Nejūtu, ka man pietrūktu tavas augstprātīgās attieksmes.
Toties mana dzīve nav pilnīga bez tavas saulainās personības klātbūtnes. Vai tu kaut reizi vari darīt to, ko es lieku? Grūtību pilnīgi pietiek arī bez muļķībām.
Man tas nav jāatgādina.
Ir gan.
Malons izgāja no numura.
ČETRPADSMITA NODAĻA
PIEKTDIENA. DIVDESMIT TREŠAIS JŪNIJS
VIENS UN TRĪSDESMIT MINŪTES NAKTI
Malons un Stefānija izbrauca no Kopenhāgenas pa 152. šoseju. Lai gan Malons bija braucis no Riodežaneiro pa piekrasti līdz Petropolisai un gar jūru no Neapoles līdz Amalfi, viņš uzskatīja, ka ceļš ziemeļu virzienā uz Helsingborgu gar Dānijas klinšaino austrumu krastu ir pats apburošākais. Zvejnieku ciemati, meži piekrastē, vasarnīcas un pelēkie, nepārskatāmi plašie Ēresuna jūras šauruma ūdeņi radīja neaizmirstami diženu iespaidu.
Laiks bija visai raksturīgs šim apvidum. Pret vējstiklu sitās sīkas lietus lāses, ko dzina brāzmainais vējš. Aiz kāda neliela jūrmalas kūrorta, kur naktī viss bija slēgts, šoseja pagriezās uz zemes iekšieni un aizlīkumoja pa plašu, mežiem apaugušu apvidu. Tad starp divām baltām kotedžām parādījās atvērti vārti. Malons brauca pa zālainu iebraucamo ceļu un novietoja mašīnu bruģētā pagalmā. Māja aiz pagalma bija īsts dāņu baroka paraugs trīsstāvu ēka, būvēta no ķieģeļiem ar smilšakmens apšuvumu, un to sedza jumts no vara plāksnēm ar graciozu izliekumu. Viens mājas spārns bija pavērsts pret iekšzemi. Otrs pret jūru.
Malonam bija zināma mājas vēsture. To sauca par Kristiāngatu, un to pirms trīssimt gadiem bija cēlis kāds izveicīgs Torvaldsens. Lai ražotu porcelānu, viņš pārvērtis kurināmajā neskaitāmi daudz tonnu nevērtīgās kūdras. Deviņpadsmitajā gadsimtā Dānijas karaliene pasludināja stikla rūpnīcas par oficiālo karalisko piegādātāju, un Adelgade Glasverker ar tās raksturīgo simbolu divi apļi ar līniju zem tiem arvien vēl bija valdošā kompānija Dānijā un Eiropā. Konglomerāta pašreizējais vadītājs bija ģimenes patriarhs Henriks Torvaldsens.
Muižas mājas durvis atvēra pārvaldnieks, kas nebija pārsteigts, viņus ieraugot. Tas šķita interesanti, jo pulkstenis bija krietni pāri pusnaktij, un Torvaldsens dzīvoja pilnīgi viens kā ūpis. Viņus pavadīja līdz telpai, kur varēja skatīt ozola sijas, ieročus un portretus, gleznotus eļļas tehnikā, viss liecināja, ka šī ir dižciltīgas dzimtas rezidence. Lielajā zālē atradās garš galds Malons atcerējās Torvaldsena teikto, ka tas ir četrsimt gadus vecs. Galda tumšā kļavas koka virsmas pulējums bija tik spodrs, kādu var iegūt, vienīgi gadu simteņiem rūpīgi kopjot. Galda vienā galā sēdēja Torvaldsens, viņam priekšā bija apelsīnu kēkss un kūpošs patvāris.
Lūdzu, nāciet iekšā! Sēdieties!
Torvaldsens ar acīm redzamām pūlēm piecēlās un uzsmaidīja viņiem. Viņa sakumpušais, artrīta sakropļotais augums bija tikai kādas piecarpus pēdas garš, apjomīgā norvēģu svītera krokas nevarēja apslēpt kupraino muguru. Malons pamanīja viņa modrās pelēkās acis nozibsnījam. Viņa draugam kaut kas bija padomā. Par to nebija šaubu.
Malons norādīja uz kēksu.
Vai bijāt tik drošs par mūsu ierašanos, ka likāt to izcept?
Nebiju drošs, vai atbrauksiet jūs abi, taču par jums biju pārliecināts.
Kāpēc tā?
Kopš uzzināju, ka esat bijis izsolē, sapratu, ka agrāk vai vēlāk jūs atklāsiet, ka esmu iesaistīts šajā lietā.
Stefānija paspēra soli uz priekšu.
Es gribu dabūt savu grāmatu.
Torvaldsens cieši pavērās viņā.
Bez sasveicināšanās? Bez patīkami iepazīties? Tikai "es gribu dabūt savu grāmatu".
Jūs man nepatīkat.
Torvaldsens atkal apsēdās galda galā. Malons nolēma, ka kēkss izskatās labs, tāpēc apsēdās un nogrieza šķēli.
