Vai kāds noskaidroja, kāpēc tā?
Viņa tikai bija uzrakstījusi: "Es tos nedrīkstu aiztikt."
Man likās, ka tu par to zini visai maz.
Es nezināju līdz pagājušajai nedēļai. Vairāk uzzināju no grāmatām un dienasgrāmatas. Larss daudz laika veltījis intervijām ar vietējiem iedzīvotājiem.
Šķiet, viņi par to diezgan baumojuši.
Jā, par Sonjēru. Viņš bija miris jau sen. Taču viņa mīļākā dzīvoja līdz pat piecdesmitajiem gadiem, tāpēc septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados arvien vēl bija daudzi, kas viņu pazinuši. Tūkstoš deviņi simti četrdesmit sestajā gadā viņa pārdeva villu "Betānija" kādam vīrietim Noelam Korbī. Tas bija krodzinieks, kas tur izveidoja viesnīcu un palaida tautā izdomājumus par Rennu. Sonjēra mīļākā apsolīja, ka izstāstīs Korbī par Sonjēra lielo noslēpumu, taču dzīves beigās viņa cieta insultu un vairs nespēja ne runāt, ne rakstīt.
Viņi lēni soļoja pa stingro taku, pie katra soļa iečirkstoties oļiem.
Agrāk viņa bija apglabāta tepat blakus Sonjēram, bet mērs teica, ka abata kapu var apdraudēt dārgumu meklētāji. Stefānija papurināja galvu. Tāpēc pirms dažiem gadiem priesteri izraka un pārapbedīja dārza mauzolejā. Tagad par viņa kapavietas apskati jāmaksā trīs eiro… jādomā, tā ir cena par to, lai līķis būtu drošībā.
Malons saprata sarkasmu.
Stefānija norādīja uz kapu.
Atceros, ka reiz biju atbraukusi šurp pirms daudziem gadiem. Kad Larss te ieradās sešdesmito gadu sākumā, abu kapavietas iezīmēja tikai divi apskrambāti krusti, apauguši ar vīteņaugiem. Neviens tos nekopa. Neviens par tiem nerūpējās. Sonjērs un viņa mīļākā bija pilnīgi aizmirsti.
Kapavietu ietvēra dzelzs ķēde, un betona vāzēs bija ielikti svaigi ziedi. Malons saskatīja uz viena kapakmens epitāfiju, ko varēja izlasīt tikai ar grūtībām.
TE DUS BERANŽĒ SONJĒRS RENNES-LE-CHĀTEAU DRAUDZES PRIESTERIS
1853-1917
MIRIS 1917. GADA 22. JANVĀRĪ, BŪDAMS 64 GADUS VECS
Kaut kur lasīju, ka tas kapakmens bijis pārāk vārīgs, lai pārvietotu, Stefānija teica, tāpēc to atstājuši tepat. Turklāt tūristiem ir vairāk, ko apskatīt.
Vai viņas kapu neapdraudēja dārgumu meklētāji? Malons ievēroja Sonjēra mīļākās kapakmeni.
Acīmredzot ne, tāpēc viņa atstāta šeit.
Vai viņu attiecības neizraisīja skandālu?
Stefānija paraustīja plecus.
Lai cik lielu bagātību Sonjērs būtu ieguvis, viņš to izmantoja cilvēku labā. Vai redzēji ūdenstorni pie autostāvvietas? To pilsētai uzcēla viņš. Viņš arī bruģēja ielas, deva līdzekļus māju remontam, aizdeva naudu cilvēkiem, kuri bija nonākuši grūtībās. Tāpēc ļaudis piedeva ikvienu vājību, kas viņam varbūt piemita. Turklāt tajā laikā daudziem priesteriem bija saimniecības vadītājas. Vismaz Larss tā rakstījis savās grāmatās.
Aiz stūra parādījās trokšņainu tūristu grupa un tuvojās kapam.
Viņi te nāk un blenž, Stefānija teica ar vieglu nicinājumu. Nez vai viņi tāpat uzvestos mājās, kapsētās, kur apglabāti viņu tuvinieki?
Bļaustīgais bariņš nāca tuvāk, un gids sāka stāstīt par mīļāko. Stefānija gāja projām, un Malons sekoja viņai.
Viņiem tas izraisa tikai ziņkāri, Stefānija klusi sacīja. Viņi grib dzirdēt, kur abats Sonjērs atradis dārgumus, ar kuru palīdzību atjaunojis baznīcu, un kādi bijuši vēstījumi, kas liecinājuši par bagātību atrašanās vietu. Grūti pat iedomāties, ka cilvēki tic šādām blēņām.
Vai tad Larss nerakstīja par to?
Rakstīja gan zināmā mērā. Tomēr padomā, Koton! Pat ja priesteris tos dārgumus atrada, kāpēc gan viņš būtu atstājis norādes, lai bagātības atrod kāds cits? Visu, kas šeit redzams, viņš uzcēla savas dzīves laikā. Viņš nekādā ziņā nebūtu gribējis, lai dārgumus piesavinās kāds cits. Viņa papurināja galvu. Lieliski der grāmatām, bet tā nav patiesība.
