Izģērbiet viņu! Imbērs pavēlēja.
Sargi norāva uzsvārci, ko de Molē bija valkājis kopš dienas, kad viņu apcietināja. Viņš nejutās apbēdināts, atbrīvojies no tā, jo netīrais audums oda pēc fekālijām un urīna. Taču ordeņa statūti aizliedza brāļiem atsegt augumu. De Molē zināja, ka inkvizīcija atkailina savus upurus, lai ievainotu viņu pašlepnumu, tāpēc apņēmās mierīgi uztvert Imbēra aizvainojošo rīcību. Viņa piecdesmit sešus gadus vecais augums aizvien vēl bija stalts. Tāpat kā visi ordeņa bruņinieki, ari viņš bija rūpējies par savu ķermeni. Viņš stāvēja, izslējies visā augumā, sakopoja pašcieņu un mierīgi jautāja:
Kāpēc mani vajag pazemot?
Kā jūs to domājat? Jautājumā izskanēja tāda kā neticība.
Šajā telpā notika dievkalpojumi, taču jūs šeit izģērbjat mani un raugāties uz manu kailumu, zinot, ka brāļi izturas nosodoši pret rtfiesas izrādīšanu.
Imbērs noliecās, atvēra lādi un izņēma garu sarža auduma gabalu.
Pret jums tik dārgo ordeni izvirzītas desmit apsūdzības.
De Molē zināja, kādas tās ir. Tur bija minēta gan sakramentu ignorēšana un elku pielūgšana, gan labumu gūšana no rīcības, kas ir pretrunā ar morāli, un pat homoseksuālu sakaru pieļaušana.
Visvairāk raižu, sacīja Imbērs, man dara jūsu prasība, lai ikviens ordeņa brālis noliedz, ka Kristus ir mūsu Kungs, lai katrs brālis spļauj uz krustu un mīda to ar kājām. Kāds jūsu brālis mums teica, ka viens no jums esot pat čurājis uz mūsu Kunga Jēzus tēlu pie patiesā krusta. Vai tā ir taisnība?
Jautājiet tam brālim!
Diemžēl pārbaudījums viņam izrādījās pārāk smags.
De Molē neteica neko.
Manu karali un Viņa Svētību šī apsūdzība satrauc vairāk par visām pārējām. Būdams piederīgs pie baznīcas, jūs noteikti saprotat, cik ļoti viņus saniknojis, ka jūs noliedzat Kristu kā mūsu Pestītāju, vai ne?
Es runāšu tikai ar savu pāvestu.
Imbērs pamāja ar roku, un abi sargi ieslēdza dzelžos de Molē delnas locītavas, tad pakāpās atpakaļ un izstiepa uz priekšu viņa rokas, neliekoties ne zinis par to, ka viņa muskuļi ir savainoti. Imbērs no apmetņa apakšas izņēma pātagu, kurai siksna galā bija sadalīta vairākos zaros. Atskanēja klakšķis, un de Molē ieraudzīja, ka katram zaram piestiprināts kauls.
Imbērs cirta ar pātagu zem de Molē izstieptajām rokām, trāpot pa viņa kailo muguru. Sāpes izšāvās augumam cauri, tad atkāpās, taču to skaudrums nemazinājās. Neļaujot miesai atgūties, nāca vēl viens cirtiens, tad nākamais. De Molē negribēja sagādāt Imbēram gandarījumu, taču sāpes pārpludināja viņu, un viņš iekliedzās mokās.
Jūs nesmiesieties par inkvizīciju, Imbērs sacīja.
De Molē saņēmās. Viņš kaunējās, ka kliedzis. Raudzīdamies sava mocītāja glumajā acu skatienā, viņš gaidīja, kas notiks tālāk.
Arī Imbērs lūkojās uz viņu.
Jūs noliedzat savu Pestītāju, sakāt, ka viņš bijis tikai cilvēks, nēvis Dieva dēls? Jūs apgānāt patieso krustu? Lieliski. Jūs sapratīsiet, ko nozīmē ciest pie krusta.
Atkal pātagas cirtieni pa muguru, dibenu, kājām. Kaula uzgaļi pārplēsa ādu, pašķīda asinis.
Pasaule kaut kur aizslīdēja.
Imbērs pārstāja sist.
Kronējiet mestru! viņš bļāva.
De Molē pacēla galvu un centās saskatīt skaidri. Viņš ieraudzīja kaut ko līdzīgu melnai, apaļai dzelzs stīpai. Tajā bija sadzītas naglas, tā ka asie gali vērsās uz leju un iekšpusi.
Imbērs pienāca tuvāk.
Skatieties, ko izcietis mūsu Kungs! Kungs Jēzus Kristus, ko noliedzāt jūs un jūsu brāļi.
Kroni uzmauca viņam galvā un uzsitot dzina lejup, tā ka tas cieši piegūla miesai. Naglas iedūrās ādā, no brūcēm sūcās asinis, saslapinot de Molē garos, taukainos matus.
Imbērs aizsvieda pātagu.
Vediet viņu!
