Šis rajons sen bija pazīstams kā trubadūru zeme, kā apvidus, kur slejas senas pilis, kur bijuši krusta kari, kur radusies leģenda par Svētā Grāla kausu. Diemžēl Larsa Nela darbi nebija guvuši nopietnu zinātnisku ievirzi. Viņa teorijas ieinteresēja tikai "jaunā laikmeta" rakstniekus un neatkarīgos filmu režisorus, kuri paplašināja viņa spriedumu robežas, galu galā izvirzot teorijas vērienīgā diapazonā no citplanētiešiem līdz romiešu kara laupījumiem un pat līdz kristietības apslēptajai būtībai. Protams, nekad nekas netika pierādīts vai atrasts. Taču Malons bija pārliecināts, ka Francijas tūrisma industrijai patika šīs hipotēzes.
Grāmata, ko Stefānija centās nopirkt Roskildes izsolē, saucās Pierres Gravees du Lcuiguedoc ("Gravējumi Langdokas kapakmeņos"-). Dīvains nosaukums, vēl jo dīvaināks temats. Ar ko tas saistījās? Malons zināja, ka Stefānija neizjūta īpašu cieņu pret vīra darbu, šī nesaprašanās bija galvenā problēma viņu laulībā, un beigu beigās tās dēļ abi sāka dzīvot šķirti Larss apmetās Francijā, viņa palika Amerikā. Ko tad viņa darīja Dānijā vienpadsmit gadus pēc vīra nāves? Un kāpēc te bija cilvēki, kuri gribēja iejaukties viņas darījumos pat draudot ar nāvi?
Malons turpināja iet un centās sakārtot domas. Viņš zināja, ka Pēters Hansens nepriecāsies, viņu ieraugot, tāpēc nolēma uzmanīgi izvēlēties vārdus. Vajadzēja nomierināt to stulbeni un uzzināt visu iespējamo. Malons būtu ar mieru pat maksāt par to.
Pēkšņi kaut kas gāzās no Hansena veikala ēkas augšējā stāva loga.
Malons pacēla galvu un ieraudzīja kādu stāvu, kas krita ar galvu pa priekšu, apmeta gaisā kūleni, tad triecās pret mašīnas motora pārsegu.
Malons metās uz priekšu un pazina Pēteru Hansenu. Viņš taustīja pulsu. Vājš.
Apbrīnojami, bet Hansens atvēra acis.
Vai jūs mani dzirdat? Malons jautāja.
Nekādas atbildes.
Kaut kas nošvīkstēja Malonam gar ausi, un Hansena ķermenis it kā palēcās. Vēl viens švīksts, un Hansenam notrūka galva, nošķiežot Malona žaketi ar asinīm.
Viņš apcirtās riņķī.
Pie trešā stāva loga stāvēja vīrietis ar pistoli. Tas pats vīrietis ādas jakā, kurš bija sācis šaudīties katedrālē, kurš gribēja uzbrukt Stefanijai. Kamēr šāvējs vēl mērķēja, Malons paslēpās aiz mašīnas.
Ložu krusa.
Šāvienu paukšķi bija apslāpēti, tie atgādināja roku plaukšķināšanu. Ierocis ar klusinātāju. Kāda lode atlēca no motora pārsega blakus Hansena līķim. Cita sadragāja priekšējo stiklu.
Mister Malon, šī lieta uz jums neattiecas, no augšas sacīja vīrietis.
Tagad attiecas.
Malons negrasījās palikt šeit un uzsākt sarunu. Zemu pietupies, viņš virzījās uz priekšu pa ielu, slēpdamies aiz mašīnām.
Atkal šāvieni. Lodes ietriecās metālā un stiklā.
Aizlīdis kādus divpadsmit jardus tālāk, Malons atskatījās. Seja logā vairs nebija redzama. Viņš piecēlās un skrēja, pagriezdamies ap pirmo stūri. Viņš apsviedās arī ap nākamo ielas stūri, mēģinot tā izmantot ielu labirintu, lai starp viņu un vajātājiem paliktu ēkas. Deniņos pulsēja asinis. Sirds smagi dauzījās. Nolādēts! Viņš atkal bija iesaistījies spēlē.
Malons uz mirkli apstājās un aizelsdamies tvēra vēso gaisu.
No aizmugures kāds skriešus tuvojās. Malonam ienāca prātā, vai vajātājiem ir pazīstams ceļš pa Sfragef. Jādomā, tas viņiem bija pazīstams. Viņš atkal apcirtās ap stūri un skrēja gar tumšiem veikalu logiem. Vēderu savilka krampji. Iespēja kaut kur patverties kļuva arvien mazāka. Priekšā atradās viens no šā rajona laukumiem ar strūklaku vidū. Visas kafejnīcas ap laukumu bija slēgtas. Tuvumā neredzēja nevienu cilvēku. Te gandrīz nebija, kur paslēpties. Laukuma pretējā pusē slējās baznīca. Caur logu vitrāžām vīdēja vāja blāzma. Vasarā Kopenhāgenas baznīcas bija vaļā līdz pusnaktij. Malonam vajadzēja vietu, kur patverties vismaz uz īsu laiciņu. Viņš brāzās uz marmora portālu.
