Kāds brālis nostūma no galvas kapuci.
Es iebilstu.
Senešals nodrebēja. Statūti paredzēja, ka ikvienam brālim ir tiesības iebilst. Taču viņš bija gaidījis, ka cīņa notiks vēlāk konklāvā, nevis bēru ceremonijas laikā. Senešals pievērsās pirmajai solu rindai un paskatījās uz runātāju.
Reimons de Rokfors.
De Rokfors bija maza auguma, drukns vīrietis ar neizteiksmīgu seju un tādu raksturu, kas senešalam allaž lika būt piesardzīgam. Ordeņa brālis viņš bija jau trīsdesmit gadus. Viņš bija sasniedzis maršala pakāpi, tāpēc ordenī bija trešais pēc mestra. Pašā sākumā, pirms daudziem gadu simteņiem, maršals bija ordeņa karavadonis, kas veda bruņiniekus kaujā. Tagad maršals bija drošības ministrs, un viņa pienākums bija raudzīties, lai ordenim neviens nevarētu piekļūt. De Rokfors šajā postenī bija gandrīz divus gadu desmitus. Viņam un brāļiem, kuri padoti viņam, bija piešķirta privilēģija atstāt abatiju un atgriezties tajā pēc pašu vēlēšanās, ziņojot par to vienīgi mestram, un maršals neslēpa nicinājumu, ko izjuta pret nu jau mirušo mestru.
Izsaki savus iebildumus! senešals teica.
Mūsu aizgājušais mestrs padarījis ordeni vāju. Viņa politikai trūka drosmes. Pienācis laiks iet citu ceļu.
De Rokfora teiktajā nebija nojaušamas nekādas emocijas, un senešals zināja, ka maršals ļaunumu spēj ietērpt skaistos vārdos. De Rokfors bija fanātiķis. Tādi cilvēki kā viņš gadsimtiem ilgi bija uzturējuši ordeni stipru, bet mestrs daudzkārt tika izteicies, ka šādi vīri kļūst aizvien mazāk noderīgi. Citi viņam nepiekrita, un bija izveidojušās divas frakcijas de Rokfors vadīja vienu, bet mestrs otru. Vairākums slēpa savu izvēli, kā jau tas ordenī mēdza notikt. Taču laikā pirms jauna mestra ievēlēšanas bija ceļš vaļā debatēm. Brīvā diskusijā brāļu kopiena izlēma, kādai jābūt turpmākajai ievirzei.
Vai tik lieli ir tavi iebildumi? senešals jautāja.
Pārāk ilgi brāļi bijuši atstumti no izlemšanas. Mums neko nejautāja, un mūsu sniegtajiem padomiem nepievērsa uzmanību.
Šī nav demokrātija, senešals teica.
Es nemaz nevēlos, lai tā būtu. Taču šī ir brālība. Tās pamatā ir kopīgas vajadzības un kopienas mērķi. Ikviens no mums devis solījumu, veltot ordenim savu dzīvi un īpašumus. Mēs neesam pelnījuši, ka mūs ignorē.
De Rokfors bija aprēķinājis savu vārdu iespaidu. Senešals ievēroja, ka neviens no brāļiem pat nepakustējās, izdzirdot nopietni izteiktos iebildumus, un vienu brīdi likās, ka svētuma pilnā gaisotne, kas tik ilgi bijusi jūtama kapelā, sāk izgaist. Senešalam šķita, ka ap viņu ir cilvēki, kuru domas un nolūki ir gluži atšķirīgi. Ausīs skanēja viens vārds.
Dumpis.
Kas tev padomā? senešals jautāja.
Mūsu mestrs nav pelnījis parasto godu.
Senešals stāvēja kā sastindzis un izteica obligāto jautājumu:
Vai tu pieprasi balsošanu?
-Jā.
Statūti noteica, ka laika līdz jauna mestra ievelēšanai drīkst pieprasīt balsošanu par jebkuru jautājumu. Kamēr nebija mestra, noteikšana piederēja visiem kopā. Senešals uzrunāja brāļus, kuru sejas zem kapucēm nebija saskatāmas:
Paceliet rokas tie, kuri grib liegt mūsu mestram godam pelnīto vietu hronikās.
Dažas rokas pacēlās uzreiz. Citi vilcinājās. Senešals gaidīja divas minūtes, kā bija paredzēts statūtos. Tad viņš skaitīja.
Pret debesīm bija paceltas divi simti deviņdesmit rokas.
Vairāk nekā obligātie septiņdesmit procenti par labu iebildumiem. Senešals apvaldīja dusmas. Mūsu mestrs netiks pieminēts hronikās. Senešals nespēja noticēt, ka izteicis šādus vārdus. Lai senais draugs viņam piedod. Viņš pakāpās tālāk no zārka uz altāra pusi. Tā kā jums nav cieņas pret mūsu aizgājušo vadītāju, jūs tiekat izraidīti no šejienes. Tiem, kuri vēlas piedalīties, aptuveni pēc stundas es došos uz Tēvu zāli.
