Viņa glābējam bija pazīstamas ļoti specifiskas ierīces.
Abi vīrieši, kuri te gulēja uz grīdas, bija tie paši, kas viņam uzmācās pie izsoles. Kas viņus bija šādi noguldījis? Malons noliecās un paņēma abus viņu ieročus, tad pārmeklēja viņus. Nekā, kas viņus varētu identificēt. Vienam zem jakas bija rācija. Malons paņēma to, tāpat ari austiņas un mikrofonu.
Vai tur kāds ir? viņš teica mikrofonā.
Kas runā?
Jūs esat tas pats cilvēks, kurš bija katedrālē? Kurš tikko nogalināja Pēteru Hansenu?
Tā varētu būt.
Malons saprata, ka neviens atklātā ēterā necik daudz neteiks, taču vēstījums bija skaidrs.
Jūsu vīri ir krituši.
Vai jūsu darbiņš?
Labprāt gribētu, lai tā būtu. Kas jūs esat?
Tas neattiecas uz šo sarunu.
Ko jums bija nodarījis Pēters Hansens?
Es nicinu tos, kas mani krāpj.
Acīmredzot.,Taču jūsu puišus kāds negaidīti pārsteidza. Nezinu, kas, taču man tas patīk.
Klusums. Malons brīdi gaidīja un jau gribēja kaut ko teikt, kad rācija iesprakšķējās.
Esmu pārliecināts, ka jūs izmantosiet šo veiksmi un turpināsiet tirgoties ar grāmatām.
Tad runātājs rāciju izslēdza.
DIVPADSMITĀ NODAĻA
ABATIJA DES FONTAINES
FRANCIJAS PIRENEJI
VIENPADSMIT UN TRĪSDESMIT MINŪTES VAKARĀ
Senešals pamodās. Viņš bija iesnaudies krēslā pie gultas. Ātri pametis skatienu pulkstenī uz naktsgaldiņa, viņš saprata, ka gulējis aptuveni stundu. Tad viņš paskatījās uz slimo mestru. Smagie elpas vilcieni vairs nebija dzirdami. Kvēlspuldžu gaismā, kas telpā ieplūda no abatijas ārpuses, viņš redzēja, ka nāve pārklājusi vecā vīra acis ar plānu plēvīti.
Viņš taustīja pulsu.
Mestrs bija miris.
Senešalam zuda drosme. Viņš nometās ceļos un noskaitīja lūgšanu par aizgājušo draugu. Vēzis uzvarējis. Cīņa bija galā. Taču drīz vien jāsākas citai, atšķirīgai sadursmei. Senešals lūdza to Kungu, lai pieņem vecā vīra dvēseli debesīs. Neviens nebija pelnījis pestīšanu vairāk par viņu. Senešals no mestra bija mācījies visu. Savu neveiksmju un emocionālās vientulības spiests, viņš pirms daudziem gadiem bija nonācis vecā vīra ietekmē. Mestrs viņu mācīja strauji, un viņš centās, lai vecajam vīram nebūtu viņā jāviļas. Kļūdas var pieciest, ja vien tās netiek atkārtotas, viņam pateica pateica tikai vienu vienīgu reizi, jo mestrs neko nemēdza sacīt divas reizes.
Šo tiešumu daudzi brāļi uzskatīja par uzpūtību. Citus aizvainoja tas, ko viņi uzskatīja par augstprātīgas labvēlības izpausmi. Taču mestra autoritāti nekad neviens neapšaubīja. Brāļu pienākums bija paklausīt. Jautājumus varēja uzdot tikai tad, kad pienāca laiks izvēlēties jaunu mestru.
Un tam bija jānotiek nākamajā dienā.
Sešdesmit septīto reizi kopš paša sākuma divpadsmitā gadsimta pirmajā pusē tiks izvēlēts jauns mestrs. Ikviens no sešdesmit sešiem iepriekšējiem amatā bija atradies vidēji astoņpadsmit gadus, un viņu ieguldījums bijis gan gluži nenozīmīgs, gan arī neaptverami liels. Taču katrs bija ordenim kalpojis līdz pat nāvei. Daži bija miruši kaujas laukā, taču laiks, kad karoja atklāti, sen bija pagājis. Tagad tika pētītas sarežģītākas, mūsdienīgākas cīņu vietas, ko agrāk svētie tēvi pat iedomāties nevarētu. Ordenis pastāvīgi novēroja un pārbaudīja valdības iestādes, internetu, grāmatas, žurnālus un laikrakstus, raugoties, lai tā noslēpumi būtu drošībā un par tā pastāvēšanu nevienam nebūtu ne jausmas. Un šo neparasto uzdevumu sekmīgi bija pildījuši visi mestri, lai cik kāds no tiem varbūt bijis neprasmīgs citos jautājumos. Taču senešals bažījās, zinot, ka nākamā mestra valdīšanas laiks būs īpaši izšķirošs. Brieda pilsoņu karš, tas karš, ko mirušais bija spējis atvairīt ar neticami smalko spēju paredzēt ienaidnieka nodomus.
