Stefānijas acis kvēloja.
Vai jūs esat traks?
Strīdi rada publicitāti. Un Larss nerakstīja plašam lasītāju lokam, tāpēc viņam bija jārada publicitāte sev. Taču pēc kāda laika tā iedzīvinājās pati no sevis. Renlešato ir ļoti populāra. Par to izveidoti televīzijas speciālizlaidumi, tam veltīti žurnāli, internetā ir milzum daudz vietņu, kas aplūko tikai Rennes-le-Chāteau noslēpumus. Pilsētiņa šajā apvidū ir galvenā, kas pievilina tūristus. Pateicoties Larsam, tur uzplaukusi tūrisma industrija.
Malons zināja, ka par Rennu sarakstīts simtiem grāmatu. Viņa veikalā vairākus plauktus pildīja lietoti šo grāmatu eksemplāri. Taču viņš gribēja zināt skaidri.
Henrik, šodien gāja bojā divi cilvēki. Viens nolēca no Apaļā torņa, vienlaikus pārgriezdams sev rīkli. Otru izmeta pa logu. Tādiem notikumiem nav nekāda sakara ar publicitāti.
Es teiktu, ka šodien Apaļajā tornī jūs vaigu vaigā sastapāties ar kādu bruņinieku ordeņa brāli.
Citā gadījumā es sacītu, ka jūs esat traks, bet pirms lēciena tas vīrietis izkliedza kādu vārdu. Beauseant.
Torvaldsens pamāja.
Templiešu kaujas sauciens. Kad šo vārdu auroja vesels uzbrūkošu bruņinieku pulks, ar to bija diezgan, lai ienaidniekam iedzītu nāves bailes.
Malons atcerējās, ko pirmīt bija lasījis grāmatā.
Tempļa ordenis tika likvidēts tūkstoš trīs simti septītajā gadā. Tagad bruņinieku vairs nav.
Nav tiesa, Koton. Viņus mēģināja iznīdēt, bet pāvests mainīja savu lēmumu. Tā saucamais Šinonas pergaments pilnīgi atlaida templiešiem ķecerības grēkus. Klements Piektais izdeva šo slepeno bullu tūkstoš trīs simti astotajā gadā. Daudzi uzskatīja, ka šis dokuments ir zudis, kad Napoleons izlaupīja Vatikānu, bet nesen tas tika atrasts. Jā. Larss ticēja, ka ordenis arvien vēl pastāv, un tam ticu arī es.
Larsa grāmatās bija daudz atsauču uz templiešiem, teica Malons, bet šaubos, vai viņš kaut kur būtu rakstījis, ka viņi joprojām eksistē.
Torvaldsens pamāja.
Tas bija ar nolūku. Tempļa ordenī bija un ir ļoti daudz pretrunu. Saskaņā ar zvērestu viņi ir nabadzīgi, bet bagāti ar visa ordeņa īpašumiem un zināšanām. Iedziļinājušies sevī, taču prasmīgi pasaulīgos jautājumos. Mūki un karotāji. Holivudas radītie stereotipi un īstie templieši ir divas atšķirīgas parādības. Neļaujieties romantiskam priekšstatam! Viņi bija rupji un nežēlīgi.
Malons bija noskaņots skeptiski.
Kā viņiem izdevās eksistēt septiņus gadu simteņus, nevienam to nezinot?
Kā neskartā dabā eksistē kāds kukainis vai dzīvnieks, nevienam nezinot? Katru dienu tiek atrasta kāda jauna suga.
Labs piemērs, nodomāja Malons, tomēr vēl nejutās pārliecināts. /
Ko tad tas viss nozīmē?
Torvaldsens atspieda muguru pret krēsla atzveltni.
Larss meklēja Tempļa ordeņa bagātības.
Kādas bagātības?
Valdīšanas sākumā Filips Ceturtais samazināja naudas vērtību, lai stimulētu ekonomiku. Viņa rīcība bija tik nepopulāra, ka pūlis gribēja karali nogalināt. Viņš bēga no savas pils uz ordeņa templi Parīzē. Tad viņš ar spiegu palīdzību uzzināja par ordeņa bagātību. Vairākus gadus pēc tam, kad viņam ārkārtīgi vajadzēja naudu, viņš izgudroja plānu, kā apsūdzēt ordeni ķecerībā. Atcerieties, ka viss, kas piederēja ķecerim, kļuva par valsts īpašumu. Taču pēc tam, kad Filips tūkstoš trīs simti septītajā gadā bija apcietinājis ļoti daudzus templiešus, viņš atklāja, ka ne vien Parīzes tempļa krātuves, bet arī visas citas templiešu klosteru krātuves Francijā ir tukšas. Nekad netika atrasta pat ne unce no templiešu bagātībām.
