Kāpēc tad jūs atbraucāt? jautāja Torvaldsens.
Tā, kā jūs teicāt, Henrik, mani mocīja nožēla.
Un es nevēlos šo nožēlu jums padarīt smagāku. Jūs es nepazīstu, bet pazinu Larsu. Viņš bija labs cilvēks, un viņa pētījumi patiešām bija kā jūs sacījāt nekaitīgi. Tomēr tie ir ļoti nozīmīgi. Viņa nāve mani apbēdināja. Es allaž esmu šaubījies, vai tā bija pašnāvība.
Tāpat kā es, Stefānija čukstēja. Lai to kaut jel kā izskaidrotu, centos vainot visu un visus, taču dziļi sirdī nekad neesmu pieņēmusi par patiesību, ka Larss pats pielicis sev roku.
Tas vairāk par visu izskaidro, kāpēc jūs esat šeit, Henriks sacīja.
Malons nojauta, ka Stefānija jūtas neērti, tāpēc mazliet novirzīja sarunu.
Vai drīkstu paskatīties dienasgrāmatu?
Stefānija iedeva viņam Larsa dienasgrāmatu, un viņš to pārlapoja. Tā ietvēra aptuveni simt lappuses, kur bija ļoti daudz skaitļu, skiču, simbolu un ar roku rakstīta teksta. Tad Malons ar bibliofila trenēto skatienu aplūkoja iesējumu, un kaut kas piesaistīja viņa uzmanību.
Te trūkst lapas.
Kā tu to domā?
Viņš parādīja Stefanijai dienasgrāmatu no augšpuses.
Paskaties! Te ir gandrīz nemanāmas spraugas. Vietā, kur pie iesējuma muguriņas bijusi piestiprināta lapa, tagad bija palikusi tikai plāna sloksnīte. Lapa izgriezta ar žileti. Es allaž tam pievēršu uzmanību. Nekas nevar tā mazināt grāmatas vērtību kā trūkstošas lapas. Malons vēlreiz nopētīja grāmatu no augšpuses un apakšpuses, atklājot, ka pazudušas astoņas lapas.
Nebiju to ievērojusi, teica Stefānija.
Tu daudz ko esi palaidusi garām.
Viņas sejā parādījās košs pietvīkums.
Atzīstos, ka esmu pieļāvusi muļķīgu kļūdu.
Koton, ierunājās Torvaldsens, visu šo centienu nozīme, iespējams, ir daudz lielāka. Templiešu arhīvi var izrādīties daļa no jebkura atraduma. Ordeņa arhīvi sākumā atradās Jeruzālemē, tad tos pārveda uz Akru, beidzot uz Kipru. Vēstures liecības apgalvo, ka pēc tūkstoš trīs simti divpadsmitā gada arhīvi tika nodoti Joaniešu ordenim, bet tam nav nekādu pierādījumu. Filips Ceturtais meklēja arhīvus no tūkstoš trīs simti septītā līdz tūkstoš trīs simti četrpadsmitajam gadam, bet neatrada neko. Daudzi domā, ka templiešu sakrātās bagātības bijušas vienas no lielākajām viduslaiku pasaulē. Iedomājieties, ko nozīmētu šo arhīvos pieminēto vietu atrašana.
Tas varētu būt visu laiku izcilākais grāmatas atradums.
Kopš četrpadsmitā gadsimta manuskriptus neviens nav redzējis, un daudzi no tiem mums noteikti nav pazīstami. Lai gan izredzes atklāt slēptuvi nav lielas, tomēr pētīt ir vērts.
Malons piekrita.
Torvaldsens pievērsās Stefanijai.
Ko jūs teiktu, ja mēs noslēgtu pamieru? Larsa dēļ. Esmu pārliecināts, ka jūsu aģentūra sadarbojas ar daudzām "starptautiskas intereses personām", lai sasniegtu abpusēji vēlamu mērķi. Varbūt tā varētu rīkoties arī mēs?
Gribu redzēt vēstules, ko jūs un Larss rakstījāt viens otram.
Torvaldsens pamāja.
Tās jūs varat dabūt.
Stefānija palūkojās uz Malonu.
Tev taisnība, Koton, man vajadzīga palīdzība. Piedod, ka iepriekš izteicos tādā tonī. Man likās, ka varēšu to paveikt viena pati. Taču, ja jau tagad mēs esam labi draugi, aizbrauksim uz Franciju un palūkosimies, ko var atrast Larsa mājā. Es tur labu laiku neesmu bijusi. Turklāt Rennes-leChāteau ir daži cilvēki, ar kuriem varam aprunāties. Cilvēki, kuri strādājuši kopā ar Larsu. Sāksim ar to.
Var gadīties, ka mums seko tavas "ēnas", viņš teica.
Par laimi, man esi tu. Stefānija pasmaidīja.
Arī es labprāt brauktu turp, sacīja Torvaldsens.
Malons jutās pārsteigts. Henriks reti izbrauca no Dānijas.
