Ruso sejā parādījās ziņkāres pilna izteiksme.
Cilvēki tam pievērš galveno uzmanību, Sonjērs sacīja.
Kā teiksiet, abat.
Abatam patika veco draudzes locekļu cieņpilnā attieksme pret viņu, lai gan viņš bija tikai trīsdesmit astoņus gadus vecs. Piecu gadu laikā viņam Renna bija iepatikusies. Te viņš nebija tālu no mājām, te bija bagātīgas iespējas studēt Svētos rakstus un pilnveidot latīņu, grieķu un senebreju valodas zināšanas. Turklāt abatam patika doties pastaigās pa kalniem, makšķerēt un medīt. Taču nu bija pienācis laiks paveikt kaut ko radošu.
Viņš pagājās tuvāk altārim.
Balto marmora virsmu bija izraibinājis lietusūdens, kas gadsimtiem ilgi tecējis no caurajiem griestiem. Marmora plāksni balstīja divi bagātīgi izrotāti stabi tos greznoja vestgotu krusti un grieķu burti.
Mēs nomainīsim virsmu un stabus, abats pavēstīja.
Kā gan, abat? Ruso jautāja. Mēs tos nespēsim noņemt.
Abats pamāja uz Babū pusi.
Ņemsim lielo veseri. Sis darbs nav paveicams ar juveliera paņēmieniem.
Babū atnesa smago darbarīku un aplūkoja altāri. Tad, ar piepūli pacēlis veseri, viņš ar to trieca altārim tieši pa vidu. Biezā plāksne ieplaisāja, bet akmens nepadevās.
Tas ir ļoti ciets, Babū sacīja.
Vēlreiz, Sonjērs teica, enerģiski pamādams ar roku.
Vēl viens trieciens, un marmors pārplīsa, abas puses ar iekšmalām uzgāzās viena otrai virsū iedobē starp stabiem.
Pabeidz! abats teica.
Plāksnes abas puses ātri vien tika sadauzītas vairākos gabalos.
Abats noliecās.
Vāksim tos projām.
Nesīsim mēs, abat, teica Babū, nolikdams veseri sānis. jūs salieciet tos kaudzē.
Abi vīri pacēla smagos gabalus un devās uz durvīm.
Nesiet uz kapsētu un nokraujiet! Tie vēl noderēs tur, abats izrīkoja.
Kad vīri aizgāja, abats ievēroja, ka stabi palikuši neskarti. Viņš noslaucīja putekļus un gružus no viena staba gala. Uz otra staba vēl turējās kaļķakmens atlūza, un, kad viņš to iemeta kaudzē pie pārējām, tad pamanīja staba galā iedobi. Tā nebija lielāka par viņa plaukstu un droši vien bija iekalta, lai tur ievietotu tapu, kas noturēja vietā altāra virsmas plāksni, taču abats pamanīja iedobē kaut ko paspīdam.
Viņš pieliecās tuvāk un uzmanīgi nopūta nost putekļus.
Jā, tur kaut kas bija.
Stikla pudelīte.
Tā bija tikai mazliet garāka un resnāka par viņa rādītājpirkstu, un pudelītes kaklu slēdza tumšsarkans vasks. Aplūkodams tuvāk, abats ieraudzīja pudelītē saritinātu papīru. Viņš sāka gudrot, kopš kura laika pudelīte te glabājusies. Altārim neviens nebija pieskāries ilgus gadus, tāpēc jādomā, ka pudelīte paslēpta ļoti sen.
Viņš izņēma to no slēptuves.
Ar to pudelīti viss arī sākās, Stefānija sacīja.
Malons pamāja.
Ari es lasīju Larsa grāmatas. Taču man likās, ka Sonjērs tajā stabā atradis trīs pergamentus ar šifrētiem vēstījumiem.
Stefānija noliedzoši papurināja galvu.
Tas ir mīts, ko piepinuši klāt ļaudis. Mēs ar Larsu par to runājām. Lielāko daļu izdomājumu radījis Rennas krodzinieks piecdesmitajos gados, gribēdams veicināt sava krodziņa popularitāti. Meli pēc meliem. Larss nekad nav atzinis, ka bijuši tādi pergamenti. To šķietamie teksti aprakstīti daudzās grāmatās, bet pašus pergamentus neviens nekad nav redzējis.
Kāpēc tad viņš par tiem rakstīja?
Lai varētu pārdot savas grāmatas. Zinu, viņam tas nepatika, tomēr viņš to darīja. Larss allaž teica bagātības, ko Sonjērs atradis/ attiecināmas uz tūkstoš astoņi simti deviņdesmito gadu, lai kas arī bijis tajā stikla pudelītē. Taču viņš bija vienīgais, kas tam ticēja. Stefānija norādīja uz vēl kādu akmens celtni. Tā ir priestera māja, kur Sonjērs dzīvoja. Tagad tur ir viņa muzejs. Tur atrodas ari tas altāra stabs ar iedobi.
Viņi pagāja garām kioskiem, pie kuriem pulcējās ļaudis, un soļoja pa bruģēto ielu.
