Выбрать главу

Taču vispirms bija jānokārto šis jautājums. De Rokfors de­vās pāri lietus atmiekšķētajam pagalmam lidz dzīvžogam elegantās mājas priekšā. Pirmā stāva istabā dega gaisma; die­nā no istabas logiem noteikti pavērās iespaidīgs skats uz jū­ru. Te nebija ne apsardzes, ne suņu, ne trauksmes sistēmas. Savdabīgi, taču de Rokforu tas nepārsteidza.

Viņš tuvojās apgaismotajam logam. Ievērojis mašīnu, kas bija novietota uz iebraucamā ceļa, viņš ieprātojās, vai tiešām viņam pievērsusies veiksme. Uzmanīgi palūrējis iekšā, viņš ieraudzīja, ka ar veco vīru sarunājas Stefānija Nela un Ko­tons Malons.

Viņš pasmaidīja. Veiksme patiešām bija viņam pievērsu­sies.

De Rokfors pamāja, un viens no viņa vīriem izņēma nei­lona somu. Viņš atvilka vaļā rāvējslēdzēju un izņēma mik­rofonu, tad rūpīgi piestiprināja tā gumijoto piesūcekni pie mitrās aplodas stūra. Modernais uztvērējs, kas atradās nei­lona somā, tagad ļāva saklausīt ikvienu vārdu.

De Rokfors ielika ausī sīciņo uztvērēja pogu.

Pirms viņu nogalināšanas vajadzēja paklausīties.

Kāpēc jūs neapsēžaties? Torvaldsens jautāja.

Jūs esat ļoti laipns, Herr Torvaldsen, bet es labāk pastā­vēšu, Stefānija ar neslēptu nicinājumu atbildēja.

Torvaldsens pasniedzās pēc kafijkannas un ielēja kafiju savā tasē.

Es ieteiktu uzrunājiet mani, kā vēlaties, tikai ne par Herr. Viņš nolika patvāri. Es nicinu visu, kas kaut vai ne­tieši saistās ar Vāciju.

Malons noskatījās, kā Stefānija uztver aizrādījumu. Protams, ja nodaļas kartotēkā Torvaldsens bija minēts kā "starptautiskas intereses persona", tad viņai bija zināms, ka Torvaldsena vectēvs, tēvoči, tantes, brālēni un māsīcas bija krituši par upuri nacistiem, kas okupēja Dāniju. Tomēr Ma­lonam šķita, ka Stefānija nerimsies uzbrukt vecajam vīram. Taču viņas seja negaidīti atmaiga.

Tādā gadījumā Henrik.

Torvaldsens iemeta kafijas tasē cukurgraudu.

Jūsu atjautība ir plaši pazīstama. Viņš maisīja kafiju. Es jau sen esmu sapratis, ka visu var nokārtot pie kafijas tases. Pēc labas kafijas tases cilvēks par savu privāto dzīvi pastāstīs daudz vairāk nekā pēc šampanieša vai portvīna pu­deles.

Malons zināja, ka Torvaldsenam patīk tērgājot mazināt klausītāju sasprindzinājumu un pa to laiku novērtēt situāciju. Vecais vīrs iedzēra malciņu kūpošās kafijas.

Kā jau teicu, Stefānija, jums pienācis laiks uzzināt patie­sību.

Viņa pienāca tuvāk un apsēdās pie galda pretī Malonam.

Tad, lūdzu, likvidējiet visus priekšstatus, kas man jau izveidojušies par jums.

Kādi tie būtu?

Es varētu sacīt daudz, taču pateikšu galveno. Pirms trim gadiem jūs bijāt saistīts ar mākslas darbu zādzību sindikā­tu, kam bija sakari ar kādu radikālu Izraēlas organizāciju. Pagājušajā gadā jūs iejaucāties Vācijas vēlēšanu norisē, nele­gāli apgādājot ar naudu konkrētus kandidātus. Tomēr nezi­nāmu iemeslu dēļ ne Izraēla, ne Vācija nesauca jūs pie atbil­dības.

Torvaldsens ātri un piekrītoši pamāja.

Vainīgs abos gadījumos. Tās Izraēlas radikālās organizāci­jas, kā jūs nosaucāt, bija kolonisti, kuri nedomāja, ka Izraē­las korumpētajai valdībai ir tiesības iztirgot viņu mājas. Lai viņiem palīdzētu, mēs sagādājām līdzekļus no bagātiem arā­biem, kuri pārvadāja zagtus mākslas darbus, ko vēlāk gluži vienkārši atzaga atpakaļ. Varbūt jūsu failos ir atzīmēts, ka mākslas darbi tika atdoti īpašniekiem.

Par samaksu.

Par samaksu, kādu ņemtu ikviens privātdetektīvs, kas izmeklē mākslas darbu zādzības. Mēs tikai novirzījām iegū­to naudu vērtīgākiem mērķiem. Es uzskatu, ka šī rīcība bija savā ziņā taisnīga. Un vēlēšanas Vācijā? Es finansēju vairā­kus kandidātus, kuri bija stingrā opozīcijā radikāli labējiem. Ar manu palīdzību viņi visi uzvarēja. Neredzēju iemeslu, lai ļautu fašistiem iegūt kaut vai nelielas iespējas. Kā šķiet jums?

Tas, ko jūs darījāt, bija prettiesiski un izraisīja daudz problēmu.