Klusumā, kas apņēma senešalu, ūdenskritums šķita šalcam tuvāk. Vasarā brāļi bieži apmeklēja ūdenskritumus un izbaudīja peldes aukstajā ūdenī, un ari viņš ilgojās šādi atspirdzināties, bet zināja, ka drīz vien viņam atelpas brīžu vairs nebūs. Viņš nolēma nepaziņot brāļiem par mestra nāvi līdz pirmajai lūgšanu stundai sešos no rīta. Vēl bija atlikušas piecas stundas. Agrāk viņi bija pulcējušies uz lūgšanām tūlīt pēc pusnakts, bet tagad šis dievbijīgais ieradums bija izzudis, tāpat kā daudzi citi likumi. Nu dienas kārtību noteica vairāk ar realitāti saistīti apsvērumi, atzīstot miega nepieciešamību un pielāgojoties divdesmit pirmā gadsimta prakticismam, nevis vairs trīspadsmitajam gadsimtam.
Viņš zināja, ka mestra kambarī ienākt neiedrošināsies neviens. Šī privilēģija pienācās tikai viņam kā senešalam, īpaši laikā, kad mestrs gulēja uz slimības gultas. Viņš satvēra segas malu un pārvilka to pāri vecā, mirušā vīra sejai.
Galvā joņoja dažādas domas, un viņš juta kārdinājumu arvien augam. Disciplīnas izjūtu allaž iedvesa ordeņa statūti, un viņš bija lepns, ka nekad apzināti nebija izdarījis nevienu pārkāpumu. Taču tagad viņu mocīja tieksme pārkāpt vairākus likumus. Viņš par to bija domājis visu dienu, vērodams, kā draugs mirst, ja par mestra nāvi vajadzētu pavēstīt laikā, kad abatijā vēl risinās dienas dzīve, nebūtu iespējams izdarīt to, kas viņam bija prātā. Taču šajā stundā viņam bija brīva vaļa, un, tā kā nebija zināms, kas notiks nākamās dienas laikā, varēja gadīties, ka šī ir viņa vienīgā iespēja.
Tāpēc senešals pastiepa roku, pavilka segu nost no mirušā un pavēra vaļā tumši zilo apmetni, atsedzot vecā vīra krūtis. Zelta ķēde bija tieši tur, kur tai jābūt, un viņš noņēma to nost.
Tajā bija iekarināta sudraba atslēga.
Piedodiet man! viņš čukstēja, atkal apsedzot mirušo.
Senešals pārsteidzās pāri istabai pie renesanses laika skapja, kas, neskaitāmas reizes vaskojot, bija kļuvis tumšs. Iekšā atradās bronzas kaste, izrotāta ar sudraba krustu. Par tās pastāvēšanu zināja tikai senešals, un viņš daudzkārt bija redzējis, ka mestrs to atver, lai gan pētīt kastes saturu viņam nekad netika ļauts. Viņš aiznesa kasti līdz galdam, ielika atslēgu slēdzenē un vēlreiz lūdza piedošanu.
Viņš meklēja grāmatu ādas iesējumā, kas mestram piederēja jau vairākus gadus. Viņš zināja, ka tā tiek glabāta seifā mestrs to tur bija ielicis viņa klātbūtnē -, bet, atvēris vāku, viņš tur ieraudzīja tikai rožukroņi, dažus dokumentus un lūgšanu grāmatu. Meklētās grāmatas nebija.
Senešala bailes bija īstenojušās. Agrāk viņam bija tikai aizdomas, tagad viņš zināja.
Viņš ielika seifu atpakaļ skapī un izgāja no kambara.
Abatija atgādināja labirintu ar daudziem vairākstāvu spārniem, katrs bija būvēts savā gadsimtā; it kā slepenas sazvērestības iznākumā bija radīta juceklīga celtne, kurā tagad dzīvoja četri simti brāļu. Te bija kapela, iespaidīgs klostera dārzs, darbnīcas, biroju telpas, sporta zāle, kopīgās telpas higiēnas vajadzībām un izklaidei, kanoniķu sanāksmes ēka, sakris.teja, ēdamzāle, vestibili, hospitālis un apjomīga bibliotēka. Mestra kambaris bija novietots tajā abatijas daļā, kas tika celta piecpadsmitajā gadsimtā un pavērsta pret augstajām klinšu kraujām, kas slējās pāri dziļai, šaurai ielejai. Brāļu istabas bija tepat netālu, un senešals pagāja garām arkveida portālam, kas veda uz lielo, plašo guļamzāli, kur bija ieslēgta gaisma, jo statūti aizliedza gulēt pilnīgā tumsā. Visi gulēja nekustēdamies, un viņš nedzirdēja neko tikai vienu otru krācienu. Pirms vairākiem gadsimtiem pie durvīm būtu stāvējis sargs, un senešals iedomājās, ka turpmāk varbūt vajadzētu šo kārtību atjaunot.