De Molē vilka pāri kapelai uz augstām koka durvīm, kas reiz veda uz viņa dzīvokli. Tur atradās taburete, un de Molē lika uzkāpt uz tās. Viens sargs turēja viņu stāvus, bet otrs bija sagatavojies palīdzēt, ja de Molē pretotos. Taču viņš bija pārāk vārgs, lai to darītu.
Viņam noņēma važas no rokām.
Imbērs otram sargam pasniedza trīs naglas.
Viņa labo roku uz augšu! Imbērs izrīkoja. Kā jau runājām.
Roku izstiepa augšup viņam virs galvas. Sargs pienāca tuvāk, un de Molē ieraudzīja āmuru.
Un saprata, ko viņi nodomājuši darīt.
Mīļais Dievs!
De Molē juta kādu roku sagrābjam viņa delnas locītavu, naglas smaile tika piespiesta pie viņa sasvīdušās miesas. Viņš redzēja, ka sargs atvēzējas ar āmuru, dzirdēja, ka metāls atsitas pret metālu.
Nagla izdūrās cauri locītavai, un viņš iekliedzās.
Vai redzēji asinsvadus? Imbērs jautāja sargam.
Tur nebija neviena paša.
Labi. Viņš nedrīkst noasiņot līdz nāvei.
De Molē, būdams vēl jauns ordeņa brālis, bija cīnījies Svētajā zemē, kad ordenis bija pēdējo reizi aizstāvējies pret ienaidnieku Akrā. Viņš atcerējās toreiz saņemto zobena cirtienu. Tas bija dziļš. Ass. Sāpēja ilgi. Taču nagla delnas locītavā bija kas daudz ļaunāks.
De Molē kreiso roku viņi izstiepa leņķī pret augumu un cauri delnas locītavai izdzina otru naglu. Viņš iekoda mēlē, mēģinot savaldīties, bet ciešanas bija tik lielas, ka zobi iecirtās pārāk dziļi. Mutē saskrēja asinis, un viņš tās norija.
Imbērs aizspēra projām tabureti, un de Molē sešas pēdas garā auguma svaru tagad turēja tikai abu roku īpaši labās rokas delnu locītavas, jo kreisā roka bija pienaglota leņķī, tāpēc labās rokas slodze bija tik liela, ka tā draudēja pārtrūkt. Plecā kaut kas nokrakšķēja, un sāpes uzvēlās kā milzu vilnis.
Viens sargs satvēra viņa labo pēdu un aplūkoja to. Imbērs acīmredzot bija raudzījies, lai naglas iesistu vietās, kur bija maz asinsvadu. Tad viņi kreiso pēdu aizlika aiz labās un abas pēdas pienagloja pie durvīm ar vienu naglu.
De Molē vairs nespēja pakliegt.
Imbērs pārbaudīja padarīto.
Asiņu maz. Labi. Viņš atkāpās. Kā cieta mūsu Kungs un Pestītājs, tā cietīsiet arī jūs. Ar vienu vienīgu atšķirību.
Tagad de Molē saprata, kāpēc viņi izvēlējušies durvis. Imbērs lēni pavēra durvis un šūpoja tās, tad spēji aizcirta ciet.
De Molē ķermenis tika parauts uz vienu, tad uz otru pusi, tas zvārojās izmežģītajās plecu locītavās, raujoties nost no naglām. Viņš nebija varējis iedomāties, ka iespējamas tādas ciešanas.
Tikpat kā moku rats, Imbērs teica. Sāpju līmeni tur var regulēt. Ari šeit es varu to darīt. Varu jaut jums karāties. Varu šūpot šurpu turpu. Varu darīt arī to, ko tikko sajutāt, un tas ir pats ļaunākais.
Pasaule aizslīdēja un atkal parādījās. De Molē ar pūlēm elpoja. Muskuļi bija krampjaini sarauti. Sirds mežonīgi dauzījās. Ādu klāja sviedri, viņš jutās ka drudzi, augums dega ugunīs.
Nu, vai vēl smiesieties par inkvizīciju? Imbērs jautāja.
Viņš gribēja pateikt Imbēram, ka ienīst baznīcu par to, ko
tā dara. Gļēvajam pāvestam, kas bija bankrotējuša Francijas monarha varā, kaut kā bija izdevies satriekt pašu dižāko reliģisko organizāciju, kuru jelkad pazinusi cilvēce. Piecpadsmit tūkstoši brāļu visā Eiropā. Deviņi tūkstoši muižu. Brāļu apvienība, kas reiz bija valdījusi Svētajā zemē un pastāvējusi divus gadu simteņus. Kristus un Zālamana tempļa nabadzīgo bruņinieku ordenis iemiesoja visu labāko. Taču viņu sasniegumi bija raisījuši skaudību, un viņam kā mestram būtu vajadzējis prast skaidri novērtēt politiskās vētras, kas savilkās ap viņu. Vajadzēja būt elastīgākam, ne tik vaļsirdīgam. Paldies Dievam, ka viņš tomēr dažus notikumus bija paredzējis un veicis piesardzības pasākumus. Filips Ceturtais nekad nedabūs ne paskatīties uz templiešu zeltu un sudrabu.