Kādēļ jus esat nolēmis pagodināt mus ar savu sabiedrību?
Es kaut ko zinu par to, ko meklēja Larss. Šīs zināšanas var izrādīties noderīgas.
Man nav iebildumu. Malons paraustīja plecus.
Labi, Henrik, teica Stefānija. Mums būs laiks iepazīt citam citu. Šķiet, jums taisnība man šis tas jāiemācās.
Tāpat kā mums visiem, Stefānija. Tāpat kā mums visiem.
De Rokfors centās savaldīties. Viņa aizdomas bija apstiprinājušās. Stefānija Nela bija tikusi uz pēdām vīra iezīmētajai takai uz atradumiem. Turklāt viņai piederēja ari vīra dienasgrāmata un Pierres Gravees du Languedoc eksemplārs, varbūt vienīgais, kas vēl saglabājies. Tur jau tas āķis ar Larsu Nelu. Viņam galva strādāja. Strādāja pārāk labi. Un tagad viņa atrastās norādes bija dabūjusi rokā atraitne. De Rokfors bija kļūdījies, uzticēdamies Pēteram Hansenam. Taču tobrīd tas likās pareizi. Nu viņš tā vairs nekļūdīsies. Pārāk daudz kas bija atkarīgs no iznākuma, lai uzticētu vēl kaut ko citam svešiniekam.
De Rokfors turpināja klausīties, kā viņi norunā, ko darīs, ieradušies Rennes-le-Chāteau. Malons un Stefānija nolēma turp doties jau rīt. Torvaldsens pēc dažām dienām. Kad de Rokfors bija dzirdējis diezgan, viņš noņēma no aplodas mikrofonu un kopā ar abiem biedriem paslēpās biezā koku audzē.
Šonakt neviens nogalināts netiks.
Trūkst lapas.
De Rokforam bija vajadzīga trūkstošā informācija no Larsa Nela dienasgrāmatas. Cilvēks, kas dienasgrāmatu sūtījis, bijis apķērīgs. Sadalot guvumu, tika novērsta pārsteidzīga rīcība. Šī mīkla bija visai sarežģīta, un de Rokforam noteikti nebija zināmi visi fakti, taču viņš bija nolēmis tos uzzināt pirmais.
Nekas. Ja visi spēles dalībnieki būs Francijā, viņš ar tiem tiks galā itin viegli.
OTRA DAĻA
.
PIECPADSMITĀ NODAĻA
ABATIJA DES FONTAINES
ASTOŅI NO RĪTA
Senešals stāvēja pie altāra un cieši raudzījās uz ozola zārku. Brāļi nāca iekšā kapelā, nopietnām sejām soļojot cits aiz cita, un skanīgās balsīs dziedāja unisonā. Tā bija sena melodija, ko jau kopš paša sākuma dziedāja ikviena mestra bērēs. Latīņu vārsmas stāstīja par zaudējumu, bēdām un sāpēm. Par nākamo mestra amata kandidātu runās tikai vēlāk, kad pulcēsies konklāvs, lai izvēlētu mestra pēcteci. Likums skaidri noteica, ka pēc mestra nāves saule nedrīkst norietēt divas reizes, un viņam kā senešalam bija jāraugās, lai likums tiktu ievērots.
Senešals skatījās, kā brāļi ienāk un nostājas pie pulētajiem ozola soliem. Ikviens bija tērpies vienkāršā rūsganas vadmalas sutanā, galvu sedza kapuce, un redzamas bija tikai lūgšanā saliktās rokas.
Baznīcas veidols atgādināja latiņu krustu ar vienu jomu un divām ailām. Te nebija gandrīz nekādu izrotājumu, nekā, kas novirzītu domas no iedziļināšanās debesu noslēpumos, tomēr telpas bija majestātiskas, kapiteļi un kolonnas radīja spēcīgu enerģijas iespaidu. Pirmo reizi brāļi te bija sanākuši kopā pēc tūkstoš trīs simti septītā gada tīrīšanām tie brāļi, kuriem bija izdevies izbēgt no Filipa Ceturtā nagiem, un pa lauku rajoniem slepus atkāpās uz dienvidiem. Beigu beigās viņi sapulcējās šeit, kalnu cietokšņa drošībā, un iekļāvās reliģiskajā sabiedrībā, kaļot plānus, uzņemoties saistības un allaž paturot visu atmiņā.
Senešals aizvēra acis un ļāvās mūzikai. Nekāda pavadījuma, ne ērģeļu skaņu, nekā. Tikai cilvēka balss, tā plūda aizviert spēcīgāk, brīžam aizlūzdama. Senešals melodijā smēlās spēku un stiprinājās turpmākajām stundām.
Dziedāšana apklusa. Viņš kādu brīdi nogaidīja klusumā, tad piegāja tuvāk zārkam.
Mūsu cildenais un godātais mestrs atstājis šo pasauli. Viņš vadījis ordeni divdesmit astoņus gadus saskaņā ar statūtiem, gudri un taisnīgi. Nu viņam pienākas vieta hronikās.