Malons, raudzīdamies uz priekšu, kur šaurais ceļš pēdējo reizi iegriezās līkumā, iztēlojās, kāda bijusi dzīve tik nomaļā vietā. Norobežotās ielejas sagādāja lielisku patvērumu bēgļiem un bažīgiem svētceļniekiem. Viegli bija saprast, kāpēc šis apvidus kļuvis par neizsmeļamu avotu iztēlei, par apsolīto zemi noslēpumu mīļotājiem un "jaunā laikmeta" sludinātājiem, par vietu, kur rakstnieki, kam piemita nepārspējama izdoma, varēja iegūt reputāciju.
Kā Larss Nels.
Jau varēja saskatīt pilsētu. Malons samazināja ātrumu un izbrauca cauri vārtiem, kuru abās pusēs slējās kaļķakmens pīlāri. Uzraksts brīdināja FOU1LLES INTERDITES. ('Izdarīt izrakumus aizliegts!").
Vai bija jāizliek brīdinājums par izrakumiem? viņš iejautājās.
Stefānija pamāja.
Pirms daudziem gadiem cilvēki mēdza izrakņāt zemi katrā stūri, meklējot dārgumus. Pat spridzināja. To vajadzēja apturēt.
Viņpus vārtiem valdīja puskrēsla. Kaļķakmens ēkas bija sabūvētas tik cieši cita citai blakus kā grāmatas plauktā. Daudzām ēkām bija stāvi jumti, biezas durvis un verandas, ko norobežoja aprūsējušas dzelzs margas. Šaurs, ar krama plāksnēm bruģēts grand rue veda augšup pa īsu nogāzi. Abpus ielai, turēdamies tuvāk ēkām, šurpu turpu vienā rindā virzījās ļaudis ar mugursomām plecos un Michelin tūristu ceļvežiem rokā. Malons pamanīja pāris pārtikas veikalu, grāmatveikalu un restorānu. No galvenās ielas uz māju puduriem veda dažas sānielas. Visas pilsētas caurmērs nebija lielāks par kādiem pieciem simtiem jardu.
Pastāvīgi te dzīvo ne vairāk par simt cilvēkiem, teica Stefānija. Taču pilsētu katru gadu apmeklē vismaz piecdesmit tūkstoši.
Larss ar saviem darbiem radījis pamatīgu iespaidu.
Lielāku, nekā jebkad varēju iedomāties.
Stefānija norādīja uz priekšu un teica, lai Malons nogriežas pa kreisi. Viņi lēnām virzījās gar kioskiem, kur pārdeva rožukroņus, medaļas, gleznas un suvenīrus tūristiem, kas pastaigājās, kaklā pakarinājuši fotoaparātus.
Viņi brauc šurp ar autobusiem, Stefānija sacīja. Grib ticēt neiespējamām varbūtībām.
Vēl viens kāpums, un Malons novietoja Peugeot smilšainā stāvvietā. Tur jau atradās divi autobusi, šoferi grozījās tiem līdzās un smēķēja. Vienā pusē slējās ūdenstornis, tā apskrambātās akmens sienas greznoja zodiaka zīme.
Ļaudis brauc šurp agri no rīta, Stefānija teica, kad viņi bija izkāpuši no mašīnas, apskatīt abata Sonjēra īpašumu. Visu, ko viņš uzcēla par noslēpumainajiem dārgumiem, ko it kā bija atradis.
Malons piegāja tuvāk akmens sienai, kas bija krūšu augstumā. Zemāk jūdzēm tālu pletās skats uz laukiem, mežiem, ielejām un klintīm. Sudrabaini zaļos pakalnus izraibināja riekstkoku un ozolu audzes. Viņš mēģināja orientēties. Dienvidu pusē apvārsni aizsedza Pireneju masīvs ar sniegotajām virsotnēm. No rietumiem pūta salts vējš; par laimi, saule bija silta.
Viņš palūkojās pa labi. Simt pēdu tālāk slējās cietoksnis neogotiskajā stilā ar robotu apmali un vienu vienīgu apaļu tornīti šis cietoksnis bija attēlots uz daudzu grāmatu un tūristu brošūru apvāka. Drūmais un noslēgtais cietoksnis stāvēja pašā klints malā, it kā turēdamies pie klints. No cietokšņa viņa gala to ietvēra slēgta galerija, kas sniedzās līdz siltumnīcai ar dzelzs kaluma karkasu, tad vēl tālāk līdz citam akmens ēku pudurim; visām ēkām bija oranžu kārniņu jumti. Pa cietokšņa valni ar fotoaparātiem rokā pastaigājās cilvēki, apbrīnojot plašo skatu uz ieleju.
Tas ir Magdalēnas tornis. Lielisks skats, vai ne? jautāja Stefānija.
Šķiet, tas šeit neiederas.
Ari man allaž tā licies.