Mana rīcība atrisināja problēmu. Un es izdarīju daudz vairāk nekā amerikāņi.

Stefāniju tas, šķiet, neiespaidoja.

Kāpēc jūs esat iejaucies manos darījumos?

Kādā ziņā tie ir jūsu darījumi?

Tie saistās ar mana vīra darbu.

Torvaldsena vaibsti sastinga.

Neatceros, ka jūs kaut jel niecīgā mērā būtu interesēju­sies par Larsa darbu, kad viņš bija dzīvs.

Malons uztvēra vārdu neatceros. Tas nozīmēja, ka Tor­valdsens par Larsu Nelu zinājis ļoti daudz. Savādi, bet Stefānija, liekas, neieklausījās.

Neesmu nodomājusi apspriest ar jums savu personisko dzīvi. Tikai pasakiet, kāpēc tovakar nopirkāt to grāmatu.

Pēters Hansens man pateica, ka jūs tā interesē. Viņš man ari teica, ka vēl kāds cilvēks vēloties, lai grāmata nonāk jūsu īpašumā. Taču tikai pēc tam, kad tas cilvēks būšot grāmatu nokopējis. Viņš maksājis Hansenam, lai tā notiktu.

Vai Hansens teica, kas ir tas cilvēks? Stefānija jautāja.

Torvaldsens papurināja galvu.

Hansens ir miris, Malons teica.

Nav nekāds brīnums. Torvaldsena balss skanēja pil­nīgi vienaldzīgi.

Malons viņam izstāstīja, kas noticis.

Hansens bija alkatīgs, dānis sacīja. Viņš bija pārlie­cināts, ka grāmata ir ļoti vērtīga, tāpēc gribēja, lai to slepe­ni nopērku es, bet viņš to varētu piedāvāt tam otram cilvē­kam par augstu cenu.

Un jūs, būdams filantrops, piekritāt. Stefānija acīm re­dzami negrasījās dot viņam nekādas atlaides.

Mēs ar Hansenu bieži sadarbojāmies. Viņš man pastās­tīja par izsoli, un es piedāvājos palīdzēt. Man raizes darīja tas, ka viņš varētu kādu anonīmu pircēju meklēt kur citur. Arī es vēlējos, lai jūs dabūjat grāmatu, tāpēc piekritu viņa noteikumiem, bet nebiju nodomājis atdot grāmatu Hanse­nam.

Jūs taču neuzskatāt…

Kā garšo kēkss? Torvaldsens jautāja.

Malons saprata, ka viņa draugs grib pats būt noteicējs sa­runā.

Lieliski, viņš ēzdams atbildēja.

Runājiet! Stefānija pieprasīja. Man jāzina patiesība.

Mēs ar jūsu vīru bijām tuvi draugi.

Stefānijas seja satumsa, skatienā parādījās nepatika.

Larss man par to neminēja ne pušplēsta vārda.

Tas ir gluži saprotami, ņemot vērā jūsu saspīlētās attie­cības. Turklāt arī viņa profesijā bija noslēpumi tāpat kā jū­sējā.

Malons bija beidzis ēst kēksu un vēroja, kā Stefānija pār­domā dzirdēto, kam viņa nepārprotami neticēja.

Jūs melojat, viņa beigu beigās paziņoja.

Varu jums parādīt vēstules, kas pierādīs to, ko teicu. Mēs ar Larsu sazinājāmies bieži. Mēs sadarbojāmies. Es fi­nansēju viņa pētījumus pašā sākumā un palīdzēju viņam grū­tos brīžos. Es samaksāju par viņa māju Rennes-le-Chiiteau. Man bija tuva viņa aizraušanās, un es priecājos viņam palī­dzēt.

Kāda aizraušanās?

Torvaldsens paraudzījās uz viņu ar mierīgu, vērtējošu skatienu.

Jūs tik maz zināt par viņu. Cik ļoti gan jūs moka no­žēla!

Man nav vajadzīga psihoanalīze.

Patiešām? Jūs atbraucat uz Dāniju, lai nopirktu grāma­tu, par kuru nezināt itin neko, bet šī grāmata attiecas uz dar­bu, ko jūsu vīrs darījis vairāk nekā pirms desmit gadiem. Vai jūs vēl apgalvosiet, ka neizjūtat nožēlu?

Jūs, svētuli, man vajadzīga tā grāmata.

Jums vispirms jāpaklausās, kas man sakāms.

Klājiet vaļā!

Larsa pirmajai grāmatai bija milzīgi panākumi. Visā pa­saulē pārdoti vairāki miljoni eksemplāru, lai gan Amerikā to pirka visai pieticīgi. Nākamo grāmatu vairs neuzņēma ar tādu sajūsmu, tomēr tā tika pārdota un finansiāli nodro­šināja viņa pasākumus. Larss domāja, ka pretēja viedokļa izpausme varētu popularizēt Rennas leģendu. Tāpēc es fi­nansēju vairākus autorus viņi rakstīja grāmatas, kurās kri­tizēja Larsu, analizēja viņa secinājumus par Rennu un no­rādīja uz Larsa maldiem. Publicēja vienu, tad arī citas šādas grāmatas. Dažas bija labas, citas sliktas. Es pat reiz pub­liski izteicu vienu otru ne visai glaimojošu piezīmi par Lar­su. Un drīz vien žanrs bija radies tieši tā, kā vēlējās Larss.