Vai mestrs pirms neilga laika lūdza tevi kaut' ko izdarīt? Nemelo! Viņš ir aizgājis, bet es esmu šeit. Senešals domāja, ka, netieši norādot uz savu amatu, viņam būs. vieglāk uzzināt patiesību.
Jā, senešal, Mestrs man divas reizes uzdeva kaut ko nosūtīt pa pastu.
Ko tu sūtīji pirmajā reizē?
Tas bija smags, biezs sainis, varbūt iekšā bija grāmata. Es to nodevu pastā, kad vairāk nekā pirms mēneša biju Aviņonā.
Un otrajā reizē?
Tā bija vēstule. To es sūtīju pirmdien no Perpiņānas.
Kam vēstule bija adresēta?
Ernstam Skovilam uz Rennes-le-Chāteau.
Jaunais vīrietis ātri pārmeta krustu, un senešals pamanīja viņa sejā apmulsuma un aizdomu ēnu.
Kas noticis?
Mestrs teica, ka jūs uzdosiet šos jautājumus.
Senešals sasprindzināja uzmanību.
Viņš teica ja jūs jautāšot, lai sakot taisnību. Vēl viņš lika jūs brīdināt. Daudzi gribējuši paveikt to, ko esat iecerējis darīt jūs, bet tas nevienam nekad neesot izdevies. Viņš sacīja, lai novēlot jums Dieva palīdzību.
Skolotājs bijis ļoti gudrs vīrs, kas noteikti zinājis daudz vairāk, nekā jebkad sacījis.
Viņš ari teica, ka jums tie meklējumi jāpabeidz. Tas esot jūsu liktenis vai nu jūs to apzināties, vai ne.
Senešals bija dzirdējis diezgan. Tagad kļuva skaidrs, kāpēc seifs mestra istabas skapī bija tukšs. Grāmatu, ko viņš tur meklēja, mestrs bija aizsūtījis projām. Senešals norādīja, ka palīgs var iet. Žofrē paklanījās, tad steidzās uz "Zelta durvju" pusi.
Senešalam kaut kas ienāca prātā.
Pagaidi! Tu nesacīji, uz kurieni sūtīji saini ar grāmatu.
Žofrē apstājās un pagriezās pret viņu, bet klusēja.
Kāpēc tu neatbildi?
Nav labi, ka mēs par to runājam šeit, kur viņš ir līdzās. Jaunais vīrietis pameta skatienu uz zārku.
Tu teici, ka viņš gribējis, lai es zinu.
Palīgs šķita satraukts.
Pasaki, kurp nosūtīji grāmatu! Lai gan atbildi senešals jau zināja, viņam vajadzēja to dzirdēt izteiktu skaļi.
Uz Ameriku. Sievietei, ko sauc Stefānija Nela.
DIVDESMITĀ NODAĻA
KENNHS-LE-CHA TEAU
DIVI L'N TRĪSDESMIT MINŪTES DIENĀ
Malons pētīja Ernsta Skovila pieticīgi iekārtoto mājokli. Telpā bija savāktas daždažādas senlietas no Anglijas, divpadsmitā gadsimta mākslas priekšmeti no Spānijas un necilas franču gleznas. Te atradās vismaz tūkstotis grāmatu, lielākoties no vecuma apdzeltējušos mīkstajos vākos vai apbružātos cietajos vākos. Grāmatplaukti bija pavērsti pret telpas ārsienu un grāmatas rūpīgi sakārtotas pēc tematiem un apjoma. Veci laikraksti salikti kaudzēs hronoloģiskā kārtībā pa gadiem, tāpat kā žurnāli. Visi izdevumi attiecās uz Rennu, Sonjēru, Francijas vēsturi, baznīcu, templiešiem un Jēzu Kristu.
Šķiet, Skovils ļoti labi pārzinājis Bībeli, Malons teica, norādot uz grāmatām.
Viņš visu mūžu studējis Jauno Derību. Larss vērsās pie Skovila jebkurā jautājumā par Bībeli.
Neizskatās, ka telpas kāds būtu pārmeklējis.
To varēja izdarīt ļoti piesardzīgi.
Tiesa gan. Ko gan viņi varēja meklēt? Ko meklējam mēs?
Nezinu. Zinu vienīgi to, ka divas nedēļas pēc sarunas ar mani Skovils bija miris.
Ko viņš tādu varēja zināt, ka viņu vajadzēja nogalināt?
Stefānija paraustīja plecus.
Saruna ar viņu bija patīkama. Es domāju, ka tieši viņš atsūtīja man Larsa dienasgrāmatu. Viņš un Larss strādāja kopā. Tomēr par atsūtīto dienasgrāmatu viņš neko nezināja, lai gan vēlējās to izlasīt. Stefānija pārstāja šķirstīt kādu grāmatu. Paskaties uz šo! Tā taču bija gluži vai apsēstība. Viņa papurināja galvu. Tieši par to mēs ar Larsu strīdējāmies gadiem ilgi. Es visu laiku domāju, ka viņš veltīgi šķiež savas zinātnieka spējas. Larss bija labs vēsturnieks. Viņam būtu vajadzējis strādāt universitātē, kur viņš saņemtu pieklājīgu algu un varētu publicēt nopietnu pētījumu rezultātus. Taču viņš blandījās pa pasauli, dzīdamies pakaļ rēgiem.