Pa labi no Magdalēnas torņa atradās dārzs ar dekoratīviem augiem, un tam blakus celtne renesanses stilā, kas arī šķita it kā atvesta šurp no citurienes.
Villa "Betānija", Stefānija teica. Arī to cēlis Sonjērs.
Malons ievēroja nosaukumu. "Betānija".
Tas ir no Bībeles. Vieta Svētajā zemē. Nosaukums nozīmē "nams, kas sniedz atbildi".
Viņa pamāja.
Sonjērs labi zināja vārdu nozīmi. Stefānija norādīja uz citām mājām viņiem aiz muguras. Larsa māja atrodas tālāk pa to aleju. Pirms dosimies turp, man kaut kas jāizdara. Kamēr ejam, es jums izstāstīšu, kas šeit notika tūkstoš astoņi simti deviņdesmit pirmajā gadā. Es to izlasīju pagājušajā nedēļā. Notikumi, kas šai vietai ļāva izkļūt no aizmirstības.
Abats Beranžē Sonjērs prātoja par grūto uzdevumu, kas viņu gaidīja. Marijas Magdalēnas baznīca bija celta uz vestgotu pils drupām un iesvētīta tūkstoš piecdesmit devītajā gadā. Tagad pēc astoņiem gadsimtiem tās iekšpuse bija izpostīta caurā jumta dēļ, kas ļāva ūdenim plūst iekšā, it kā jumta nemaz nebūtu. Sienas sadrupa, pamati bruka kopā. Lai bojājumus labotu, vajadzēja gan pacietību, gan izturību, bet abats domāja, ka viņam tas varētu būt pa spēkam.
Abats bija liela auguma, spēcīgs vīrs, ar platiem pleciem un īsi apgrieztiem melniem matiem. Vienīgā interesantā iezīme viņa sejā, ko abats izmantoja sev par labu, bija dziļā rieva zoda vidusdaļā. Tā piešķīra mazliet šķelmīguma viņa stingrajiem vaibstiem, melnajām acīm un biezi saaugušajām uzacīm. Viņš bija dzimis un audzis dažas jūdzes attālajā Montazelas ciematā, tāpēc labi pārzināja Korbjēru kalnu apvidu. Rennesle-Chāteau viņš pazina kopš bērnības. Sv. Marijai
Magdalēnai veltītā baznīca jau vairākus gadu desmitus gandrīz netika izmantota, un viņš nebija varējis iedomāties, ka pienāks diena, kad viņam būs jārisina ar to saistītās problēmas.
Draņķība, viņam teica cilvēks, ko sauca par Ruso.
Abats pameta skatienu uz masonu.
Tiesa gan.
Otrs masons Babū centās nostiprināt kādu no sienām. Departamenta administrācijas arhitekts nesen bija ieteicis ēku nojaukt, bet Sonjērs nemūžam to nepieļautu. Vecajai baznīcai piemita kaut kas tāds, ka viņš juta to nekādā ziņā nedrīkst nojaukt.
Vajadzēs daudz naudas, lai visu atjaunotu, teica Ruso.
Milzīgi daudz naudas. Abats pasmaidīja, likdams vecajam vīram saprast, ka viņš saprot, cik lielas būs grūtības. Taču mēs panāksim, lai ši celtne būtu tā Kunga vērta.
Viņš nepateica, ka jau sagādājis diezgan lielu summu. Kāds no viņa priekšgājējiem bija novēlējis seši simti franku tieši baznīcas labošanai. Abatam bija arī izdevies pārliecināt pilsētas padomi aizdot tūkstoš četri simti franku. Taču lielāko daļu naudas viņš visai slepeni bija dabūjis pirms pieciem gadiem. Trīs tūkstošus franku bija ziedojusi Šamboras grāfiene; viņas nelaiķa vīrs Anri bija Burbonu dzimtas pēdējais pretendents uz Francijas troni troni, kas vairs neeksistēja. Tajā laikā Sonjēram bija izdevies pievērst sev visai lielu uzmanību ar sprediķiem, kas bija vērsti pret republikāņiem un kas draudzes locekļos rosināja monarhistisku noslieci. Valdība izteica viņam piezīmes citu pēc citas, atņēma ikgadējo atalgojumu un pieprasīja, lai abatu atlaiž no amata. Taču bīskaps deviņus mēnešus kavējās prasību izpildīt. Abata nostāja pievērsa grāfienes uzmanību, un viņa sazinājās ar abatu, izmantojot kādu starpnieku.
Ar ko sāksim? jautāja Ruso.
Abats par to bija daudz domājis. Logu vitrāžas jau bija atjaunotas, un jaunais lievenis pie galvenās ieejas drīz vien būs pabeigts. Noteikti vajadzēja remontēt ziemeļu sienu, kur pašreiz darbojās Babū, bija jāuzstāda jauna kancele un jānomaina jumts. Taču abats zināja, kas darāms vispirms.
Mēs sāksim ar altāri.