Sonjērs mēnešiem bija vairījies no šis tikšanās, aizbildinoties, ka ārsts viņam neļauj ceļot slimības dēļ. Taču bīskaps bija uzstājīgs, un pēdējo prasību ierasties uz audienci Sonjēram atnesa konstebls, kas bija saņēmis norādījumu personiski pavadīt abatu.
Jūs dzīvojat ar daudz lielāku vērienu nekā es, bīskaps teica. Es vēlos, lai sniedzat paskaidrojumus,
no kurienes jums piepeši radušies tik lieli naudas līdzekļi.
Ak vai, monsenjor, tas ir vienīgais, ko nedrīkstu jums atklāt. Šīs ievērojamās summas man ziedojuši lieli grēcinieki, kuriem es ar Dieva palīgu esmu parādījis ceļu uz grēku nožēlu. Nevēlos atklāt grēksūdzes noslēpumu, pasakot viņu vārdus.
Bīskaps apsvēra abata teikto. Arguments bija labs un, šķiet, varēja izrādīties noderīgs.
Tad parunāsim par jūsu dzīvesveidu. To neaizsargā noteikums par grēksūdzes noslēpumu.
Abats tēloja izbrīnu.
Mans dzīvesveids ir gluži pieticīgs.
Man stāstīja ko citu.
Jūs noteikti esat maldināts.
Palūkosimies. Bīskaps atšķīra biezu grāmatu, kas atradās viņam priekšā. Šeit ir inventarizācijas dati, kas šķiet ļoti interesanti.
Sonjēram tas nepatika. Attiecības ar iepriekšējo bīskapu viņam bija neoficiālas un sirsnīgas, un viņš baudīja lielu brīvību. Jaunais bīskaps bija gluži atšķirīgs.
Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit pirmajā gadā jūs sākāt atjaunot draudzes baznīcu. Tajā laikā jūs nomainījāt logus, uzbūvējāt lieveni, jaunu altāri un kanceli, salabojāt jumtu. Tas maksāja aptuveni divus tūkstošus un divus simtus franku. Nākamajā gadā notika ārsienu remonts un iekštelpu grīdas nomaiņa. Tad parādījās jauns biktskrēsls septiņi simti franku, statujas, kas attēlo Jēzus ciešanu ceļu un ko veidojis meistars Žiskārs Tulūzā trīs tūkstoši divi simti franku. Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit astotajā gadā ziedojumu vākšanas lāde par četriem simtiem franku. Tūkstoš deviņsimtajā gadā pie altāra novietots Marijas Magdalēnas bareljefs. Man teica, ka tas esot ļoti smalki izstrādāts.
Sonjērs tikai klausījās. Bīskaps acīmredzot bija ticis pie draudzes reģistriem. Iepriekšējais mantzinis pirms dažiem gadiem bija atteicies no amata, apgalvodams, ka pienākumi ir pretrunā ar viņa uzskatiem. Kāds viņu noteikti bija izsekojis.
Es Šeit ierados tūkstoš deviņi simti otrajā gadā, bīskaps teica. Astoņus gadus esmu centies jāatzīst, veltīgi panākt, lai jūs ierodaties sniegt atbildes uz jautājumiem, kas dara man raizes. Pa šo laiku jūs esat paspējis blakus baznīcai uzcelt villu "Betānija". Man stāstīja, ka tā ir celta no akmens kā turīgu ļaužu māja, apvienojot dažādus arhitektūras stilus. Logi ar vitrāžām, ēdamzāle, viesistaba un guļamistabas viesiem. Dzirdēju, ka tikai dažiem viesiem. Villa ir vieta, kur jūs izklaidējaties.
Piezīme noteikti bija domāta tādēļ, lai saņemtu atbildi, bet abats neteica neko.
Tad vēl ir ērmīgais Magdalēnas tornis, kur atrodas jūsu bibliotēka un no kuras paveras skats uz ieleju. Man ziņoja, ka tur ir daži smalki kokgriezumi. Jāpiemin arī jūsu milzīgā marku un pastkaršu kolekcija un pat daži eksotiski dzīvnieki, ko esat iegādājies. Tas viss maksājis daudzus tūkstošus franku. Bīskaps aizvēra grāmatu. Ienākumi no draudzes jums nav lielāki par divi simti piecdesmit frankiem gadā. Kā jūs visu to varējāt samaksāt?
Kā jau teicu, monsenjor, esmu saņēmis daudz privātu ziedojumu no cilvēkiem, kas vēlējās redzēt manu draudzi uzplaukstam.
To var saukt par tirdzniecību, bīskaps paziņoja. Jūs esat tirgojies ar sakramentiem. Tas ir jūsu noziegums.
Abatu bija brīdinājuši, ka viņu apsūdzēs tieši par to.