Vai Larss domāja, ka dārgumi atrodas Rettnes-le-CMteau? Malons jautāja.
Varbūt ne tieši tur, bet noteikti Langdokā, Henriks teica. Ir diezgan daudz norāžu, kas apstiprina šo secinājumu. Taču templieši bija pratuši labi noslēpt, kur dārgumi atrodas.
Tātad grāmatai, ko jūs šovakar nopirkāt, ir kāds sakars ar to? Malons jautāja.
Ežēns Štibleins bija mērs Fo ciematā, kas atrodas netālu no Rennas. Viņš bija joti izglītots cilvēks, mūziķis un astronoms amatieris. Vispirms viņš sacerēja ceļojumu aprakstu par savu apvidu, tad uzrakstīja Pierres Gravees du Languedoc ("Gravējumi Langdokas kapakmeņos"). Neparastu grāmatu, kur raksturoti kapakmeņi Rennā un tās apkārtnē. Protams, savāda interese, taču tā nav neparasta Francijas dienvidi ir plaši pazīstami ar unikāliem kapakmeņiem. Grāmatā ir uzzīmēts kāds kapakmens, kas piesaistījis Štibleina uzmanību. Zīmējums ir svarīgs, jo paša kapakmens vairs nav.
Vai jūs varētu to man parādīt? jautāja Malons.
Torvaldsens pietrausās kājās un aizkliboja līdz mazam
galdiņam, kur atradās paplāte. Viņš atgriezās, turot rokā izsolē iegādāto grāmatu.
To man atveda pirms stundas.
Malons atšķīra grāmatu iezīmētajā vietā un pētīja attēlu.
Pieņemot, ka Štibleina zīmējums ir precīzs, Larss uzskatīja kapakmeni par norādi dārgumu atrašanās vietai. Larss šo grāmatu meklēja ilgus gadus. Vienai vajadzētu būt Parī-
zē, jo Nacionālā bibliotēka uzglabā ikvienas Francijā iespiestas grāmatas eksemplāru. Taču grāmatas tur nav, lai gan katalogā tā ir ierakstīta.
Vai Larss bija vienīgais, kas zināja par grāmatu? Malons jautāja.
Nav ne jausmas. Gandrīz visi uzskatīja, ka tās grāmatas nemaz nav.
Un kur atrada šo?
Es runāju ar izsoles firmu. Tā piederējusi kādam dzelzceļa inženierim, kas būvējis dzelzceļa līniju no Karkasonas dienvidu virzienā līdz Pirenejiem. Inženieris pensionējies tūkstoš deviņi simti divdesmit septītajā gadā un miris tūkstoš deviņi simti četrdesmit sestajā gadā. Grāmata atradās rtesen mirušās inženiera meitas īpašumā. Mazdēls to nodeva izsolei. Inženieri interesēja Langdoka, īpaši Renna, un viņš pats bija izveidojis kapakmeņu gravējumu sarakstu.
Malonu neapmierināja paskaidrojums.
Kurš tad Stefanijai paziņoja par izsoli?
Lūk, tieši tas šovakar ir vissvarīgākais jautājums, sacīja Torvaldsens.
Malons pievērsās Stefanijai.
Viesnīcā tu teici, ka reizē ar dienasgrāmatu esi saņēmusi arī zīmīti. Vai tā ir pie tevis?
Viņa no somiņas izņēma apbružātu piezīmju grāmatiņu ādas iesējumā. Starp tās lappusēm bija ielikta salocīta pelēkbrūna lapiņa. Viņa to iedeva Malonam, un viņš lasīja franču valodā rakstīto tekstu.
Divdesmit otrajā jūnija Roskildē izsolē tiks piedāvāts grāmatas Pierres Gravees du Languedoc eksemplārs, šo grāmatu meklēja Jūsu virs. Šī ir izdevība Jums gūt panākumus tur, kur viņš cieta neveiksmi. Le bon Dieu soit louē.
Pēdējo teikumu Malons pārtulkoja klusībā. Lai slavēts Dievs! Viņš pāri galdam paskatījās uz Stefāniju.
Kas, tavuprāt, rakstījis zīmīti?
Kāds no Larsa kolēģiem. Man likās tas cilvēks gribējis atdot man dienasgrāmatu un iedomājies, ka mani varētu interesēt grāmata.
Pēc vienpadsmit gadiem?
Piekritu, tas šķiet savādi. Taču pirms trim nedēļām es par to īpaši galvu nelauzīju. Kā jau teicu, man vienmēr likās, ka Larsa meklējumi ir gluži nekaitīga nodarbošanās.