Ko, pec Larsa domam, Bigu noslēpa taja stikla pudelītē?
Varbūt tur nebija rakstīts tieši de Blanšforu noslēpums, bet veids, kā to uzzināt. Larss dienasgrāmatā raksta viņš esot stingri pārliecināts, ka noslēpuma atslēga ir Marī kaps.
Malons sāka saprast.
Tāpēc tik liela nozīme ir grāmatai.
Stefānija pamāja.
Kapsētā pie baznīcas Sonjērs uzracis daudzus kapus, izņemdams kaulus un salikdams tos kopīgā osuārijā, kas joprojām atrodas aiz baznīcas. Larss raksta, ka tas izskaidro, kāpēc tagad tur nav kapu, kas būtu datēti agrāk par tūkstoš astoņi simti astoņdesmit piekto gadu. Vietējie iedzīvotāji sacēluši lielu traci par Sonjēra rīcību, tāpēc pilsētas domes locekļi likuši viņam šos darbus pārtraukt. Marī dc Blanšforas kauli nav ekshumēti, bet Sonjērs iznīcinājis visus burtus un simbolus uz kapakmens. Taču viņš nav zinājis, ka vietējais mērs Ežēns Štibleins tos uzzīmējis un zīmējums saglabājies. Larss uzzinājis, ka zīmējums pastāv, bet tā arī nav varējis atrast grāmatu.
Kā Larss zināja, ka Sonjērs izdzēsis uzrakstus?
Dokumentos minēts, ka Marī kaps postīts tieši tajā laikā. Sevišķu nozīmi tam neviens nav piešķīris, taču kurš gan cits to būtu darījis, ja ne Sonjērs?
Un Larss uzskatīja, ka tas ļautu atrast dārgumus?
Dienasgrāmatā viņš raksta, ka tic Sonjērs atšifrējis abata Bigū atstāto vēstījumu un atradis vietu, kur slēpjas templieši. Viņš to pastāstījis tikai savai mīļākajai, bet viņa mirusi, nepateikdama to nevienam.
Ko tad tu gribēji darīt? Izmantot dienasgrāmatu un to grāmatu, lai atkal meklētu bagātības?
Nezinu, ko būtu darījusi. Zinu tikai, ka man kāds vēlēja doties uz Dāniju, nopirkt grāmatu un pētīt. Viņa apklusa. Turklāt tas bija aizbildinājums atbraukt uz šejieni, uz laiku apmesties viņa mājā un atcerēties.
To Malons saprata.
Kāpēc vajadzēja iesaistīt Pēteru Hansenu? Kāpēc tu gluži vienkārši nepirki to grāmatu pati?
Es joprojām strādāju ASV valdībai. Domāju, ka šādi būs drošāk mans vārds nekur neparādītos. Protams, man nebija ne jausmas, kas ar to saistās.
Malons apsvēra Stefānijas teikto.
Tātad Larss gāja pa pēdām, ko atstājis Sonjērs, tieši tāpat kā Sonjērs sekoja Bigū atstātajām norādēm.
Stefānija pamāja.
Šķiet, pa tām pašam pedam dodas vel kads cits.
Malons atkal apskatīja istabu.
Lai cerētu, ka noskaidrosim vismaz kaut ko, mums vajadzēs visu šo pārbaudīt ļoti rūpīgi.
Tad kaut kas piesaistīja viņa uzmanību. Ienākot mājā, viņi ar durvīm bija pastūmuši tuvāk sienai pasta sūtījumu kaudzīti, kas acīmredzot bija iemesta caur spraugu durvīs. Malons piegāja tai klāt un paņēma dažas aploksnes.
Stefānija pienāca tuvāk.
Parādi man to! viņa lūdza.
Malons pasniedza viņai pelēkbrūnu aploksni ar melnu uzrakstu.
Zīmīte, ko man atsūtīja kopā ar Larsa dienasgrāmatu, bija rakstīta uz tādas pašas krāsas papīra, un arī rokraksts šķiet līdzīgs. Stefānija sameklēja pleca somā papīra lapu, un viņi salīdzināja rokrakstus.
Tieši tāds pats, viņa sacīja.
Esmu pārliecināts, ka Skovilam nebūtu iebildumu, Malons teica un atplēsa aploksni.
Iekšā atradās deviņas lapas. Uz vienas bija ar roku rakstīts ziņojums tinte un rokraksts tieši tāds pats kā vēstulē, ko bija saņēmusi Stefānija.
Viņa ieradīsies. Piedodiet viņai! Jūs esat ilgi meklējis un pelnījis to noskaidrot. Kopīgi tas varētu izdoties. Aviņonā atrodiet Kleridonu! Viņš var norādīt ceļu. Tikai prend garde l'Ingenieur.
Malons vēlreiz izlasīja pēdējo teikumu prend garde l'Ingenieur.
"Sargieties no inženieres". Ko tas nozīmē?
Labs jautājums.
Vai dienasgrāmatā nav pieminēta kāda inženiere?
Ne ar vienu vārdu.
Piedodiet viņai! Acīmredzot sūtītājs zinājis, ka tu un Skovils nebijāt visai labās attiecībās.