Nospiežot rokturi, noklikšķēja slēdzenes mēlīte.
Viņš pagrūda svina smagās durvis, ielavījās iekšā, tad klusi tās aizvēra, cerēdams, ka vajātāji nebūs pamanījuši.
šur tur izvietotās kvēlspuldzes apgaismoja tukšo telpu. Puskrēslā rēgaini iezīmējās iespaidīgā altāra un skulptūru aprises. Tumsā netālu no altāra Malons pamanīja kāpnes, kas veda lejup pretī blāvai gaismai. Viņš kāpa lejā, saltu raižu pārņemts.
Kāpņu apakšgalā bija dzelzs vārtiņi, aiz tiem plaša telpa ar trīs jomiem un zemiem, velvētiem griestiem. Pašā vidū atradās divi akmens sarkofāgi, ko klāja milzīgas kalta granīta plāksnes. Tumšajā telpā blāzmoja tikai vāja, dzintardzeltena mirga no gaismekļa blakus nelielam altārim. Malonam šķita, ka tur kādu bridi varēs gluži labi patverties. Veikalā atgriezties nedrīkstēja. Viņi noteikti zina, kur viņš dzīvo. Malons centās nomierināties, taču īso atslābuma bridi pārtrauca troksnis varēja dzirdēt, ka augšā atveras durvis. Viņš pameta skatienu uz griestiem, kas atradās nepilnas trīs pēdas viņam virs galvas.
Augšā uz baznīcas grīdas skanēja divu cilvēku soļi.
Malons ierāvās dziļāk ēnā. Viņš sajuta sen pazīstamās šausmu izjūtas uzplūdu un apvaldīja to. Vajadzēja atrast kādu priekšmetu, ar ko aizstāvēties. Divdesmit pēdas tālāk apsīdā viņš pamanīja dzelzs svečturi.
Svečturis bija aptuveni piecas pēdas augsts un četras collas resns, un tajā bija iestiprināta vaska svece. Viņš izņēma sveci un pasvārstīja svečturi rokā. Smags. Paņēmis to līdzi, Malons, pacēlies pirkstgalos, aizgāja uz kapeņu velves pretējo pusi un nostājās aiz pīlāra.
Kāds sāka kāpt lejā.
Malons vērīgi raudzījās tumsā, ķermeni pildīja enerģija, kas agrāk allaž bija ļāvusi noskaidroties domām.
Kāpņu lejasgalā parādījās vīrieša siluets. Viņam rokā bija ierocis, un trokšņa klusinātājs stobra galā bija skaidri saskatāms pat krēslainajā gaismā. Malons ciešāk satvēra dzelzs svečturi un pacēla roku. Vīrietis tuvojās. Malons sasprindzināja muskuļus. Noskaitījis līdz pieci, viņš sakoda zobus un atvēzējies trieca ar svečturi vīrietim tieši pa krūtīm tas atšļuka pret vienu no sarkofāgiem.
Malons aizmeta svečturi un ar dūri spēcīgi iesita vīrietim pa žokli. Pistole izkrita tam no rokas un grabēdama noripoja uz akmens grīdas.
Uzbrucējs nogāzās zemē.
Malons meklēja ieroci, bet velvē jau skanēja otra uzbrucēja soļi. Atradis pistoli, Malons stingri satvēra tās rokturi.
Otrs nācējs raidīja uz viņa pusi divus šāvienus.
Lodes trāpīja griestu akmenī, saceļot sīku putekļu mākonīšus. Malons aizslēpās aiz tuvākā pīlāra un šāva. Apslāpēts šāviena troksnis, un lode ar rikošetu atlēca no tālākās sienas.
Otrais uzbrucējs nostājās aiz tālāk novietotā sarkofāga.
Nu Malons bija lamatās.
Starp viņu un izeju atradās apbruņots vīrs. Pirmais jau vaidēdams slējās kājās. Malonam bija ierocis, tomēr izredzes nebija spožas.
Piemiedzis acis, viņš centās kaut ko saskatīt krēslainajā telpā un gatavojās turpmākajam.
Vīrietis, kas bija sācis slieties augšā, pēkšņi sabruka uz grīdas.
Pagāja dažas sekundes.
Klusums.
Augšā atbalsojās soļi. Tad atvērās un aizvērās baznīcas durvis. Malons nekustējās. Klusums bija biedējošs. Viņš pētīja tumsu. Nekur nekādas kustības.
Viņš nolēma riskēt un zagās uz priekšu.
Pirmais uzbrucējs gulēja zemē kā pakritis. Arī otrs vīrietis bija sabrucis un nekustējās. Malons pataustīja pulsu vienam un otram. Pulss bija jūtams, bet ļoti vājš. Tad viņš pamanīja kaut ko vienam vīrietim uz skausta. Pieliecies tuvāk, viņš izvilka no ādas mazu bultiņu, tādu kā puscollu garu adatu.