Marijas Magdalēnas baznīca, Stefānija teica, norādot uz romāņu stila celtni. Reiz te bijusi vietējo grāfu kapela. Tagad par dažiem eiro var aplūkot abata Sonjēra dižo darbu.
Tu to neturi nekādā vērtē?
Viņa paraustīja plecus.
Nekad neesmu uzskatījusi, ka tas būtu ko vērts.
Labajā pusē Malons ieraudzīja pussagruvušu pili, sienas
saulē bija kļuvušas pelēcīgi brūnas.
Tā piederējusi Hotpūlām, Stefānija sacīja. Revolūcijas laikā to piesavinājās valdība, un pēc tam pils aizgāja bojā.
Viņi aplieca baznīcas tālāko galu un iegāja pa akmens vārtiem, uz kuriem bija attēlots kaut kas līdzīgs galvaskausam un sakrustotiem kauliem zem tā. No vakar lasītās grāmatas Malons atcerējās, ka šāds simbols bijis uz daudziem templiešu kapakmeņiem.
Aiz ieejas zemi klāja oļi. Malons zināja, kā franču valodā sauc šo vietu. Enclos paroissiaux. Baznīcas pagalms ar kapsētu. Tā vienā pusē atradās zema siena, otra puse piekļāvās baznīcai, bet ieeja līdzinājās triumfa arkai. Kapsētā bija ļoti daudz ar akmens plāksnēm klātu kapu, kapakmeņu un pieminekļu. Uz dažiem kapiem bija nolikti ziedi, daudzi saskaņā ar franču tradīcijām izgreznoti ar aizgājēju fotogrāfijām.
Stefānija piegāja pie kāda pieminekļa, kur neredzēja ne ziedu, ne fotogrāfiju, un Malons ļāva viņai iet vienai. Viņš zināja, ka vietējie iedzīvotāji Larsu Nelu tik labi bija ieredzējuši, ka ļāvuši viņu apbedīt savā kapsētā.
Piemineklis bija pavisam vienkāršs, uz tā bija iegravēts tikai vārds, gadskaitļi un epitāfija: VlRS, TĒVS, ZINĀTNIEKS.
Malons klusi piegāja Stefanijai klāt.
Viņi ne mirkli nešaubījās, ka Larss apglabājams šeit, viņa čukstēja.
Malons saprata, ko viņa ar to domā svētītā zemē.
Mērs toreiz sacīja neesot skaidru pierādījumu, ka viņš izdarījis pašnāvību. Viņi bija tuvi draugi, tāpēc mērs gribēja, lai Larsu apglabā šeit.
šī ir ideāla vieta, Malons teica.
Viņš zināja, ka Stefānija jūtas sāpināta, taču, ja viņš liktu manīt, ka to saprot, viņa uzskatītu, ka Malons izturas pārāk familiāri.
Attiecībās ar Larsu esmu pieļāvusi daudz kļūdu, viņa sacīja. Un par tām man bija jāmaksā, zaudējot Marku.
Dzīve laulībā ir sarežģīta. Arī Malona laulībā neveiksmes iemesls bija savtīgums. Tāpat kā bērnu audzināšana.
Man vienmēr likās, ka Larsa aizraušanās ir muļķīga. Es strādāju Tieslietu ministrijā un veicu valdībai svarīgu darbu. Viņš meklēja kaut ko… neiespējamu.
Kāpēc tad tu esi šeit?
Stefānija nenolaida skatienu no kapa.
Sapratu, ka esmu viņam to parādā.
Varbūt parādā pati sev.
Stefānija novērsa skatienu no kapa.
Varbūt esmu parādā mums abiem, viņa teica.
Malons neturpināja šo tematu.
Stefānija norādīja uz kapsētas tālāko nostūri.
Tur apbedīta Sonjēra mīļākā.
Par Sonjēra mīļāko Malons bija lasījis Larsa grāmatās. Viņa bija sešpadsmit gadus jaunāka par Sonjēru. Viņai bija tikai astoņpadsmit gadu, kad viņa atstāja cepuru darinātājas darbu un kļuva par abata saimniecības vadītāju. Viņa palika kopā ar Sonjēru līdz viņa nāvei tūkstoš deviņi simti septiņpadsmitajā gadā. Visus savus īpašumus Sonjērs beigu beigās novēlēja viņai, arī zemi un bankas kontus, tāpēc vēlāk neviens nevarēja uz tiem pretendēt, pat baznīca ne. Viņa turpināja dzīvot Rennā, ģērbās sēru drānās un līdz pat nāvei tūkstoš deviņi simti piecdesmit trešajā gadā izturējās tikpat dīvaini kā tolaik, kad vēl bija dzīvs viņas mīļākais.
Viņa bija savādniece, sacīja Stefānija. Krietnu laiku pēc Sonjēra nāVcs viņa paziņoja, ka ar tiem līdzekļiem, ko atstājis Sonjērs, varētu uzturēt visus Rennas iedzīvotājus simt gadus, taču pati dzīvoja nabadzībā līdz pat pēdējai dzīves stundai.