Kāpēc jūs izsakāt man pārmetumus? Pašā sākumā, kad ierados Rennes-le-Chāteau, draudze bija nožēlojamā stāvoklī. Galu galā tas ir manu priekšnieku pienākums nodrošināt Rennes-le-Chāteau tādu baznīcu, kas būtu ticīgo cienīga, kā arī piedienīgs mājoklis priesterim. Taču es ceturtdaļu gadsimta esmu pūlējies, atjaunojis un izdaiļojis baznīcu, neprasot no diocezes ne santīma. Šķiet, esmu pelnījis drīzāk gan jūsu uzslavu, nevis apsūdzības.
Cik jūs esat iztērējis par visiem uzlabojumiem?
Abats nolēma atbildēt.
Simt deviņdesmit trīs tūkstošus franku.
Bīskaps smējās.
Abat, par to nebūtu iespējams nopirkt mēbeles, statujas un vitrāžas. Saskaņā ar maniem aprēķiniem jūs esat izdevis vairāk nekā septiņsimt tūkstošus franku.
Grāmatvedība nav mana stiprā puse, tāpēc nevaru precīzi pateikt, cik viss maksājis. Es tikai zinu, ka Retinās ļaudis mīl savu baznīcu.
Amatpersonas apgalvo, ka jūs saņemat simt līdz simt piecdesmit naudas pārvedumus dienā. No Beļģijas, Itālijas, Reinzemes, Šveices un visas Francijas, katru par pieciem līdz četrdesmit frankiem. Jūs bieži apmeklējat banku Kuizā, kur pārvedumus pārvēršat skaidrā naudā. Kā jūs to izskaidrosiet?
Ar visu manu korespondenci rīkojas saimniecības vadītāja. Viņa iepazīstas ar to un sniedz atbildes. Šis jautājums jāuzdod viņai.
Tomēr bankā ierodaties jūs.
Sonjērs palika pie sava.
Jautājiet viņai!
Diemžēl viņa nav pakļauta man.
Abats paraustīja plecus.
Abat, jūs nodarbojaties ar tirdzniecību. Vismaz man ir pilnīgi skaidrs, ka aploksnēs, kas tiek sūtītas uz jūsu draudzes adresi, neatrodas vēstījumi no labvēļiem. Tomēr ir kaut kas vēl vairāk satraucošs.
Abats klusēja.
Es veicu aprēķinus. Ja vien jums par misi netiek maksātas pārmēru lielas summas un, cik man zināms, parastā maksa par likumpārkāpumu ir piecdesmit santīmu -, jums vajadzētu noturēt misi divdesmit četras stundas dienā aptuveni trīs gadu simteņus, lai sakrātu bagātību, ko esat iztērējis. Nē, abat, tirdzniecība ar grēku atlaidēm misēs ir jūsu sagudrotais aizsegs, lai slēptu bagātības patieso izcelsmi.
Šis vīrs bija viltīgāks, nekā Šķita.
Vai varat atbildēt?
Nē, monsenjor.
Tad jūs esat atbrīvots no amata Rennā un nekavējoties pieteiksieties Kustožas draudzē. Līdz turpmākajam rīkojumam jums tiek arī liegts noturēt misi un baznīcā sniegt Svēto Vakarēdienu.
Cik ilgi tas man tiks liegts? abats mierīgi jautāja.
Līdz jūsu apelāciju noklausīsies baznīcas tiesa, un esmu pārliecināts, ka jūs to iesniegsiet bez kavēšanās.
Sonjērs iesniedza apelāciju, Stefānija teica, pat līdz Vatikānam, taču nomira tūkstoš deviņi simti septiņpadsmitajā gadā, tā arī nesagaidījis rehabilitāciju. Taču viņš atteicās no baznīcas, bet Rennu neatstāja. Viņš gluži vienkārši sāka noturēt mises villā "Betānija". Vietējie iedzīvotāji viņu mīlēja, tāpēc boikotēja jauno abatu. Paturi prātā, ka visa zeme ap baznīcu, arī villa, piederēja Sonjēra mīļākajai to viņš bija nokārtojis gudri -, tāpēc baznīca viņam neko nevarēja padarīt.
Malons gribēja zināt.
Cik daudz tad viņš īstenībā samaksāja par visiem uzlabojumiem un jauninājumiem?
Stefānija pasmaidīja.
Uz šo jautājumu centušies rast atbildi daudzi, tostarp mans vīrs.
Viņi soļoja pa citu līkumotu aleju, gar kuru rindojās vēl bēdīgāka izskata mājas. Akmeņi, ko kuriem tās bija celtas, izskatījās tik pelēki kā nokaltuši koki, kam noplēsta miza.
Ernsts dzīvoja tur tālāk, Stefānija sacīja.
Viņi piegāja pie senlaicīga nama, ko piemīlīgāku darīja rozes maigos krāstoņos, kuras apvija kaltas dzelzs lapeni. Trīs akmens pakāpieni veda līdz durvīm, kas atradās nišai līdzīgā padziļinājumā. Malons uzkāpa līdz durvīm, ielūkojās iekšā caur durvju stiklu un nemanīja neko, kas liecinātu par nolaistību.