ko atradis?
Hansens palūkojās uz de Rokforu ar aizdomu pilnu skatienu.
Piemēram, ko?
Neizvairieties! Neesmu labā noskaņojumā.
Jūs noteikti kaut ko zināt, citādi nebūtu šeit. Hansens pieliecās, it kā gribēdams pieturēt cigareti, kas dūmoja uz pelnutrauka malas un grasījās nokrist. Taču roku viņš iebāza tieši vaļējā atvilktnē un izvilka pistoli. Viens no de Rokfora vīriem ar kāju izspēra ieroci no grāmattirgotāja rokas.
Tas bija muļķīgi, sacīja de Rokfors..
Ejiet ellē! Hansens izgrūda, berzēdams roku.
lesprakšķējās de Rokforam pie jostas piestiprinātais uztvērējs, un viņam ausī ierunājās kāda balss:
Tuvojas vīrietis. Pauze. Tas ir Malons. Nāk tieši uz veikalu.
To jau varēja gaidīt, taču varbūt šis bija īstais brīdis skaidri likt Malonam saprast, lai nebāž degunu svešās darīšanās. De Rokfors deva mājienu abiem padotajiem. Viņi atkal sagrāba Pēteru Hansenu aiz rokām.
Par krāpšanu jāmaksā, de Rokfors teica.
Pie velna, kas jūs esat?
Cilvēks, ar kuru jums nevajadzēja spēlēt šādu spēlīti. De Rokfors pārmeta krustu. Lai tas Kungs ir ar jums!
Malons redzēja gaismu trešā stāva logos. Iela Hansena grāmatveikala priekšā bija tukša. Uz tumšā bruģa bija novietotas tikai dažas automašīnas. Malons zināja, ka no rīta, kad šajā gājējiem paredzētajā ielā atkal parādīsies pircēji, mašīnas jau būs projām.
Ko Stefānija teica, veikala telpās runājot ar Hansenu? Mans vīrs teica, ka jūs esat cilvēks, kas spēj atrast pat neiespējamo. Tātad Pēters Hansens acīmredzot pazinis Larsu Nelu, un tas varētu izskaidrot, kāpēc Stefānija meklējusi Hansenu, nevis nākusi pie Malona. Taču Malonam vēl bija milzum daudz citu neskaidru jautājumu.
Larsu Nelu viņš nekad nebija sastapis. Nels nomira aptuveni gadu pēc tam, kad Malons pievienojās Magelāna nodaļai, un tolaik viņš un Stefānija tikai sāka viens otru iepazīt. Taču pēc tam viņš bija izlasījis visas Nela grāmatas, kur kopā bija savīti vēsturiski fakti, pieņēmumi un iespaidīgas sakritības. Larss bija starptautisko sazvērestību teorijas piekritējs, viņš uzskatīja, ka Dienvidfrancijas rajonā Langdokā paslēptas lielas bagātības. Pa daļai tas bija gluži saprotami.