Un viss notika vienīgi Lielā mantojuma dēļ.
De Rokforam bija pretīga šā pienākuma paradoksālā tukšība. Ordenis pastāvēja, lai sargātu mantojumu, bet mantojums nepastāvētu, ja nebūtu ordeņa.
Protams, tas bija kā apburtais loks.
Tomēr aizvien vēl pienākums.
De Rokfors uzskatīja, ka visa līdzšinējā dzīve viņam bijusi tikai kā ievads dažām turpmākajām stundām. Viņš nezināja, kas bijuši viņa vecāki. Viņu uzaudzināja jezuīti baznīcas skolā, kas atradās netālu no Bordo. Sākumā ordeņa brāļi bija lielākoties noziedznieki, kuri nožēloja grēkus, nelaimīgi mīlētāji, cilvēki, kas izstumti no sabiedrības. Tagad tie nāca no visiem sabiedrības slāņiem. Visvairāk jauno brāļu bija no laicīgajām aprindām, bet reliģiskā kopiena radīja īstos līderus. Visiem desmit iepriekšējiem ordeņa mestriem tika pieprasīta izglītība, kas gūta garīgā mācību iestādē. De Rokfors bija sācis mācīties Parīzes universitātē, taču izglītošanos pabeidzis Aviņonas katoļu seminārā. Pēc tam viņš bija palicis tur un mācījis jaunos audzēkņus trīs gadus, pirms viņu aicināja ordenis. Tad viņš ar lielu aizrautību pieņēma uzaicinājumu un pakļāvās statūtiem.
Visus piecdesmit sešus mūža gadus de Rokfors nekad nebija iepazinis sievietes miesu, nedz izjutis kārdinājumu pēc vīrieša. Viņš zināja, ka iepriekšējais mestrs viņam bija piešķīris maršala pakāpi, lai apmierinātu viņa godkāri, varbūt pat tās bija lamatas, lai de Rokfors šajā amatā iegūtu tik daudz ienaidnieku, ka tikt augstāk viņam vairs nebūtu iespējams. Taču viņš situāciju bija izmantojis gudri, iegūstot draugus, nodrošinot sev uzticamus brāļus un izdarot dažādus pakalpojumus. Dzīve klosteri viņu apmierināja. Desmit pēdējos gadus viņš bija pētījis hronikas un tagad lieliski pārzināja ikvienu —kā labo, tā slikto aspektu ordeņa vēsturē. Viņš negrasījās atkārtot pagātnē pieļautās kļūdas. De Rokfors kvēli ticēja, ka brālības labprātīgi izvēlētā norobežošanās jau kopš ordeņa pastāvēšanas sākuma bija veicinājusi tā pagrimumu. Noslēpumainība radīja aizdomu pilnu gaisotni, un no tās bija tikai viens solis līdz savstarpējiem apvainojumiem. Tam bija jādara gals. Jāpārtrauc septiņus gadu simteņus ilgā klusēšana.
Nu viņa laiks bija pienācis.
Statūtos tas bija pateikts nepārprotami.
Jāpatur prātā ja mestrs ir pavēlējis, tad nedrīkst vilcināties, un viņa rīkojums jāpilda nekavējoties, it kā pavēle būtu nākusi no debesīm.
Klusi iezvanījās tālrunis uz galda, un de Rokfors paņēma klausuli.
Divi brāļi ziņojuši no Rennes-le-Chāteau, sacīja viņa vietnieks, ka Stefānija Nela un Malons jau ir tur. Kā jūs paredzējāt, viņi devās tieši uz kapsētu un atrada Ernsta Skovila kapu.
Ir labi pazīt savus ienaidniekus.
Brāļiem pagaidām tikai jānovēro, bet jābūt gataviem rīkoties.
Par to otru jautājumu, ko jūs likāt noskaidrot. Mums aizvien vēl nav ne jausmas, kas uzbrucis brāļiem Kopenhāgenā.
De Rokforam ļoti nepatika dzirdēt par neveiksmi.
1.38
Vai šim vakaram viss ir sagatavots?
Mēs būsim gatavi.
Cik daudz brāļu pavadīja senešalu uz Tēvu zāli?
Trīsdesmit četri.
Vai ir zināms, kuri tie bija?
Jā, ikviens.
Viņiem tiks dota iespēja pievienoties mums. ja ne, tad mēs tiksim galā ar viņiem. Tomēr raugies, lai vairākums izlemtu būt kopā ar mums. Tam nevajadzētu būt grūti. Reti kurš gribēs palikt zaudētājos.
Konsistorija sākas sešos vakarā.