Malons gribēja jautāt vēl kaut ko, taču tad pamanīja, ka Stefānija raugās uz kapsētas otru stūri gar akmens kāpnēm, kas veda lejup, kur ozola paēnā atradās vēl daži kapakmeņi. Tur Malons ieraudzīja pavisam jaunu kapavietu, kas bija apklāta ar ziediem, un pelēkā kapakmens virsmā gaiši atspīdēja sudrabainie gravējuma burti.
Stefānija devās turp, un Malons sekoja.
Ak! viņa ieteicās ar raižpilnu sejas izteiksmi.
Malons izlasīja. ERNSTS SKOVILS. Palūkojies uz gadaskait-
ļicm, viņš aprēķināja, ka šis cilvēks miris septiņdesmit trīs gadu vecumā.
Pagājušajā nedēļā.
Vai tu viņu pazini? Malons jautāja.
Runāju ar viņu pirms trim nedēļām. Drīz vien pēc tam, kad saņēmu Larsa dienasgrāmatu. Stefānija nenolaida skatienu no kapa. Viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kurš strādāja kopā ar Larsu un ar kuru mums būtu vajadzējis aprunāties.
Vai tu viņam teici, ko esi nodomājusi darīt? Stefānija lēni pamāja.
Pastāstīju par izsoli, par grāmatu un teicu, ka došos uz Eiropu.
Malons nespēja ticēt pats savām ausīm.
Manuprāt, vakar tu sacīji, ka neviens neko nezina.
Es meloju.
SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA
ABATIJA DES FONTAINES
VIENS DIENĀ
De Rokfors jutās apmierināts. Pirmā sadursme ar senešalu bija beigusies ar pārliecinošu uzvaru. Kopš paša sākuma iebildumi pret mestru tikai sešas reizes bija guvuši panākumus kad mestru grēki bijuši zādzības, gļēvulība vai miesaskārība, un tas noticis pirms daudziem gadsimtiem, gadu desmitos pēc tīrīšanas, kad brālība bija vāja un tajā valdīja jukas. Diemžēl sods bija drīzāk gan simbolisks nekā reāls. Mestra vārds tomēr tiks minēts hronikās, rūpīgi reģistrējot viņa neveiksmes un sasniegumus, tikai tur būs pavēstīts, ka brāļi uzskatījuši viņš nav piemiņas vērts.
Pēdējo nedēļu laikā viņa vietnieki bija parūpējušies, lai nepieciešamās divas trešdaļas balsotu pēc viņa prāta, tādējādi liekot senešalam, šim necienīgajam muļķim, saprast, cik grūta būs cīņa. Mestrs jau vairs nevarēja apvainoties par iebildumiem. Tā kā tā viņu apbedīs kopā ar priekšgājējiem. Noraidījums drīzāk gan bija veids, kā pazemot viņa paredzēto pēcteci un motivēt sabiedrotos. Tas bija sens paņēmiens, kas ierakstīts statūtos tajā laikā, kad gods un piemiņa vēl kaut ko nozīmēja. Taču de Rokfors šo veidu bija sekmīgi izmantojis kā pirmo zalvi kaujā, kuru vajadzēja izcīnīt līdz saules rietam.
Viņš grasījās kļūt par nākamo mestru.
Kristus un Zālamana tempļa nabadzīgo bruņinieku ordenis nesalauzts bija pastāvējis kopš tūkstoš simt astoņpadsmitā gada. Francijas karalis, nicināmais Filips Ceturtais, kas tika dēvēts par Filipu Skaisto, tūkstoš trīs simti septītajā gadā bija centies ordeni iznīcināt. Taču, tāpat kā tagad senešals, karalis nebija pietiekami novērtējis pretinieku, un viņš panāca vienīgi to, ka ordenis aizgāja pagrīdē.
Kādreiz desmitiem tūkstošu brāļu pulcējās karadraudzēs, viņiem piederēja fermas, tempļi un pilis deviņos tūkstošos zemes īpašumu visā Eiropā un Svētajā zemē. Ienaidniekam iedzina bailes jau ordeņa brāļa bruņinieka parādīšanās baltajā apmetnī ar sarkano krustu. Brāļus nedrīkstēja izslēgt no baznīcas, un viņiem nebija jāmaksā nodokļi feodāļiem. Ordenim bija ļauts paturēt visu kara laupījumu. Tempļa ordenis bija pakļauts vienīgi pāvestam, tā bija valsts pati par sevi.
Taču nu jau septiņus gadu simteņus kaujas netika izcīnītas. Ordenis bija patvēries abatijā Pirenejos, maskējoties kā vienkārša mūku kopiena. Tā uzturēja sakarus ar Tulūzas un Perpiņānas bīskapiem un pildīja visu, ko prasīja Romas katoļu baznīca. Nenotika itin nekas tāds, kas varētu pievērst abatijai uzmanību vai rosināt cilvēkus domāt, kas notiek aiz klostera sienām. Visi brāļi deva divus zvērestus. Vienu baznīcai nepieciešamības dēļ. Otru brālībai, un tas nozīmēja pilnīgi visu. Joprojām tika pildīti senie rituāli, lai gan tagad tie norisinājās tumsas aizsegā, aiz bieziem vaļņiem un cieši aizslēgtiem abatijas vārtiem.