Tas ir biedējoši. Man nebija ne jausmas, ka to kāds varētu zināt.
Malons aplūkoja astoņas pārējās lapas.
Tās ir no Larsa dienasgrāmatas trūkstošās lapas. Viņš nopētīja pastmarku uz aploksnes. Tā bija sūtīta no Perpiņānas Francijā, netālu no jūras. Pirms piecām dienām. Skovils to nesaņēma. Tā pienāca pārāk vēlu.
Ernstu noslepkavoja, Koton. Tagad vairs šaubu nav. Malons domāja tāpat, bet viņam darīja raizes vēl kaut
kas. Klusi piegājis pie loga, viņš palūrēja caur žalūzijām.
Mums jābrauc uz Aviņonu, teica Stefānija.
Viņš piekrita, taču, uzmanīgi vērodams tukšo ielu, pamanīja kaut ko pazibam, kā jau bija domājis, tāpēc sacīja:
Vispirms mums jāparūpējas par kaut ko citu.
DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA
ABATIJA DES FONTA!NES
SEŠI VAKARĀ
De Rokfors raudzījās uz brāļiem, kuri bija sapulcējušies. Savos amata tērpos viņi ģērbās reti. Statūti noteica, ka parasti viņiem jāģērbjas pieticīgi un bez ārišķības. Taču konklāvā visam bija jānotiek oficiāli un katram tā loceklim jāvelk mugurā tērps, kas atbilst viņa amata pakāpei.
Skats bija iespaidīgs. Brāļi bruņinieki lepojās baltos vilnas apmetņos virs īsām baltām sutanām, ko priekšpusē greznoja tumšsarkana josla, darināta smalkā izšuvumā. Kāju stilbus ietvēra sudrabainas zeķes. Galvu sedza balta kapuce. Uz tērpa krūtīm bija sarkanais ordeņa krusts ar četriem vienādiem zariem, kas galos kļūst platāki. Tērpu apņēma tumšsarkana josta, un zobenu tagad aizstāja plata lente pāri plecam, kas atšķīra bruņiniekus no amatniekiem, fermeriem, rakstvežiem, priesteriem un palīgiem, kuru apģērba piegriezums bija tāds pats kā bruņiniekiem, tikai dažādos zaļās, brūnās un melnās krāsas toņos, bet klēriķus varēja atšķirt pēc baltajiem cimdiem.
Statūti noteica, ka konsistorijas sanāksmi vada maršals. Tādējādi tika novērsta iespēja, ka senešals, būdams otrais tūlīt pēc mestra, varētu ietekmēt sapulces gaitu.
Mani brāļi, ieteicās de Rokfors.
Visi apklusa.
Pienācis atjaunotnes laiks. Mums jāizvēlas mestrs. Pirms sākam, lūgsim mūsu Kunga vadību turpmākajām stundām.
De Rokfors noraudzījās, kā bronzas svečturu mirdzumā noliec galvas četri simti astoņdesmit astoņi brāļi. Aicinājums pulcēties bija nosūtīts tūlīt pēc rītausmas, un šurp bija devušies gandrīz visi brāļi, kuri kalpoja ārpus abatijas. Viņi bija sanākuši pils augšējā zālē. Pati pils jeb palais milzīgā, simt pēdu augstā, apaļā citadele ar septiņdesmit pēdu diametru un divpadsmit pēdu biezām sienām bija celta sešpadsmitajā gadsimtā. Kādreiz tā bija paredzēta kā abatijas pēdējā aizsardzības pozīcija uzbrukuma gadījumā, bet nu pārvērsta par ceremoniju centru. Šaujamlūkās ierīkoti logi ar vitrāžām, uz dzeltenā apmetuma uzgleznoti Sv. Mārtiņš, Kārlis Lielais un Jaunava Marija. Apaļajā zālē un divās ar margām apjoztajās galerijās virs tās viegli ietilpa gandrīz pieci simti vīru, un akustika tajā bija lieliska.
De Rokfors pacēla galvu un saskatījās ar četriem citiem augstākajiem ordeņa virsniekiem. Komandieris vienlaikus intendants un mantzinis bija viņa draugs. De Rokfors gadiem ilgi bija veidojis labas attiecības ar šo atturīgo cilvēku un cerēja, ka viņa pūles drīz nesīs augļus. Apģērbu pārzinis, kas pārraudzīja ordeņa brāļu tērpus un drēbes, neapšaubāmi bija gatavs nostāties maršala pusē. Tomēr sarežģījumi varēja rasties ar kapelānu, kas ordenī pārraudzīja visus garīgos jautājumus. De Rokfors nekad nebija panācis, ka šis venēcietis kaut ko apliecinātu noteikti kapelāns izteica vienīgi miglainus vispārinājumus. Tad vēl bija senešals, kas stāvēja, turēdams beauseant, ordeņa svēto melnbalto kaujas karogu. Tērpies baltajā apmetnī un kapucē ar greznu uzšuvi uz kreisā pleca, kas norādīja viņa augsto amatu, viņš izskatījās pārliecināts par sevi. De Rokforam radās nejauka, velkoša sajūta pakrūtē. Tam cilvēkam nebija tiesību valkāt šādu tērpu.