Senešals vismaz pildīja pienākumu, aicinot brāļus uz sēdi pirms saulrieta. Konsistorija bija viens no mainīgajiem lielumiem vienādojumā, procedūra, kas īpaši paredzēta dažādu manipulāciju novēršanai, taču de Rokfors bija ilgi pētījis un paredzējis tās varbūtējo norisi.
Esi gatavs! viņš sacīja. Senešals izmantos tempu, lai radītu apmulsumu. Tieši tā ievēlēšanu panāca viņa mestrs.
Viņš tik viegli nepadosies.
Es to nemaz neceru. Tieši tāpēc esmu viņam sagatavojis kādu pārsteigumu.
ASTOŅPADSMITA NODAĻA
RKNNES-LE-CHĀ TEAU
PUSDIVI DIENĀ
Malons un Stefānija gāja tālāk pa ļaužu pilnajām ciemata ielām. Augšup pa galveno ielu uz stāvvietas pusi lēni virzījās vēl viens autobuss. Pa ceļam Stefānija iegāja kādā restorānā un aprunājās ar tā īpašnieku. Malons lūkojās uz pusdienotājiem, kuri mielojās ar kārdinoša izskata zivs ēdienu, bet saprata, ka maltītei būs jāpagaida.
Viņš dusmojās, ka Stefānija viņam melojusi. Viņa vai nu nepietiekami novērtēja, vai vispār nesaprata situācijas nopietnību. Apņēmīgi vīri, būdami gatavi mirt un nogalināt, dzina kaut kam pēdas. Malons daudzkārt bija redzējis tādus kā tie un zināja jo vairāk informācijas būs viņa rīcībā, jo lielākas izredzes gūt panākumus. Tikt galā ar ienaidnieku jau bija grūti diezgan, un, ja vajadzēja raizēties par sabiedroto, tas situāciju sarežģīja vēl vairāk.
Iznākusi no restorāna, Stefānija teica:
Ernstu Skovilu notriekusi mašīna pagājušajā nedēļā, kad viņš bijis ierastajā ikdienas pastaigā ārpus pilsētas mūriem. Viņu ieredzējuši visi. Te viņš dzīvojis jau ilgus gadus.
Vai kāds redzējis to mašīnu?
Liecinieku nav. Nevienas norādes.
Vai tu pazini Skovilu?
Stefānija pamāja.
Taču es viņu īpaši neinteresēju. Mēs runājām reti. Viņš allaž nostājās Larsa pusē.
Kāpēc tad tu viņam zvanīji?
Viņš, šķiet, bija vienīgais, kuram varēju kaut ko jautāt par Larsa dienasgrāmatu. Lai gan nebijām sarunājušies ilgus gadus, viņš izturējās laipni. Gribēja redzēt dienasgramatu. Tāpēc biju iecerējusi, ka, atbraukusi šurp, varēšu kaut ko labot.
Malons nodomāja liktenis vajājis viņas vīru, dēlu un vira draugus. Stefānijas vaina bija neapšaubāma, bet nebija skaidrs, ko viņa šajā ziņā nodomājusi darīt.
Viņa mudināja Malonu doties tālāk.
Gribu pārbaudīt Ernsta māju. Viņam bija plaša bibliotēka. Vēlos redzēt, vai viņa grāmatas vēl ir tur.
Vai viņš bija precējies?
Stefānija papurināja galvu.
Vientuļnieks. Būtu varējis kļūt par dižu eremītu.
Viņi gāja pa vienu no sānu alejām gar ēkām, kas šķita celtas sen mirušiem patroniem.
Vai tu tiešām tici, ka šajā apkaimē paslēpti dārgumi? Malons jautāja.
Grūti teikt, Koton. Larss mēdza sacīt, ka deviņdesmit procenti no Sonjēra stāstītā ir izdomājums. Es viņam pārmetu, ka viņš iznieko laiku tādām muļķībām. Taču Larss vienmēr lika pretī tos desmit procentus, kas varot izrādīties patiesība. Tā viņu bija savaldzinājusi, tāpat kā Marku. Šķiet, ka pirms simt gadiem te risinājušies savādi notikumi.
Vai tu runā par Sonjēru?
Viņa pamāja.
Palīdzi man to saprast!
īstenībā arī man šajā jautājumā vajadzīga palīdzība. Taču varu pastāstīt, ko es vēl zinu par Beranžē Sonjēru.
Es nevaru pamest draudzi, kurai esmu vajadzīgs, Sonjērs teica bīskapam, stāvot šā gados vecā vīra priekšā bīskapa pilī Karkasonā divdesmit jūdžu attālumā uz ziemeļiem no Rennes-le-Chāteau.