Viņš rakstīja bestsellerus.
Bestsellers bija tikai Larsa pirmā grāmata. Vēl mēs pastāvīgi ķildojāmies par naudu.
Šķiet, tu tagad daudz ko nožēlo.
Vai tad tev nožēla ir sveša? Atminos, ka tu smagi pārdzīvoji šķiršanos no Pemas.
Neveiksmes nepatīk nevienam.
Tava sieva vismaz nav izdarījusi pašnāvību.
Tur nu Stefanijai bija taisnība.
Braucot šurp, tu sacīji Larss ticējis, ka Sonjērs tajā stikla pudelītē atradis kādu vēstījumu. Kas to rakstījis?
Dienasgrāmatā Larss izsakās, ka to droši vien rakstījis Sonjēra priekšgājējs Antuāns Bigū, kas bijis draudzes priesteris Rennā astoņpadsmitā gadsimta beigās, Franču revolūcijas laikā. Es pirmīt jau minēju viņa vārdu. Viņš bija tas priesteris, kuram Marī d'Hotpūla de Blanšfora pirms nāves izstāstīja ģimenes noslēpumu.
Tātad Larss domāja, ka tajā pudelītes papīrā bijis ierakstīts šis noslēpums?
Tas nav tik vienkārši. Ir vēl kaut kas vairāk. Marī d'Hotpūla apprecējās ar pēdējo marķīzu de Blanšforu tūkstoš septiņi simti trīsdesmit otrajā gadā. De Blanšforu dzimtas saknes Francijas vēsturē sniedzas līdz pat templiešu laikiem. Dzimtas locekļi piedalījušies gan krusta karos, gan albiģiešu karos. Kāds no viņu priekštečiem divpadsmitā gadsimta vidū pat bijis Tempļa ordeņa mestrs, un ģimene gadsimtiem ilgi pārvaldījusi Rennas pilsētu un apkārtējos zemes īpašumus. Kad tūkstoš trīs simti septītajā gadā templiešus apcietināja, de Blanšfori deva patvērumu daudziem, kuri bēga no Filipa Ceturtā vīriem. Lai gan skaidri nevienam nav zināms, tomēr runā, ka de Blanšforu ģimenes locekļi kopš tā laika allaž bijuši piederīgi pie Tempļa ordeņa.
Tu runā gandrīz kā Henriks. Vai tu tiešām domā, ka templieši aizvien yēl eksistē?
Nav ne jausmas. Taču man atmiņā nāk vārdi, ko sacīja tas cilvēks katedrālē. Viņš citēja svēto Bernāru no Klervo, divpadsmitā gadsimta mūku, kas palīdzēja templiešiem iegūt varu. Es izturējos tā, it kā nesaprastu, par ko viņš runā. Taču Larss par šo mūku ir rakstījis daudz.
Arī Malons atcerējās šo vārdu no grāmatas, ko bija lasījis Kopenhāgenā. Bernārs de Fontēns bija cisterciešu mūks, kas divpadsmitajā gadsimtā dibinājis klosteri Klervo. Viņš bijis izcila prāta cilvēks ar lielu ietekmi baznīcā un kļuvis par pāvesta Inokentija Otrā padomdevēju. Bernāra tēvocis bijis viens no pirmajiem templiešiem, un tieši Bernārs pārliecinājis Inokentiju Otro piešķirt templiešiem pašiem savus statūtus līdz tam nekas tāds netika darīts.
Tas vīrietis katedrālē pazina Larsa darbus, Stefānija teica. Pat lika noprast, ka runājis ar Larsu par dienasgrāmatu, bet Larss atteicies viņam to rādīt. Un pēc viņa pavēles viņš pats man to pateica rīkojās arī tas jaunais cilvēks Apaļajā tornī, kurš, lēkdams lejā, izkliedza templiešu kaujas saucienu.
Iespējams, ka viņš tikai blefo, lai tevi samulsinātu.
Stipri šaubos.
Malons piekrita, īpaši tāpēc, ka bija kapsētā redzējis Skovila kapu, tomēr šobrīd viņš savas domas skaļi neizteica.
Larss savā žurnālā rakstījis par de Blanšforu noslēpumu, kas, šķiet, attiecināms uz tūkstoš trīs simti septīto gadu, templiešu apcietināšanas laiku. Tā laika dokumentos viņš atradis ļoti daudz atsauču uz šo šķietamo ģimenes pienākumu, bet nekur nav bijis nekādu sīkāku datu. Acīmredzot Larss daudz laika pavadījis vietējos klosteros, pētīdams rakstiskās liecības. Taču grāmatā, ko Torvaldsens nopirka, uzzīmēts Marī kaps, un, manuprāt, norāde meklējama tieši tur. Marī nomira tūkstoš septiņi simti astoņdesmit pirmajā gadā, bet pieminekli ar uzrakstu abats Bigū uzlika tikai tūkstoš septiņi simti deviņdesmit pirmajā gadā. Atcerieties, kas tolaik notika. Brieda Franču revolūcija, un tika postītas katoļu baznīcas. Bigū bija noskaņots pret republikāņiem, tāpēc tūkstoš septiņi simti deviņdesmit trešajā gadā bēga uz Spāniju un divus gadus vēlāk tur nomira, tā arī nekad neatgriezdamies Rcnnes-le-Chdteau.