Brāji klusēdami gāja no kapelas ārā, līdz palika vienīgi de Rokfors. Francūzis tuvojās zārkam. Viņa raupjā seja pauda pašpārliecību.
Tā ir cena, ko viņš maksā par gļēvulību.
Tagad vairs nevajadzēja izlikties.
Tu nožēlosi to, ko tikko izdarīji.
Ak māceklis jau uzskata sevi par mestru? Es gaidīt gaidu konklāvu.
Tu mūs iznīcināsi.
Es panākšu; ka mēs atdzimsim. Pasaulei jāzina patiesība. Tas, kas risinājies visus šos gadu simteņus, ir nepareizi, un pienācis laiks šo kļūdu labot.
Senešals neiebilda pret šādu secinājumu, taču svarīgi bija kas cits.
Nevajag apgānīt laba cilvēka piemiņu.
Laba? Kam vai tev? Pret mani viņš izturējās ar nicinājumu.
Tu to biji pārpārēm pelnījis.
De Rokfora bālajā sejā parādījās plats smaids.
Tava aizstāvja vairs nav. Tagad esam tikai tu un es.
Gaidu cīņu.
Tāpat kā es. De Rokfors brītiņu klusēja. Trīsdesmit procenti brāļu mani neatbalstīja, tāpēc ļaušu tev un viņiem atvadīties no mūsu mestra.
Senešala ienaidnieks pagriezās un lepni devās ārā no kapelas. Senešals nogaidīja, līdz aizveras durvis, tad uzlika uz zārka drebošo roku. Ap viņu savilkās naida, nodevības un fanātisma tīkls. Viņš atminējās vārdus, ko vakar bija sacījis mestram.
Es zinu, cik liels ir mūsu pretinieku spēks.
Viņš tikko bija uzstājies pret savu pretinieku un zaudējis.
Un tas nesolīja neko labu turpmāko stundu notikumiem.
SEŠPAPSMITA NODAĻA
RENNESLECIA TEAU. FRANCIJA
VIENPADSMIT UN TRĪSDESMIT MINŪTES PRIEKŠPUSDIENĀ
Tūlīt aiz Kuizas Malons, vadot nomāto automašīnu, nogriezās no galvenās šosejas un sāka braukt pa ceļu, kas līkumojot veda augšup. Skatienam pavērās brīnišķīgas ainas tuvējo kalnu dzeltenīgi brūnās nogāzes klāja biezi saaugušas klinšu rozes, lavanda un timiāns. Tālumā varēja redzēt iespaidīgas cietokšņa drupas, to nomelnējušās sienas slējās augšup kā rēgaini pirksti. Visapkārt vēl dvašoja apkaimes romantiskā vēsture, kad bruņinieki kā ērgļi brāzās lejup no augstieņu nocietinājumiem, lai uzkluptu pretiniekam un sagrābtu laupījumu.
Viņš un Stefānija no Kopenhāgenas aptuveni četros no rīta bija izlidojuši uz Parīzi, kur paspēja uz pirmo Air France reisu uz Tulūzu. Jau pēc stundas viņi bija uz šosejas un brauca uz dienvidrietumiem, uz apvidu, ko sauca par Langdoku.
Ceļā Stefānija pastāstīja Malonam par ciematu, uz kuru viņi pašreiz devās un kurš atradās tūkstoš pieci simti pēdu augstumā pašā kalna augšā. Pirmie tur bija apmetušie s gaLli jo viņus vilināja iespēja jūdzēm tālu pārskatīt plašo Odas upes ieleju. Taču tie bija vestgoti, kas piektajā gadsimtā uzbūvēja citadeli un šo vietu nosauca senajā ķe ltu vārdā Rhedae, kas nozīmē "kaujas rati", un beigu beigās viņi šo vietu izveidoja par tirdzniecības centru. Tomēr līdz trīspadsmitajam gadsimtam pilsēta bija zaudējusi savu nozīmi, un līdz albiģiešu krusta karu beigām tā tika iznīcināta. Tiesības uz zemes īpašumu cita pēc citas ieguva vairākas bagātas ģimenes Francijā un Spānijā, un beidzot tās ieguva viens no Simona de Monforta leitnantiem, kas saņēma barona titulu. Ģimene
uzcēla pili, ap kuru izveidojās neliels ciemats, un nosaukums no Rhedae pārvērtās par Rennes-le-Chāteau. Pēcnācēji pārvaldīja zemi un pilsētu līdz tūkstoš septiņi simti astoņdesmit pirmajam gadam, kad nomira pēdējā mantiniece Marī d'Hotpūla de Blanšfora.
Runāja, ka viņa pirms nāves nodevusi tālāk kādu lielu noslēpumu, Stefānija teica, noslēpumu, ko viņas ģimene glabājusi gadsimtiem ilgi. Viņai bērnu nav bijis, un viņas vīrs nomiris pirmais, tāpēc noslēpumu viņa uzticējusi savam abatam Antuānam Bigū, kas Rennā bijis draudzes mācītājs.