Es jums nepatīku? Torvaldsens atkārtoja. Savādi, ņemot vērā, ka mēs nekad neesam tikušies.
Es zinu par jums.
Vai tas nozīmē, ka esmu Magelāna nodaļas kartotēkā?
Jūsu vārds parādās visdīvainākajās vietās. Mēs dēvējam jūs par starptautiskas intereses personu.
Torvaldsena seja savilkās, it kā viņš ciestu mokošu sodu.
Jūs mani uzskatāt par teroristu vai kriminālnoziedznieku.
Kurš no abiem jūs esat?
Dānis ar pēkšņu ziņkāri paskatījās uz Stefāniju.
Man stāstīja, ka jums piemīt talants iecerēt lielus darbus un jūsu rīcībā ir līdzekļi, lai tos īstenotu. Savādi, ka, par spīti šīm spējām, esat cietusi tik smagu neveiksmi kā sieva un kā māte.
Stefānijas skatienā parādījās sašutums.
Jūs par mani nezināt neko.
Zinu, ka jūs ar Larsu nedzīvojāt kopā ilgus gadus līdz pat viņa nāvei. Zinu, ka jums un viņam bija pilnīgi atšķirīgi viedokļi daudzos jautājumos. Zinu, ka bijāt atsvešinājusies no dēla.
Stefanijai aiz dusmām pietvīka vaigi.
Ejiet ellē!
Jums nav taisnība, Stefānija. Torvaldsenu viņas niknais uzbrukums neapmulsināja.
Kādā ziņā?
Daudzējādā. Jums pienācis laiks uzzināt patiesību.
De Rokfors muižas māju atrada tieši tajā vietā, kuru norādīja viņam sagādātā informācija. Kad viņš bija uzzinājis, kas sadarbojies ar Pēteru Hansenu, lai nopirktu grāmatu, viņa vietniekam pietika ar pusstundu, lai izveidotu dosjē. Nu de Rokfors raudzījās uz lepno māju, kurā dzīvoja Henriks Torvaldsens, cilvēks, kas bija nopircis grāmatu par tik lielu summu, un iegūtā informācija pamazām ieguva arvien skaidrāku nozīmi.
Torvaldsens bija viens no bagātākajiem cilvēkiem Dānijā, kura senču izcelsmi varēja izsekot līdz pat vikingiem. Viņa akciju portfelis bija iespaidīgs. Papildus Adelgade Clasvorker viņam piederēja akcijas Anglijas bankās, dažādās Polijas,
Vācijas un Eiropas kompānijās. Kontinentā, kur augstākās sabiedrības pārstāvju bagātība bija mērāma miljardos, Torvaldsens bija pašu bagātāko cilvēku saraksta pirmajās rindās. Viņš bija sevī noslēdzies savādnieks, kas tikai retumis izbrauca no savas muižas. Viņa ziedojumi labdarībai, īpaši tiem, kuri izdzīvojuši holokaustā, organizācijām, kas cīnījās pret komunismu, un starptautiskajai medicīnas palīdzībai, bija leģendāri.
Viņam bija sešdesmit divi gadi, viņš bija tuvs Dānijas karaliskajai ģimenei, īpaši karalienei. Viņa sieva un dēls bija miruši; sieva no vēža, bet dēls nošauts vairāk nekā pirms gada, darbojoties Dānijas misijā Mehiko. Cilvēks, kas bija novācis vienu no slepkavām, bija Amerikas tieslietu sistēmas slepenais aģents-Kotons Malons. Torvaldsena vārds bija saistīts pat ar Larsu Nelu, lai gan šo saistību nevarēja nosaukt par pozitīvu, jo Torvaldsenam piedēvēja dažus ne visai glaimojošus, publiski izteiktus komentārus par Nela pētījumiem. Pirms piecpadsmit gadiem Francijas prese plaši rakstīja par nejauku incidentu Parīzes Svētās Ženevjevas bibliotēkā, kur Torvaldsens un Nels bija tā sastrīdējušies, ka klieguši viens uz otru. Tas varētu izskaidrot, kāpēc Henriku Torvaldsenu interesēja Pētera Hansena piedāvājums, taču viss vēl nebija pilnīgi skaidrs.
De Rokforam vajadzēja zināt visu.
No melnā Ēresuna brāzmoja spirgts vējš, un lietus bija pārvērties sīkā migliņā. De Rokforam blakus stāvēja divi kalpotāji. Divi citi gaidīja mašīnā, kas bija novietota aiz īpašuma robežām, juzdamies vēl gluži apreibuši no narkotikām, kas viņiem bija iešautas ar adatu. De Rokfors mulsa minējumos, kas bijis cilvēks, kurš to izdarīja. Visas dienas garumā viņš ne mirkli nebija nojautis, ka viņu novēro, tomēr izrādījās, ka viņu kāds slepeni izsekojis. Kāds, kurš prata izmantot bultas, lai ievadītu nomierinošus medikamentus.